Gribu mazliet piebilst vakardienas Satori diskusijas sakarā. Jau sešus gadus mācu studentiem literatūras vēsturi, regulāri runājam par Moljēra "Tartifu", arī šodien bija eksāmens. Tartifs ir svētulis un liekulis 17. gs. Parīzē un apved ap stūri Orgonu, kurš ne vien laipni uzņem Tartifu savās mājās, bet nolemj atdot viņam arī savu īpašumu un meitu par sievu, kā arī netic, kad ģimene mēģina viņam atvērt acis. Viens no jautājumiem, kas šai sakarā tiek uzdots studentiem, ir, kā Orgons, kas citādi ir diezgan gudrs un veiksmīgs cilvēks, uzķeras un ļaujas Tartifa manipulācijām. Viena no izplatītām un ticamām atbildēm ir, ka Orgons tiecas pēc kaut kā augstāka. Viņam apkārt ģimene nododas laicīgām izpriecām, kamēr Orgonam dzīves vidū nepieciešamas dziļākas vērtības. Savus ideālus viņš projicē uz Tartifu un notic, ka Tartifs patiešām ir tik cēls, kā tas izliekas.
Manuprāt, konservatīvie spēki dalās Orgonos un Tartifos. Pirms gandrīz trīsdesmit gadiem, kad kļuvu par kristieti, ļoti dusmojos, kad mani vecāki, agnostiķi un humānisti, norādīja uz kristiešu liekulību. Tikai daudz vēlāk sapratu, kas ar to ir domāts, un ka liekulība var būt arī neapzināta.
Arī Agnese Irbe vakar nesaprata, kāpēc runāju par t.s. "ģimenes" trūkumiem pagātnē, vai kāpēc Juris Cālītis uzsver, ka moralizētāji paši ir grēcinieki - it kā tas atceltu morāles standartus. Taču daudz vairāk morālas tīrības ir praktiskā mīlestībā, un standarti ir cilvēka sirdsapziņā, ja neesi Tartifs, kas to nedzird. Un Tartifu apmuļķoti Orgoni ir tikpat bīstami kā Tartifi, jo viņiem ir vara - lugā Orgons, Tartifa apmāts, gandrīz pazudina visu savu ģimeni.