Ja godīgi, ne jau pati diskusija bija nepatīkama.

Vissavādāk bija lasīt komentāru sadaļu pie tās + vēlāk citviet Facebook, un tieši no it kā liberāli, brīvi un mīloši pozicionētās inteliģences. Nu, nevar sagaidīt kaut kādu iecietību un ieklausīšanos, vienlaikus vēlot kādam diskusijas dalībniekam "visu to sliktāko", lūdzot izslēgt mikrofonu (KAS TIEŠI tāds tika pateikts un kurā brīdī? vai es ko nokavēju), salīdzinot ar V. Rudzīti (tipa laikam tagad ir tā, ka "konservatīvs" automātā tiek vienādots ar "stulbs", "neiecietīgs", "naidpilns"). Kāda jēga bija aicināt uz diskusiju Agnesi Irbi, ja nav bijusi patiesā interesē balstīta vēlēšanās vispār uzklausīt viņas pozīciju (vai nolūks bija viņu pārliecināt par pretējo / kaut kā labot?), pieņemt to par derīgu esam.

Nav tādas vispārcilvēciskas brīvības precēties. Arī heteroseksuāliem cilvēkiem nav. 13-gadīgi cilvēki, piemēram, pie mums nevar laulāties, lai gan "nekas tāds" jau notikt nevarētu. Acīmredzot, laulības aparātam visu šo laiku ir bijusi viena konkrēti ievirzīta funkcija. Ja gribam to mainīt (ko mēs droši varam darīt), ir vērts uzklausīt tos, kuri vēl saprot un aizstāv tieši šo konkrēto, sākotnējo funkciju. Pārmaiņas tāpat ir nenovēršamas – es domāju, ka to ļoti labi saprot kā Irbe, tā arī visi pārējie, kuriem tomēr gribētos tā kā šo to no "vecās pasaules" arī paturēt. Jebkurai darbībai ir potenciālas sekas – kā labas, tā arī sliktas. Ir tik savādi klausīties un lasīt, ka mūsdienu "progresīvais" spārns grib dzirdēt tikai to labo, bet par trūkumiem nedomāt. Tas nav pieauguši.

Bet tā vārda došana un tad šausmināšanās par to, ko cilvēks mierīgā, manuprāt, cieņpilnā tonī saka – tas mani darīja bēdīgu. Es vairs nesaprotu, kādā sabiedrībā dzīvoju, jo iecietīga komunikācija vairs nav raksturīga pat viskvēlākajiem iecietības cīnītājiem.