hmm, es tieši dzirdēju diezgan labi formulētu pamatojumu jau pašā diskusijas sākumā - dabiska ģimene kā dabiskajā likumā balstīta struktūra, kurā optimālajā variantā bērni dzīvo ar abiem saviem bioloģiskajiem vecākiem, kas tos mīl un par tiem rūpējas, bet ja tie tos (dajebkādu iemeslu dēļ) ir zaudējuši - tai nevajadzētu būt norma, respektīvi, tā nebūtu jāuzskata par standarta situāciju, bet drīzāk kā kaut ko uz ko varam strādāt, piem., domājot kā veicināt to, lai pieaugušie, kas rada bērnus, apzinātos savas rīcības milzīgo atbildības svaru un, triviāli runājot, savāktu savu sūdu kopā. tas ka pieaugušie pamet savus bērnus un atsakās no tiem, atstājot tos bez pozitīvas sasaistes ar šo cilvēku, tiešām taču nav nekas sevišķi apsveicams un būtu brīnišķīgi dzīvot pasaulē, kurā šādu gadījumu kļūst mazāk nevis vairāk. bērnu nami un vientuļās mātes ir kā simptoms daudz dziļākām cilvēku savstarpējo attiecību grūtībām - ar sevi un vienam ar otru. neredzu nekā sevišķi ierobežojoša šādā nošķīrumā starp optimāli labāko variantu un variantu, kas gluži vēl nav tur (nav arī slikts, bet nav optimāli labākais), nosaucot to par nepilnu tīri tāpēc, lai šo niansi izceltu. pati nāku no stipri netradicionālas ģimenes un nekad neesmu jutusies ierobežota no sabiedrības puses un fakts, ka kādā likumā manas ģimenes modelis būtu nodefinēts kā nepilns, tiešām īsti nespētu sašūpot manu pasauli - uz visu citu problēmu fona šī bēda vispār neskaitītos bēda, kur nu vēl pieaugušā vecumā. tieši otrādi - patiesas informācijas trūkums par savu izcelsmi ir tas, kas radījis vislielākās grūtības dzīvē, un ja šāds nošķīrums palīdz labāk nodefinēt trajektoriju un kaut solīti tuvāk mums kopā pietuvoties tai optimālajai situācijai, kurā pieauguši cilvēki kļūst atbildīgāki un ir vairāk pilno nekā nepilno ģimeņu - so be it, manuprāt, apsveicams mērķis, uz ko tiekties nākamajām paaudzēm.