"par vērtību sev" < šis moments arī tika vakar izcelts diskusijā - par cilvēka tiesībām uz bērnu. arī - nebūt ne tik viennozīmīgi un atkal parādās šis morālētiskais jautājums - vai tiešām te nedrīkst/nevajag vilkt nekādas morālētiskās robežas bērnu radīšanas jautājumā? vai atļauts ir jebkāds formējums, vienalga ar kādu juridisko sarežgītumu un slogu tas nāk? (piemērs par izpalīdzīgo "donortēti", no kura beigās prasīja alimentus). es kā indivīds, kura vietā tika noteikts, cik daudz man būs zināt par savu izcelsmi un kuram šī lēmuma sekas ir faktiski neatgriezeniskas (jo pagātnes zaudējumus nav tik viegli kompensēt vēlākā vecumā, un nepārprotiet, mana māte to nedarīja aiz ļauna prāta. viņai bija pārliecība, ka šādi būs labāk), atļaušos nepiekrist un ticēt, ka ir kas labāks uz ko varam tiekties, kā vecāki, kas rada bērnus tikai savam priekam, racionāli neizsverot detaļās visus par un pret tam, KĀ tas tiek darīts un kādas ir potenciālās sekas. Tavu domu saprotu, bet uzskatu, ka ir gana daudz atvērto jautājumu un visa stīvēšanās un rīvēšanās sabiedrībā nav bez pamata.