annuska ([info]annuska) rakstīja,
@ 2021-01-22 15:02:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Gribu mazliet piebilst vakardienas Satori diskusijas sakarā. Jau sešus gadus mācu studentiem literatūras vēsturi, regulāri runājam par Moljēra "Tartifu", arī šodien bija eksāmens. Tartifs ir svētulis un liekulis 17. gs. Parīzē un apved ap stūri Orgonu, kurš ne vien laipni uzņem Tartifu savās mājās, bet nolemj atdot viņam arī savu īpašumu un meitu par sievu, kā arī netic, kad ģimene mēģina viņam atvērt acis. Viens no jautājumiem, kas šai sakarā tiek uzdots studentiem, ir, kā Orgons, kas citādi ir diezgan gudrs un veiksmīgs cilvēks, uzķeras un ļaujas Tartifa manipulācijām. Viena no izplatītām un ticamām atbildēm ir, ka Orgons tiecas pēc kaut kā augstāka. Viņam apkārt ģimene nododas laicīgām izpriecām, kamēr Orgonam dzīves vidū nepieciešamas dziļākas vērtības. Savus ideālus viņš projicē uz Tartifu un notic, ka Tartifs patiešām ir tik cēls, kā tas izliekas.
Manuprāt, konservatīvie spēki dalās Orgonos un Tartifos. Pirms gandrīz trīsdesmit gadiem, kad kļuvu par kristieti, ļoti dusmojos, kad mani vecāki, agnostiķi un humānisti, norādīja uz kristiešu liekulību. Tikai daudz vēlāk sapratu, kas ar to ir domāts, un ka liekulība var būt arī neapzināta.
Arī Agnese Irbe vakar nesaprata, kāpēc runāju par t.s. "ģimenes" trūkumiem pagātnē, vai kāpēc Juris Cālītis uzsver, ka moralizētāji paši ir grēcinieki - it kā tas atceltu morāles standartus. Taču daudz vairāk morālas tīrības ir praktiskā mīlestībā, un standarti ir cilvēka sirdsapziņā, ja neesi Tartifs, kas to nedzird. Un Tartifu apmuļķoti Orgoni ir tikpat bīstami kā Tartifi, jo viņiem ir vara - lugā Orgons, Tartifa apmāts, gandrīz pazudina visu savu ģimeni.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


(Anonīms)
2021-01-24 18:31 (saite)
Atvainojos, es atbildēju uz Jūsu pirmo komentāru. Nospiedu reply pēdējam, it kā atbildot uz abiem.

Ja godīgi, man ir pilnīgi vienalga, kas notiek Krievijā un Baltkrievijā (gluži vienkārši jo interesei ir kaut kādas robežas), viņi jebkādu cilvēcisko brīvību ziņā tur atpaliek par vairākiem soļiem un situācija ir ļoti skumja. Bet man nav sajūtas, ka šeit LV esam iespiesti situācijā "Davaj, aši darām tā, kā ir Francijā un Vācijā, citādāk pie mums sāksies Maskava un Minska". Laikam būtu netaktiski norādīt, ka šībrīža ņemtne sākās pēc konkrēta notikuma – Satversmes tiesas lēmuma (pēc pirmā pārsūdzētā) piešķirt bērna tēvam paredzētu atvaļinājumu kādai citai personai. Nevis no kaut kāda pēkšņa homofobijas uzliesmojuma sabiedrībā. Bet no konkrētām bažām, ka mēs sākam dot sabiedrībai signālus, ka slēgt tēvus laukā no bērnu dzīvēm patiesībā nemaz nav tik slikti. NA ir populistisks, diezgan instinktos balstīts jefiņu bars, bet šāda viņu pretreakcija bija tikai paredzama. Bet tas, manuprāt, nekādā veidā nemazina tos iebildumus ST lēmumam, kuri šķiet izsvērti un racionāli pamatoti (kaut vai tas, kāpēc pirmajā piegājienā ST lēma citādi).

Un personīgi man būs tikai prieks, ja LGBT pārstāvjiem ļaus kā precēties, tā arī adoptēt bērnus. Lai viņi stiprina šīs iniciatīvas. Tikpat ļoti mani priecē diskusijas arī par pienākumiem, kas no šīm tiesībām izrietētu, un LGBT kopienas pārstāvju iespējām un vēlmi šos pienākumus īstenot. Tādus pašus pienākumus, kādus mums vajadzētu prasīt no heteroseksuāliem tēviem un mātēm, jo īpaši tiem, kuriem pieder primārā atbildība par kādas personas laišanu pasaulē.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?