Atvainojos, es atbildēju uz Jūsu pirmo komentāru. Nospiedu reply pēdējam, it kā atbildot uz abiem.

Ja godīgi, man ir pilnīgi vienalga, kas notiek Krievijā un Baltkrievijā (gluži vienkārši jo interesei ir kaut kādas robežas), viņi jebkādu cilvēcisko brīvību ziņā tur atpaliek par vairākiem soļiem un situācija ir ļoti skumja. Bet man nav sajūtas, ka šeit LV esam iespiesti situācijā "Davaj, aši darām tā, kā ir Francijā un Vācijā, citādāk pie mums sāksies Maskava un Minska". Laikam būtu netaktiski norādīt, ka šībrīža ņemtne sākās pēc konkrēta notikuma – Satversmes tiesas lēmuma (pēc pirmā pārsūdzētā) piešķirt bērna tēvam paredzētu atvaļinājumu kādai citai personai. Nevis no kaut kāda pēkšņa homofobijas uzliesmojuma sabiedrībā. Bet no konkrētām bažām, ka mēs sākam dot sabiedrībai signālus, ka slēgt tēvus laukā no bērnu dzīvēm patiesībā nemaz nav tik slikti. NA ir populistisks, diezgan instinktos balstīts jefiņu bars, bet šāda viņu pretreakcija bija tikai paredzama. Bet tas, manuprāt, nekādā veidā nemazina tos iebildumus ST lēmumam, kuri šķiet izsvērti un racionāli pamatoti (kaut vai tas, kāpēc pirmajā piegājienā ST lēma citādi).

Un personīgi man būs tikai prieks, ja LGBT pārstāvjiem ļaus kā precēties, tā arī adoptēt bērnus. Lai viņi stiprina šīs iniciatīvas. Tikpat ļoti mani priecē diskusijas arī par pienākumiem, kas no šīm tiesībām izrietētu, un LGBT kopienas pārstāvju iespējām un vēlmi šos pienākumus īstenot. Tādus pašus pienākumus, kādus mums vajadzētu prasīt no heteroseksuāliem tēviem un mātēm, jo īpaši tiem, kuriem pieder primārā atbildība par kādas personas laišanu pasaulē.