Vai tikpat svētulīgi nav arī tie, kuri postulē pie kaut kādas absolūtas mīlestības principa, bet, kad viņiem norāda, ka mīlestībā bez tiesībām pastāv arī pienākumi un atbildība, atsakās dzirdēt un saprast, par ko ir runa? Diskusija bija ļoti cerīga (auglīgai tai jau pašā sākotnē nebija izredžu būt), emocijas tikai ņēma pārsvaru, jo katram dalībniekam bija acīmredzami atšķirīgas personīgās pieredzes, kuras nebija iespējams apslēpt. Bet vislabākais, tomēr, manuprāt, būtu neprasīt viedokli cilvēkam, kura uzskati patiesībā neinteresē. Tad, protams, sanāk, ka izskatās – otrs moralizē, mēģina pārliecināt, lai gan viņam, gluži vienkārši, tika dots vārds. Cālītis kā diskusijas dalībnieks, starp citu, būtu bijis brīnišķīgs pienesums un strāvas novedējs.

Un tieši tā – vislabākais, ko varam darīt, ir beigt gaidīt, ka normatīvi un valdība visam, ko darām, sniegs savu piekrišanu. Tai būs savi – pamatoti vai absurdi – iemesli reizēm teikt: stop, nē. Bet, ja tava sirdsapziņa saka, ka viss ir pareizi, tad par ko uztraukties? Neviena priekšā nav par sevi jāatskaitās un nevienam nav jātaisnojas.

Par diskusiju – paldies! Bija smadzenes kustinošs materiāls.