Bija ļoti grūti klausīties. Domāju par to, ka šādi izskatās kristietība bez žēlsirdības. Jo formāli viss ir taisnība, ko Agnese saka. Bet reizē arī tomēr nav. Ar sirdi un iekšām var sajust, ka nav viss taisnība. Pēc būtības nav taisnība.
Centrā esot bērns. Šis nevarīgais zīdainis, uz kuru it kā skatās visa kristietība un sargā. Un tā augstprātīgā doma, ka mēs, heteroseksuālie, zinām, ka pie homoseksuāla pāra šis bērns augs nelaimīgs. Bet nelaimīgs šis bērns būs ne jau savu vecāku dēļ, bet gan dēļ tā, kā mēs skatāmies uz viņa vecākiem. Kā uz nepilnīgiem un zemākiem. Un tā mēs paši kļūstam par ciešanu avotu.