ļoti interesanta, teju fenomenālas un izmisušas šķiet mūsdienu pieaugušo cilvēku raizes par to, kā uz viņu lēmumiem skatās citi pieaugušie, citas kopienas un pat un likumu sastādītaji. tā it kā būtu tiešām grūti samierināties ar mūsu atšķirtību, dažādību, ļoti liela vēlēšanās iekļauties vienā draudzīgā veselumā, spēlēt visiem pēc identiski vienādiem noteikumiem, izlīdzināties, novienādoties. es saprotu, ka pusaudžu vecumā piederība kādai lielākai grupai ir ārkārtīgi aktuāla un tāpēc ir svarīga atzinība, uzmanība, komplimenti. bet kādā brīdī taču arī no šīm kurpēm izaug un izveidojas savs mugurkauls un nostāja, izveidojas stabili argumenti savai rīcībai un brīvas iespējas izklāstīt un pamatot sevi, nepārdzīvojot, ka "citi mani nesaprot" vai neieskaita savā tusiņā (es šeit par, piemēram, laulībām runāju). un, es domāju, varat sevišķi neuztraukties - nupat jau liekas, ka puses mainās un, iespējams, šad un tad savas vārda brīvibas iespējas diemžēl apraus tie "vecmodīgie" ļaudis, kuri tic, ka dabiskajam likumam piemīt kāds spēks. lai nenāktos uzņemt nievas, ka viņi ir -fobi, neiecietīgi, neiekļaujoši, iesīkstējuši u.tml.