annuska ([info]annuska) rakstīja,
@ 2021-01-22 15:02:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Gribu mazliet piebilst vakardienas Satori diskusijas sakarā. Jau sešus gadus mācu studentiem literatūras vēsturi, regulāri runājam par Moljēra "Tartifu", arī šodien bija eksāmens. Tartifs ir svētulis un liekulis 17. gs. Parīzē un apved ap stūri Orgonu, kurš ne vien laipni uzņem Tartifu savās mājās, bet nolemj atdot viņam arī savu īpašumu un meitu par sievu, kā arī netic, kad ģimene mēģina viņam atvērt acis. Viens no jautājumiem, kas šai sakarā tiek uzdots studentiem, ir, kā Orgons, kas citādi ir diezgan gudrs un veiksmīgs cilvēks, uzķeras un ļaujas Tartifa manipulācijām. Viena no izplatītām un ticamām atbildēm ir, ka Orgons tiecas pēc kaut kā augstāka. Viņam apkārt ģimene nododas laicīgām izpriecām, kamēr Orgonam dzīves vidū nepieciešamas dziļākas vērtības. Savus ideālus viņš projicē uz Tartifu un notic, ka Tartifs patiešām ir tik cēls, kā tas izliekas.
Manuprāt, konservatīvie spēki dalās Orgonos un Tartifos. Pirms gandrīz trīsdesmit gadiem, kad kļuvu par kristieti, ļoti dusmojos, kad mani vecāki, agnostiķi un humānisti, norādīja uz kristiešu liekulību. Tikai daudz vēlāk sapratu, kas ar to ir domāts, un ka liekulība var būt arī neapzināta.
Arī Agnese Irbe vakar nesaprata, kāpēc runāju par t.s. "ģimenes" trūkumiem pagātnē, vai kāpēc Juris Cālītis uzsver, ka moralizētāji paši ir grēcinieki - it kā tas atceltu morāles standartus. Taču daudz vairāk morālas tīrības ir praktiskā mīlestībā, un standarti ir cilvēka sirdsapziņā, ja neesi Tartifs, kas to nedzird. Un Tartifu apmuļķoti Orgoni ir tikpat bīstami kā Tartifi, jo viņiem ir vara - lugā Orgons, Tartifa apmāts, gandrīz pazudina visu savu ģimeni.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


(Anonīms)
2021-01-22 16:00 (saite)
ļoti interesanta, teju fenomenālas un izmisušas šķiet mūsdienu pieaugušo cilvēku raizes par to, kā uz viņu lēmumiem skatās citi pieaugušie, citas kopienas un pat un likumu sastādītaji. tā it kā būtu tiešām grūti samierināties ar mūsu atšķirtību, dažādību, ļoti liela vēlēšanās iekļauties vienā draudzīgā veselumā, spēlēt visiem pēc identiski vienādiem noteikumiem, izlīdzināties, novienādoties. es saprotu, ka pusaudžu vecumā piederība kādai lielākai grupai ir ārkārtīgi aktuāla un tāpēc ir svarīga atzinība, uzmanība, komplimenti. bet kādā brīdī taču arī no šīm kurpēm izaug un izveidojas savs mugurkauls un nostāja, izveidojas stabili argumenti savai rīcībai un brīvas iespējas izklāstīt un pamatot sevi, nepārdzīvojot, ka "citi mani nesaprot" vai neieskaita savā tusiņā (es šeit par, piemēram, laulībām runāju). un, es domāju, varat sevišķi neuztraukties - nupat jau liekas, ka puses mainās un, iespējams, šad un tad savas vārda brīvibas iespējas diemžēl apraus tie "vecmodīgie" ļaudis, kuri tic, ka dabiskajam likumam piemīt kāds spēks. lai nenāktos uzņemt nievas, ka viņi ir -fobi, neiecietīgi, neiekļaujoši, iesīkstējuši u.tml.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?