Tiesa, taču man vienkārši šīs diskusijas sakarā nebija saprotams sašutums par A.I. argumentāciju (kura, ņemot vērā iepriekšējās publikācijas nav īpaši mainījusies). Tur nebija nekādu pārsteigumu. Ja es slēgtu diskusiju, lai dzirdētu A.I. viedokli (pārējie nez kāpēc netika tālāk par dažām standartfrāzēm un mīlestības piesaukšanu, kuru par laimi neviens vēl tiesību aktos nemēģina definēt), tas būtu tieši tas, ko es sagaidītu. Tur nebija nekādu jaunumu vai pēkšņu pavērsienu ar aicinājumiem kādā jaunā, īpaši nežēlīgā veidā diskriminēt LGBT kopienu. Drīzāk mudinājumi padomāt, kādas līdz šim ir bijušas laulības aparāta pamatfunkcijas, un ko no tā, iespējams, būtu vērtīgi paturēt un no kā laiks atteikties. Es pieļauju, ka tieši šādām pašām diskusijām gāja cauri ikviena valsts, kura pēcāk atļāva LGBT laulības / adopciju u.tml. Bez iebildēm notiek tikai mazu valstu aneksija :) Bija taču iemesls, kāpēc tieši šo personu aicina izteikt savas domas. Bet pēc tam lasu, ka A.I. uzskatā šķirtās ģimenes esot amorālas, nepareizas etc., lai gan

1) es ne brīdi neko tādu viņas runātajā nejutu un ja man pateiktu, ka manā viena vecāka ģimenē kaut kas līdz galam netika nostrādāts (vecāku savstarpējās attiecības un viņu pašu attiecības ar sevi un morālais briedums), es pat nesašustu, jo tā tiešām bija

2) pamatpremisa man likās nu, reāli saprotama un pat cilvēcīga(?) – piedāvājums, kur iespējams, strādāt pie attiecībām? Mazāk pieprasīt un ņemt, vairāk domāt, ko varam dot? (un arī ko nevaram?)

Morālfilosofija taču nestrādā ar vienu patiesību un pateikt "ikvienam cilvēkam ir tiesības uz bērnu", vienlaikus atzīstot, ka "ikvienam bērnam ir tiesības uz identitāti" – nu, nav jābūt ģēnijam, lai te redzētu potenciālu situācijām, kurās šīs premisas ir pretrunā viena otrai. Donorbērni, kas dzimst vientuļām sievietēm, kuras nespēj/negrib dibināt jēgpilnas attiecības, ir spilgtākais piemērs no grāvja paša gala gan.

Man ir žēl, ka Irbes idejas visdrīzāk pārķers tiešām neiejūtīgi, naidīgi cilvēki, bet viņas messidžā man liekas tiešām nav nekā diži vairāk par aicinājumiem, pirmkārt, domāt par savstarpējām attiecībām un tikai tad domāt par savu piemērotību vecāka lomai, kā arī piedomāt pie tā, kas mūsuprāt, ir un kas nav svarīgi kā likumos atrakstāmas vērtības (atkārtošu, ka tikai priecājos, ka jēdziena "mīlestība" tajos nav un, cerams, nebūs nekad) un no kā ir ok atteikties. Un vēlreiz vēlreiz vēlreiz beigt argumentāciju no sērijas "bet realitātē ir x un y". Realitātē ir arī z, t, b un c. Un ja mēs gribam visu laiku būt "vienlīdzīgi" un "iekļaujoši" (hz, ko tas nozīmē, manis iekļaušana realitātē beidzas kaut kur pie Centrālās Stacijas rajona belašu vagoniņa, un es tur pat neprasu, ka mani ņem bariņā), beigās likuma izpratnē svarīgs vairs nebūs nekas. Bērna tēva atvaļinājums bija brīnišķīga, dzimumu vienlīdzību veicinoša iniciatīva ar saprotamu pamatdomu. Es nesaprotu, kāpēc viņu vajadzēja kustināt tā vietā, lai varbūt ierosinātu jauna veida atbalstu bērna tuviniekiem.

Personīgi manā tvērumā būtu lielisks trešais diskusijas piegājiens. Otrā diskusija uztaustīja konservatīvo domātāju bažas par bērnu labklājību un viendzimuma ģimeņu morālētiskajiem aspektiem. Tad nu varētu parunāt savā starpā bērnu klīniskie psihologi? Bērnu namu darbinieki?

Es tikai varu atkārtot, ka liberālais spārns var neuztraukties un visas sev, viņuprāt, pienākošās tiesības saņems kā LGBT cilvēki, tā arī citas minoritātes, kuras jūtas, ka viņām tiek kas atņemts. Man tikai šīs tiesības, kuras viņi sev vēlas, nešķiet viennozīmīgi pašsaprotamas. Tāpat kā ieroča turēšanas atļauju nevar pieprasīt kurš katrs, tāpat kā precēties nevar pusaudži un radinieki, jo acīmredzot "mīlestība uz šaušanu", "mīlestība vienam uz otru", tas nav arguments, ar ko pietiek, lai sev ko pieprasītu..

Ai. Laikus atvainojos, ja kādu šis penteris aizskāris. Varbūt šie it kā sarežģītie jautājumi patiesībā ir ļoti viegli, un es vienkārši kaut ko fundamentālu nesaprotu no dzīves.

Bet nostāties tikai vienā pusē, klausoties šo diskusiju, nebija iespējams.