Jautājums ir atvērts - kāpēc tas pēkšņi ir kļuvis opcionāli, ja līdz šim valsts tieši ir centusies uzsvērt un veicināt ABU vecāku ATBILDIBU sava bērna audzināšanā. Bērns nav tikai izvēle un prieks dzīvē, tā ir arī milzu atbildība par savas rīcības sekām. Ja tas būtu vienalga, tad diezvai mēs būtu attīstījušies līdz paternitātes pabalstam un bērna kopšanas atvaļinājumiem tēviem. Ja tēva iesaiste nav svarīga, tad varbūt atceļam to atvaļinājumu? Māte tak vienmēr var viena vai pasaukt palīgā vecmāmiņu.. Vismaz uz šo izpratni tiecamies un, manuprāt, tas ir bijis brīnišķķgs sasniegums. Un par mātes un tēva lomu bērna psih. attīstībā es domāju uz doto brīdi literatūras ir vairāk nekā gana. Vakardienas diskusijā Agnese, ja nemaldos, vairākkārt centās uzdot ļoti būtisku jautājumu - ar kādu pamatojumu mēs grasāmies atcelt šo morāles principu, ka ABI bērna radītāji kopīgi cenšas uzņemties par to atbildību un ir iesaistīti tā dzīvē? Nemaz nerunājot par bērna interesēm un identitāti. Kā pats/pati norādīji, tu pat īsti līdz galam nezini par to, kam iet cauri bērni, kuriem sava izcelsme ir miglā tīta. Ja ir tik daudz nezināmā un pagaidām atvērtu jautājumu, vai tiešām tik droši varam teikt, ka mums ir visas evidences drošai un mērķtiecīgai tēva/mātes lomas opcionalizēšanai ģimenes vienādojumā? Atļaušos apgalvot, ka pagaidām nav.