Ever After

Atcerējos, ka tomēr pie Cimdiņas laikam, bija viens B daļas triecienkurss speciāli par Čaku. Pie viena, rokoties mapēs, atradu arī eseju Nāves motīvs Aleksandra Čaka īsprozā, ko VISPĀR neatceros rakstījis. Bet stāv rakstīts, ka mana, un teksts arī pazīstams. Nu, tas tā... Don't be lox & Hail Čax!

( Vēl daži diapozitīvi )

120. Jebšu urbānais motīvs mani saprotamu iemeslu dēļ nekad nav sevišķi uzrunājis, ar Čaku (nejaukt ar Norisu) ir nācies ņemties vairāk, nekā būtu izvēlējies brīvprātīgi. No memoriālā dzīvokļa apmeklēšanas gan kaut kā izdevies izvairīties (no pašas mājas, protams, ne, jo tur taču ir dzīvojuši VISI – kā rats no devil dog evil, tā citos dzīvokļos), ko nevar teikt par visādi citādi padziļinātu analīzi literatūrzinātnes studiju ietvaros. Jāsaka, arī te man ir smaidījusi veiksme, jo viens un tas pats, ja nu vienīgi mazliet modificēts, referāts/prezentācija par Mūžības skartajiem labi noderēja divos atsevišķos kursos – gan pie Kalniņas, gan... ēē, Cimdiņas? Nē, pie Cimdiņas es referēju Jāņa Kalniņa Raini, bet es tiešām neatceros. Katrā ziņā otrajā reizē jau gāja sviestaināk un pat sadūšojos meitenēm uzlikt Skyforger, jebšu abās (reizēs) izteicu un biju spiests argumentēt viedokli, ka par īstu eposu šo liroepisko ciklu saukt tomēr nevar. Pie Radzobes (rip) savukārt bija cits tirgus – tur nācās prezentēt poēmas Fransuā Vijons analīzi, kurai piegāju no arhetipiskā Džekila & Haida leņķa, bet par to jau ciboju toreiz. Savu mīļāko diapozitīvu gan atļaušos atkārtot:

Laikam mans mīļākais latviešu literatūras zelta laikmeta zieda foto

( kārtējā bezjēdzīgā aptauja )

Megalomānija kā garīgas nelīdzsvarotības simptoms: khosmos ir kaut kas radniecīgs, viņa man reizēm mēdz pa vienu nakti atsūtīt 40–70 līdzīga rakstura īsziņas, saturs gan mazāk politisks, vairāk šizotērisks un atšķaidīts ar haotisku lēkāšanu starp draudzības piedāvājumiem un megaindīgiem lāstiem, bet vaibs čista tas pats [es viņai nekad neatbildu, neesmu komunicējis 4+ gadus & netaisos]

“Man jaatzīstas, ka ir daudz cilveku, kuŗi nopietni raugas uz mani kā uz karali. Cik man zinams, tad skolās skolnieki un skolnieces mani ir izvēlejuši par dzejnieku karali, bet tas nepatika nedz mācitajiem, nedz žandarmiem (kuŗi Krieviju gribeja pārvērst par republiku). 1907. gadā mani tiešam iecēla par karali. Uz Cēsim atbrauca prūši un veda sarunas ar mani par jaunu karaļa valsti. Sākumā es šaubijos, domadams, ka pie manis atsūtitie prūši ir Viļuma II. spiegi, bet drīz es pārliecinajos, ka lieta ir nopietna, jo Eiropas valdnieki šinī laikā sajuta no saviem aristokratiem savadu aukstumu. Un tā kā tautas bija ļoti dumpigas, tad valdnieki vaj valdnieku padome nolēma saukt uz jaunnodibinatā troņa kādu no tautas, kuŗš pazītu visas tautu kustibas un kuŗš pie laika aizsargatu valdnieku savienibas pozicijas. Šaī nolūkā dažiem garidzniekiem bij uzticets savākt ziņas par Iru zemes, Skotu zemes, Norveģijas, Zviedrijas un Baltijas zemniekiem, kur pie pēdejiem vēl palicis patriarchalisms un kur zēni-gani vēl līdz šo baltdien’ ir piepaturejuši stingru tikumibu kā savu idealu un gana spieķi. Liktenis bij nolēmis, ka mani papriekš ievēleja par tādu ganu, lai gan es kā students dzīvoju ne visai tikumigi...”

— Jānis Poruks, 1910. gada 3. maijs

👉 Pee pasaules malas — Rīgas Laiks (tl;dr)

Coming next: Fricis Bārda versus FaceBook face/off he he

( Vēl viena tizla mēme )

Bet vispār mana sākotnējā doma bija par abiem JP kā savdabīgiem pretpoliem, jo ienāca prātā, ka Jānis Poruks, kurš nenoliedzami dzīvoja vētraini un jaunromantisma standartiem atbilstoši, jebšu daudz cieta un pasaules cietumā izturēja tikai četras dekādes, ir, ja ne precīzi tas, tad viens no tiem jauno vīriešu tipiem, pie kura (spriežot pēc atsauksmēm, sekmīgi) vēršas un kurā jēgpilnas maskulinitātes norietu saredz altruistiskais cietējs (pretstatā Poruka egoistiskajam) Džordans Pītersons ar mudinājumu metaforiski saklāt gultu un savākt istabu/māju jeb sakārtot savu dzīvi un uzņemties atbildību. Lielāko daļu mūža Poruks bija bohēmists, finansiāli nepatstāvīgs un izlutināts depresīvs švīts (jaunībā smalkajās Eiropas domāšanas skolās mācījās par vēsturiski aizdomīgas orientācijas mecenāta naudu, kuru tur notrieca uzdzīvē; pēcāk, kad mecenāts izdomāja vairs nesponsorēt, apvainojās un caur puķēm apsūdzēja minētajā orientācijā), kas svaidījās no viena grāvja citā un sadzīviskā ziņā daudz tālāk par savas sapņu draudzenes feministes apprecēšanu un meitas radīšanu, kuras audzināšanā īpaši nepiedalījās, jo jau bija pārāk ar putniem, netika. Toties savā juceklīgajā mūžā radīja vairākus spilgtus literatūras pieminekļus un tēlus, tostarp, Cibiņu un Buņģi, kas ir tie paši Pītersona fakinie lobsteri. Tālab šīrīta mentālo fizkultūru cibas lohu CVK noslēdz ar kārtējo bezjēdzīgo aptauju

( bet vispirms tizla mēme )

Poll #21484 JBP or JP
Open to: All, results viewable to: None

Kurš saturs tevi uzrunā vairāk?

Labi, cik var par to Pītersonu, vai ne? Tagad par kaut ko Cibai tuvāku, proti, paša Cibiņa tēti, to pirmo šķirto (vai mirušo) mātes vīru, ko bērns pat neatceras, spīdošu literātu un paranoidālo šizofrēniķi Jāni Poruku (1871–1911). Bez Kaujas pie Knipskas un Pērļu Zvejnieka (kā arhetipa), esmu viņam pateicīgs arī, piemēram, par viena franču multeņu tēla (tāda padumja kaķa ar aristokrāta ambīcijām) vārda lokalizāciju Runcē, kas nāk no tiem stāstiem, kurus viņš rakstīja piespiedu kārtā ieslēgts redakcijā:

“Kā Porukam gāja ar rakstīšanu, par to liecina vairākkārtīgi notikumi Plātesa izdoto, dr. P. Zālīša vadīto laikrakstu redakcijās. Porukam, kā zināms, bija privilēģija naudu saņemt pēc manuskripta nodošanas. Bet naudas ievajadzējās arī tad, kad vēl nekas nebij uzrakstīts /../ Nu redaktors, negribēdams mocīt rakstnieku, ķeras pie jauna līdzekļa. Tiklīdz Poruks atnāk lūgt avansu, viņu ieslēdz atsevišķā istabā, kur uz galda jau gaida papīrs, spalva un tinte, un lūdz uzrakstīt kādu gabalu. Rakstnieks sēstas un raksta un – arī uzraksta. Kad pēc dažām stundām, lielākais pēc stundām piecām sešām, darbs jau padarīts – Poruku izlaiž, viņam samaksā honorāru, un apmierinātas ir abas puses.” (A. Goba, 1925, 194)

Bet ir vēl kāda interesanta, reizē triviāla un kosmiska sagadīšanās, kurai gadiem pat nebiju pievērsis sevišķu uzmanību. Telefonā internetu lietoju minimāli, tādēļ nekad neesmu iesprindzis uz ērtākas personalizētas tīmekļa pārlūklietotnes (tur Chrome vai FF) ieviešanu un vēsā mierā izmantoju androīda defaulto "Browser" app, jebšu šis un tas tur mēdz gļukot, piemēram, viena problēma ir grāmatzīmes, kuras pēc lapu atzīmēšanas nav iespējams pārkārtot, bet tikai izdzēst (es lielākoties nedzēšu). Kad man uzradās tagadējais telefons, acīmredzot literatūrzinātnes lekcijās pie Vecgrāvja aktuāls bija jaunromantisms un Jānis Poruks, par ko liecina tas, ka viena no pirmajām deviņām grāmatzīmēm (no kurām četras ir dažādi cibas fīdi) ir Poruka dzejolis Pa ziedoņa lejām esi gājis Letonikā (pie viena, visu cieņu Tildei – par visu; pie viņiem, starp citu, strādā mans jaunākais brālis, IT doktors, bet tas jau oftopiks). Lūk, un tā defaultā androīda "Browser" grāmatzīmju izvēlne man regulāri mēdz gļukot un izlikties, ka es esmu izvēlējies nevis, piemēram, tagad lasīt cibu, bet gan Poruku. Vispirms par ziedoņa lejām, tad jau par pasaules cietumu, bet es parasti tālāk nemaz neskrollēju. Vienvārdsakot, sanāk, ka bieži eju pie cibiņiem, bet nonāku pa taisno pie paša Cibas pirmavota un Telosa (nejaukt ar interneta žurnālu, kuram, starp citu, mans "Browser" joprojām atver tikai logosu) reizē. Ar to tad arī šodienas cibošanai varētu pielikt punktu (bet ne jau tai LV industriāļu, he he), paliekot mēreni atvērtam mikrocibošanas, proti, komentēšanas piedāvājumiem. Don't be lox & Hail Porux!


Pa ziedoņa lejām esi gājis

Pa ziedoņa lejām esi gājis –
Un neesi rozes skūpstījis?
Ai, jaunekli, jaunības sārtās dzīves
Tad neesi tu pelnījis!

Pa ziedoņa lejām esi gājis –
Un neesi laimībā smaidījis?
Un, kaut ar tu mirsti ideāliem,
Par velti tu esi dzīvojis.


Pasaules cietumā

Smiekli, lāsti, ķēžu skaņas,
Nopūtas, dažs sāpīgs smaids...
Čuksti, lūgšanas un dziesmas,
Apspiests izmisušā vaids...
Gribu aizmigt, aizmirst visu,
Jā, pat vēlos iznīkt, mirt;
Trīsām pieri rokās spriežot,
Karstas asaras sāk birt.
Bet tad pamostos un redzu –

Gan Veidenabums, gan Blaumanis abi saaukstējās, nepiemērotā apģērbā brienot uz savām (Balumanis varbūt draugu) lauku mājām, un uz TBC fona, pavisam, nemetaforiski nosala zem eglītes, pirmais pusgadu, pēdējais divus mēnešus vēlāk (Somijā). Rūža un Jaņa Rozentāla memoriālajā dzīvoklī Jūgendrīgas sirdī kā eksponāts karājas tas mētelis, kurā viņš ejot sasvīda, kamdēļ novilka, pēc tam strauji atdziestot un nošarmējot kaulaino, jebšu ar tām eksotiskajām eiropiteku ūdens procedūriņām kungam esot veicies visai neslikti. Tā kā nepelnīts tišmājis var nākt arī par labu veselībai. Stay warm, cibas neloxi, jebšu #gowimhooooof

Porukam vispār aizbrauca jumts un viņš metaforiski nosala zem egles kā paša Cibiņš, jebšu cibas lohs nr_1 teiktu, ka tās sīkburžuju feministu draudzenes/sievas dēļ.

Šo viņš rakstīja vēl pie diezgan pilna saprāta esot

Tā, nu jau es sāku aiziet spaisā. Domājot par Paula tēvu, Kaladanas hercogu Leto kā sava veida Vecās Derības Lātu, kurš dievišķas varas mudināts pameta dzimto Sodomu, sāku domāt par Lato Lapsu, par kuru arī jābrīnās, kā harkoneni vēl līdz šim nav nožmieguši. Hercogs Lato? Skan autentiski (tikai skan)

#baldursdune

Tā kā tulkot DUNE neviens man nav piedāvājis (bet pats neuzprasos, jo bīstos Jodorovska likteņa) un lielā filma jau ir uz ekrāniem, varu pateikt, ka es spice būtu lokalizējis nevis kā spaiss, kas ir drusku smieklīgi, ņemot vērā vēsturisko kontekstu, bet gan kā viela. Nav perfekti, jo pēc būtības tas ir vielu maisījums, taču esošajā valodas piedāvājumā, manuprāt, labāku alternatīvu nav.

Ja es varētu atļauties rakstīt cibā tā, kā vien vēlos, es rakstītu kā ingmars vai ingmers. Tas šķiet tik dabiski un autentiski.

Izmantojot izdevību, vēlos stingri piebilst, ka komats starp "ir" un "kur" Cibiņa pēdējā atbildē ir fakultatīvs. Neilgi pirms studijām kaut ko par šo jau ciboju, bet studiju laikā guvu tam arī autoritatīvu apstiprinājumu (no Ilzes Lokmanes). Atslēga ir interpretēt to nedalāmo vārdu savienojumu aiz "ir" vai "nav" ("kur iet", "ko ēst" u.tml.) kā teikuma priekšmetu. Es šajos gadījumos parasti nelieku, jo... valodas līdzekļu ekonomija, pieņemsim.

Rītdien Annai Brigaderei 160. Tieši viņa, nevis Aspazija vai Zenta Ērgle, ir karaliene manā latviešu literatūras panteonā, pateicoties brīnišķīgajām bērnu lugām Sprīdītis un Princese Gundega un karalis Brusubārda, kā arī Anneles triloģijai, no kuras gan esmu izlasījis tikai pirmās divas daļas Dievs. Daba. Darbs un Skarbos vējos. Atceros, kā pēdējā (otrajā) ar drebošu sirdi gaidīju to nodaļu, kad nomirs viņas tēvs (Sārta saule). Nomira ļoti aizkustinoši. Trešajā darbība pārceļas no laukiem uz urbānu vidi (Jelgavu), ko arī atspoguļo tās nosaukums Akmens sprostā, bet mani aizgrābj tieši tie lauksaimnieciskie romāni, tāpēc atliku malā un sāku lasīt Upīša Zaļo zemi. Veikalā arī vienmēr izvēlos Anneles pienu; tas nekas, ka lietuviešu, man patīk, ka pudelei ir rokturis.

Dzeja ir forši, BET adekvāti es to spēju uztver tikai ar acu pastarpinājumu (lasi, lasot), tāpēc apmeklēt visādus tur (arī prozas) lasījumus personīgi neredzu jēgu. Varētu, protams, piebilst, ka apskaužu tos, kam tāda jēga ir un kas prot literatūru "redzēt" ar ausīm, bet īstenībā jau neapskaužu, jo tagad vismaz varu mierīgi neapmeklēt visādus tur (arī prozas) lasījumus.

Tulkoju kārtējo arheoloģiskas ievirzes seriālu un kā vienmēr uzzinu daudz jauna un interesanta. Piemēram, Bībelē visai neglaimojoši aprakstītā Sodoma, visticamāk, gājusi bojā virs Nāves jūras eksplodējot meteorītam (kaut kas līdzīgs Tunguskai '1908), kas sodomītus burtiski izsmērējis pa sienām, sprādziena izraisītais cunami saindējis augsni ar sāli, tāpēc konkrētā teritorija 700 gadus nav tikusi apdzīvota, u.t.t. Bet stāsts nav par to. Lokalizācijas nolūkos nācās pārlasīt 1. Mozus grāmatas 19. nodaļu, un man metaforiski atkārās žoklis. Iesaku ar to iepazīties katram Svētajos Rakstos dibināto "tradicionālo" ģimenes vērtību aizstāvju dubultmorāles pētniekam. Pasakas kodols gan jau vairumam ir labi zināms -- Ābrams pierunā Dievu nenopostīt Sodomu uzreiz, bet dot iespēju atrast tajā vismaz desmit tikumīgus cilvēkus. Tad nu Dievs sūta turp divus eņģeļus, kurus vietējie tūlīt grib "iepazīt" (tipa, izvarot), bet Ābrama brāļadēls Lats uzņem pie sevis, vietā izvarošanai piedāvājot abas savas meitas-jaunavas (pirmais psc), jo viesmīlība, saproties, pirmajā vietā. Tālākie 20 panti apraksta visu to sāgu ar sēru, uguni un Lata ģimenes bēgšanu, bet pēdējie (30--38) ir otrs megapsc -- abas minētas meitas nespēj tikt pie vīriem, tāpēc uz maiņām piedzirda savu supertikumīgo tēti un ieņem no viņa dēlus, kuri vēlāk kļūst par ievērojamiem jūdu ciltstēviem. Te tev nu bija tradīcijas! Labi, ka vismaz Kabala neinterpretē rakstus burtiski, bet, nez, kādu morāli šajā saskata tie, kas to dara?

No visiem konspirācijmīļu (lasi, arogantu lohu, kuri iedomājas, ka zina labāk/saprot vairāk par pārējiem, pamatojoties kaut kādā mistiskā research, kas vsp neiztur nekādus pētnieciskos kritērijus*) tropiem mani sevišķi "sajūsmina" nemitīgā atsaukšanās uz subj. autora distopijām. Visi šitie Boy did I call it or what un Make 1984 fiction again AAAAAA Bitch, cik var, tavs 1984 ir novalkātākā klišeja ever un tāda bija jau pirms pieciem gadiem! Es nezinu, vai Orvels kapā grozās vai ne, bet šaubos, ka viņš pats būtu sajūsmā, tāpēc ka katram realitāti puslīdz adekvāti uztverošam kadram būtu jābūt acīmredzamam, ka lielos vilcienos nekāds dzelzs zābaks cilvēces seju nemīda (vrb Baltkrievijā mīda gumijas zābaks), tu vari teikt gandrīz visu un visur un tev nav jābrauc ar vilcienu uz meža pļaviņu vai jāīrē konspiratīvais dzīvoklis, lai pamīlētos. Nu bet srsly, ko dod tā pārspīlēšana un panikas celšana par lietu stāvokli, kas vēl pirms pāris gadsimtiem cilvēcei šķistu leiputrija? Kā visi šitie pēkšņie rebeļi un pēkšķētaji nesaprot, ka ar to arī pozicionē sevi kā totālas sniegpārsliņas un pierāda, cik ļoti patiesībā mīl upura lomu (jo viņu izteikumus kritizē, pat īpaši necenzē, akvaikāda nelaime Lipmana intonācijā)? Es jums saku, šitā sērga sākas ar Orvelu, un tad jau ir pussolis līdz tādiem absurdiem kā ģenocīds, aparteīds, deportācijas un kas vēl ne. Kā Hedera minēja, tas ir oksimorons: slavenības, kas lielajos medijos stāsta, ka tām neļauj brīvi izteikties. Kancelēšana ir pavisam cits fenomens, kas nekādi neierobežo kancelējamā personīgo brīvību un visbiežāk ir pelnīta. Ja tu gribi braukt mašīnā, ko sauc par sabiedrību, tev būs piesprādzēties un ievērot satiksmes noteikumus. Ja tev ilgstoši ir sajūta, ka dzīvo antiutopijā, tev būs papētīt vēsturi un reālas antiutopijas, pirms sūkstīties par to, ka kādam 21. gadsimtā nepatīk tavs tuvredzīgais sociālais komentārs. Liec mierā Orvely, tu esi smieklīgs



* tas ir amizanti, cik, par spīti visiem saviem do your own research n shit, viņi ir trigger-happy tiražēt/repostot visādu huiņu bez jebkādas iedziļināšanās. Spilgts piemērs tam ir Gnidrologs, nesen vēl mormonis

Hehe, cibas galvenais burkšķis aizrādīja, ka sen neesmu atjaunojis savu žurnālu (tāpēc laikam neesmu tiesīgs komentēt viņējā), nu tad, lai ar kaut ko sāktu, sākšu ar to, ka 2019. gadā beidzot īstenoju šķietami neīstenojamo un tieši LU simtgadē ieguvu augstāko izglītību (baltu filoloģijā). Diplomdarbu rakstīju par Jāņa Veseļa teiksmām, jo pamanīju iespēju starpdisciplināri papētīt dievturību, tādēļ par tā gada subjektīvi nozīmīgāko cilvēku ("publisko figūru") droši vien būtu jāatzīst šis literāts, jebšu pētniecības procesā gana agri sāku apšaubīt viņa morāli ētisko kompasu ģimenes jautājumos. 2020. gada cilvēks man personīgi bija Džordans B. Pītersons (aukstajos mēnešos ik vakaru staidzinot suņus Lielajos kapos, noklausījos diezgan daudz lekciju), savukārt šogad tas neapšaubāmi ir Navaļnijs. Interesanti, ka abiem kopīgs tas, ka daļu pērnā abi pavadīja komā. Tāpēc jāteic, ka no tādām pēdējā laika autoritātēm par labu veselībai gan noteikti visvairāk nācis būs Vims Hofs. Trīs minūtes aukstā ūdenī ik rītu iesaku visiem! Bet, runājot par cibu, tie parodiju konti ir jautrākais, kas te noticis kopš neatminamiem laikiem. Cepuri nost autoram/ei/iem/ēm! BBS? <6 <6 <6

Iedomājies, tu saraksti grāmatu, izdod par saviem vai ģimenes līdzekļiem, un to pat norecenzē Satori (lokatīvā). Recenzija gan nav pārāk glaimojoša, bet traģikomiskākais ir tas, ka tā ir vienīgā. Jo ko autorei atliek darīt tādā gadījumā? Pareizi -- turpināt sacerēt recenzijas par recenziju!

( Ja nemaldos, jau trešā pēc skaita )

Prātoju, vai "pārmaiņas pēc" nevajadzētu apņemties kaut ko paliekošu, piemēram, sākot ar jauno gadu, katru dienu iztulkot (vismaz) pa vienam teikumam no Kāpas. Tādā vīzē neciestu mana profesionālā, akadēmiskā un privātā dzīve, bet tulkojums, ņemot vērā, ka uz vecumdienām plānoju būt neaizņemtāks, būtu gatavs, cik? kad? uz manu 100. jubileju? Nav slikti, I'm in, I guess #frankherbert #bucketlist #baldursdune

Kā tur bija ar to WB? Par otro iztulkoto grāmatu (Ugunskristības), kuru, kā jau minēju, visticamāk nekad nepublicēs (ja reiz pat Dejas ar Pūķiem otrajai daļai vairs nav spēka -- sk. to pašu sienu) man no bijušās klasesbiedrenes (tas tomēr vairāk vai mazāk ir viena cilvēka -- Zvaigznes ABC renegāta -- projekts) gandrīz vēl gadu pēc nodošanas katrs eiro bija jāvelk laukā kā ar stangām, taču galu galā tas izdevās, ko gan nevar teikt par redaktori (Daiņa Īvāna meitu, starp citu, uz kuras iesūtītajiem labojumiem es pat neskatījos, jo sava darba neapmaksātības un nemīlas pret tulkojamā materiāla valodiskajiem un sižetiskajiem risinājumiem rezultātā biju nonācis mērenā rezignācijā), kura jau tolaik jutās tik neapmierināta ar SS attieksmi un ne/lēnmaksāšanu, ka nebūt neiebilda manai nesadarbībai un eventuāli cēla pret izdevniecību prasību tiesā. Tiesa, nezinu, kā tas beidzās (visticamāk, vēl turpinās), bet arī iepriekšējam teikumam agrāk vai vēlāk bija jābeidzas. Jāpiebilst, ka par pirmo grāmatu arīdzan nejutu nekādu gandarījumu, jo tur gaužām bezrūpīgi netika ņemti vērā vismaz 500 mani "pēdējie labojumi" (t.sk. ortogrāfijas kļūdas -- piemēram, telepātiskās sarunas, kurām bija jābūt slīprakstā, šur tur tādas palika, šur tur -- nē) jeb pusotras diennakts darbs (pa vidu citiem darbiem), par kuru nemaz negaidīju nekādu atlīdzību -- pat būtu ar mieru visu ielabot pats, jo šķiet, ka beigu beigās problēmas sakne izrādījās sakarīga darbaspēka trūkumā. Te tev nu bija Kā gūt panākumus Latvijā, pareizāk sakot, Kā merkantilos nolūkos izdarīt visas nepareizās izvēles, piemēram, bet ne tikai (jo nemaksāšana un izvairīšanās no komunikācijas tomēr ir galvenās), dodot tulkot Mārtinu jocīgam alkoholiķim no laukiem, kurš vēl joprojām lieto portālu draugiem.lv (pēdējoreiz redzēts pirms 35 s), visu pēc kārtas izdodot nepraktiskos biezvāku ķieģeļos (labi, Troņu spēlei tas vēl mazliet piestāv, bet ne jau generic YA trešam) ar bērnudārza un pansionāta vecuma lasītajam pielāgota izmēra burtiem, kā arī nedodot man tulkot Dune (vispār bija tāda saruna), haha. Tas katrā ziņā man varētu būt tāds mūža projekts, jo neiešu jau uzplīties tagad Bārbalai Simsonei vai kam tur vajag. Lūk, kad kļūšu par valodas ministru, tad gan -- sēdēšu iluminātu zirga tronī, tulkošu Herbertu, bet acis atpūtināšu vērodams gar Daugavmalas promenādēm pietauvotos peldošos kofīšopus. Tad jau arī būs pagājuši cik tur tie gadi kopš autora nāves un jebkurš to varēs publicēt bez problēmām. (Arī tagad var, bet neatmaksāsies taču. Tādēļ vajag valsts dotāciju. Nevis kaut kādu Induli Ābolu izdot kanādiski, bet Oranžo Bībeli -- latviski.) Ko vispār mūsdienās dara Belogrīvs? Man šovakar feisītī iekomentēja mistisks viņa vārduzvārda brālis, ar kuru man nav neviena kopīga drauga, bet bildē (no mugurpuses uzņemtā) redzami nesirmi mati un kādas metāla grupas merčandaizs ar uzrakstu TORTURE. Kas tas tāds ir? Tūlīt piezvanīšu velnam

Citās ziņās: nelēnmaksātāji "The White Book" gāž no kājām ar savas FB sienas satura dažādību... Kaut kā jau tos nepielūdzamos iluminātu algoritmus jāsalauž :|

Vakar pirms gulētiešanas gribējās kaut ko palasīt. Izvēlējos Saulcerītes Vieses Jāņa Raiņa offline cibas apskatu JAUNAIS RAINIS (1982). Diezgan interesanti, un, vispār, kas tu tāds esi, lai nepiekristu Rainim:

"Mākslīgā izlase, jaunā, brīvā laulībā. Paaudzei jātop labākai, spēcīgākai, vecākiem pašiem sevi attīstot: būt draudzīgiem mīlā, nevis vecajās laulības važās, kas sasaista dažādus nepiemērotus indivīdus." (59034, 39)

"Cīņai par eksistenci nav jābūt cīņai starp cilvēku un cilvēku, bet cīņai starp cilvēku un dabu. Jo vairāk attīstīts un tikumīgāks, jo vairāk viņa dzīves cīņa kļūst par viņa sugas, viņa bara cīņu pret ārējo dabu un ne vairs pret viņa paša sugas indivīdiem. Skudras necīnās savā starpā, bet cīnās pret citiem kukaiņiem, un zirgi neapkaro cits citu, bet aizsargājas pret vilkiem; arī vilki baros. Vai mums, cilvēkiem, nav jābūt vismaz tik kulturāliem un gudriem kā vilkiem, zirgiem, skudrām?" (59035, 91)

"Humānisms: egoisma un altruisma jēdzienu noskaidrošana un abu atcelšana. Tie patiesībā bija: pašdarbība un verga darbība; to vietā: personības attīstīšana, pievilkšana pie darbības, personības apzinīga (pretī pavēlētai verdzībai) darbība uz mērķi ārpus sevis, bet tomēr ne svešam: cilvēcei." (23286, 126)