Ever After

Over. Esmu jau redzējis četras stirnas, saracēņi noteikti vairāk. Komentus lasu tikai multisuņkrānpimpa, jo viņš ir mans Tailers Dērstdens un gandrīz vienīgais, kas cibā ar mani runā adekvāti. Pašlaik esam pie Vecezerēnu pastkastītes, kas reiz bija pieskrūvēta lielai eglei viņu meža ceļa malā, kura tagad ir nozāģēta lokālo, visā visumā apsveicamo LVM aktivitāšu ietvaros, pastkastītei paliekot pieskrūvētai 3 metrus augstam celmam. Izskatās vienlaikus jautri un nožēlojami. Tāpat kā cibas snoufleiki un autofingerotāji. Kthxbye pēc kilometra ezers. I need lots of ice

Vienā no tām 2002. gada vasaras naktīm, ko pavadīju guļammaisā pie ugunskura mazas upītes ielejā blakus Nemunas gredzenam, gaidot tikšanos ar savu raganu, kāda koka zarā trīs metrus no manis nosēdās pūce un zināmu brīdi manāmi ienteresēti mūs (t.i. mani un ugunskuru) vēroja. Vēl vienu vai divas reizes garām aizgāja stirnas. Tad sapratu, ka esmu iekārtojies pavisam blakus to takai un, iespējams, vietā, kur tās nāk uz upīti dzert. Motokrosa trasē tolaik sacensības vispār nenotika, pa to varēja mierīgi vazāties, līst iekšā pa caurumiem sētā, jebšu tajā galā sētas vispār nebija. Kačergine ir tādi nosacīti lauki kā, piemēram, Vecdaugava, ja ne mazāki, tikai jūras/Daugavattekas vietā Nemuna, un tur neviena vispār nebija. Vienreiz ienāca prātā padižoties raganlīgavai ar savu peldētprasmi un peldus šķērsot to milzīgo upi, bet ātri sapratu, ka esmu pārvērtējis spēkus un otrā krastā izkāptu kādus pāris kilometrus tālāk, tāpēc griezos vien apkārt. Turklāt viņa bija daudz labāka peldētāja par mani. Ūdens bija viņas stihija :)

Vajadzētu tā kā pamēģināt uzbraukt kalnā lejā, iekams neesmu ieputināts, fokuss jau rūc kādas padsmit minūtes, bet šis frīdvalds ir tik hipnotizējošs, ka nemaz neceļas dibens... parādīšu vienu autoram speciāli šodien veltītu mēmi ar Lenonu un nēģeriem, bet to tad pēc tam

Vakaru Dienas

Divas epizodes: pirmā, viņa iesaiste epatāžā ap Nacionālā Teātra mūzikla "Vadonis" libretu (it kā Dimas Krimitera sacerētu) kaut kad 00. gadu beigās laikam. Par skandālu es to gluži nesauktu, jo Sakss jau nevienu tiesā nesūdzēja, tikai paziņoja, ka librets lielākoties ir viņa, bet honorāru iekasējis viens Kaspiss, lai gan Nilam to nemaz tā baigi nevajagot, tāpēc ka pieteicies palīdzēt rakstīt brīvprātīgi; līdzautorības kredītu gan). Ojārs Rubenis, kas tolaik bija NT direktors, bija like who the fuck is Nils Sakss, es dīloju tikai ar Kaspi un Zigi, pis nax, un pēdējais to noteikti atbalstīja.

Otra epizode bija nepastarpināta un atgadījās pārvācoties no neilglaicīgas (katrā ziņā negarlaicīgas) dzīvesvietas Z.A. Meierovicas bulvārī uz Āgenskalnu, kad viens bez palīgiem nēsāju mēbeles no tā paša korpusa, kurā rezidē arī Reimonds Pols un Zigmērs Liepišņš, augšstāva lejā uz kupenā noparkotu mašīnu un nama durvīs biju iestutējis rakstāmgalda atvilktni, lai tās stāvētu vaļā un netraucētu. Jau mēreni saguris (man pēc tam divas nedēļas sāpēja ceļgali, jo arī Āģīti bija kaut kāds ceturtais stāvs) kāpjot lejā ar kārtējo kravu, pie durvīm redzu, ka pa tām ienāk Zigmērs un manu sistēmu tā nonšalanti likvidē ar bezmazvai, kas te par bomzi atkal ievācas-izvācas izteiksmi sejā. Toreiz tikai noburkšķēju "baigais kings" (viņš dzirdēja), bet vienlaikus arī sāku mentāli vainot tajā "Vadoņa" lietā. Jauno Veseli Sakss interesē ne tikai viendienītes Severīna dēļ, bet arī kā literāts. Reiz taču cibā bija tāds rakstnieks_nr1 :)

Nepopulārs viedoklis (?; vnk negadās bieži sastapties ar tamlīdzīgiem viedokļiem), bet šobrīd Latvijas metālā vispatīkamākāko saturu manām ausīm piegādā Zintnieks, Eschatos un Druun. Honourable mention Sātana haskijam (Saturn's Husk), bet viņi zaudē, jo nau vokāla; džeki, atrodiet sev Elizabeti! vai Kristiānu! =)

Starp citu, šo bakstu, sēžot Aderkašu pilskalnā, kuru man pirms 10 gadiem parādīja Hedera mūsu īsās, jebšu vētrainās noveles sākumā. Šis tas te ir mainījies, bet pilskalnā joprojām redzēt nav ko tā kā nemaz, izņemot tās visuresošās lazdas ue. Ir uzradies koka beņķītis un jauna kapliča pie kapsētas pa ceļam, nu, un, protams, Dullā Daukas birzs skatu tornis... Tajā gan ar slēpēm nekāpšu he he, rudenī jau biju

Šodien: ( Ģērķu pilskalns un upurkalns )

Ja neņem vērā 2013. gada, janvāris man varētu būt kāds trešais mīļākais mēnesis pēc maija. Bet tikai tad, ja ir tāds sniegs kā tagad, kad nevar neslēpot divreiz dienā. Tūlīt jau būšu apslēpojis visu pagastu. Stulbi vienīgi, kad reizēm Strāvu izslēgt sanāk atminēties tikai mājās :)

Jā, starp citu, vakar taču visā valstī sākās revolūcija, pamanījāt? Es redzēju to Gobzema tūrbassu un mans žoklis ielauza proverbiālo grīdu. Izskatījās, ka tajā bassā var sakāpt vairāk cilvēku, nekā viņu tur Tukumā vispār atnākuši sagaidīt. Ko no tā atliek secināt? Rododendrs speciāli bijis iecerēts laikā, kad ārā būs auksti un visi būs maksimāli izbesījušies, jo būs autobass, kurā dod siltu kafiju, ivermektīnu, ļauj sasildīties un kaut kur nomierinošas masāžas piedāvā tās dāmas, kas atnāca ar mežģīnēm, kā Aldis lūdza? Es nezinu, man apnika nodarboties ar indīgu sarkasmu, tā jau man tikai tāda rīta vingrošana, laikam jāsāk tā proverbiālā darba proverbiālā diena. Proverbiāli produktīvu tev arī (nopelni arī kaut ko sev, nevis tikai kungiem), ja neesi proverbiāls loxx

Objektīvi novērojumi liecina, ka ciba ir dzīvāka nekā jelkad pēdējā laikā. Ir sākusies jauna ēra (varbūt pat divas): 1) parodijkonti par parodijkontiem un 2) flešmobings -- traktori mobo psiho pūķu princesi, orki mobo visus (leitestus), geju orki un dubļufrīki mobo Resort nenormāli asprātīgās komūnas utt.)

Latvijā piektdiena jau ir beigusies, tomēr visā pasaulē Bandcamp Piektdiena vēl joprojām turpinās. Atgādinu, ka, iekams tu nesāc par mūziku maksāt pa taisno vai somewhat pastarpināti, bet tomēr mākslinieka maciņā un klausies tikai jūtūbu vai radio, vai pat mierini sevi ar domu, ka ar spoķika abonementu pietiks, lai tavam iecienītajam un vairākklausītajam mūziķim tie kapitālisti ko vērā ņemamu atlicinās no tavas labticīgās straumēšanas viduvējā kvalitātē, tu esi objektīvi sliktāks mūzikas patērētājs par mani, kas to dara visu laiku. Par exclusively pirātiem, jūtūbistiem u.c. piesūcekņiem tur vispār nav ko runāt. Varu derēt, ka Circene arī nemaksā par mūziku.

No otras puses, man mūzikas pirkšana Bandcamp ir tas, kā es iztēlojos "šopingu" terapeitiskos nolūkos. Šajā Bandcamp piektdienā jau paspēju iegādāties 7 albumus un patlaban esmu nolēmis apstāties, jo šodien jau pasūtīju arī jaunu laptopu (MSI GF63 Thin 10UD-258XPL) un nu gan jūtos pietiekami apdāvinājis sevi šajā dāvanu sezonā. Laiks domāt par dāvanām citiem. Circenei man gan nav ko dot, viņa pati man nav atdevusi vienu veipu un vispār kā melnais caurums iesūc sevī tādas lietas, nistagma hookah, svešas grāmatas un gan jau ne to vien. Beware

Viens no nopirktajām mūzikām:

LA MORT

Ok, nē, nu, skaidrs. Inbox serveri pāriet uz ziemas laiku 1. decembrī, jo tagad notiek tas, par ko es rakstīju desmit minūtes pirms astoņiem. Whew, gandrīz nolažoju

Negaidīti māksla. Man parasti ir visādas ainavas vai pasaules arhitektūra, taču fotogrāfijās. Interesanti, cik tas ir sinhroni? Lai to (visticamāk) nenoskaidrotu, kārtējā bezjēdzīgā aptauja:

Poll #21503 Negribi – nebalso, bet tad atpisies mūžīgi mūžos
Open to: All, results viewable to: All

Vai tev arī pašlaik ir tāds Windows10 lock screen kā man?

Šodien, cita starpā, pie Centrāltirgus satiku feino "zivju" mākslinieci Kati Skati, kurai, cik zinu, nav konta ciesta svibā, tāpēc šis tomēr nebūs kārtējais bezkaunīgais cibas lohu vesera doxxy stāsts. Par to, ka no kreisās puses pa Prāgas ielu tuvojās auto, sanāca tā paātrāk pārskriet tramvaja sliedēm un strauji iznirt Kates acu priekšā. Viņa satrūkās un teica, ka esot viņu nobiedējis, jo nupat viņai jau divas kaijas gribējušas atņemt belašu, ko tobrīd bija jau gandrīz apēdusi. Es teicu, lai iedod nokosties. Uzreiz piemetināju diskleimeru, ka tas tagad es tēloju kaiju, un pateicu, ka eju uz gaļas paviljonu pirkt kaulus suņiem. Kate man novēlēja veiksmi, un šķīrāmies ar smaidu. Paviljonā pirmoreiz bija jāuzrāda sertifikāts un pase, bet iekšā bija vairāk gaļas pārdevēju nekā pircēju. Nopirku kaulus vairākām dienām un samaksāju tikai 50 centus. Vēl vairāk pirkt nav jēgas, jo, ja vien tos uzreiz nesasaldē (bet saldētava jau pilna), tad tie sāk smirdēt ātrāk, nekā tos būtu veselīgi izbarot suņiem.

Vēl šodien izdomāju, ka beidzot jāapgūst Telegram, kā arī jāievieš profils Stravā, kurā reģistrēt savas pastaigas ar suņiem, skaitīt soļus, piedraugot pazīstamos cibiņus, piesekot Vadonim un tā tālāk, ko nu tur vēl dara. Vēl neesmu ne novilcis lietotni, ne izdomājis profila nosaukumu, bet pagaidam viens variants ir Imirity, otrs 33% Samoyed. Vienīgi vēl nezinu, vai Stravas lietotājvārdā ir atļauts procentu simbols. (Tās man tikai tādas pārdomas.)

Šī cibā ir bijusi viena notikumiem un pārsteigumiem bagāta diena. Es uzzināju, ka, Telos.lv redaktoraprāt, spēju levitēt um būt informēts par lietām, kas notikušas man klātneesot laikā un telpā, toties vakarā ar zināmu izbrīnu konstatēju, ka nevaru iekomentēt Zazim pie it kā biezādainā & bezkaislīgā* Ktulu, jo esmu aizliegts. Komentārs bija par cibas otro/trešo lielāko lohu Mapatu.

* kas ir izrādījusies tikai fasāde, jo mans komentārs pie Honeybee, kurā izsaku komplimentu viņa jokam (varbūt tas tomēr nebija joks, bet neviltotas bažas?) par to, ka gnidrologam sāks sāpēt vēders, jo pārēdīsies popkornu lasot divu psihopātu nopūtas savā žurnālā, un pa jokam pabiedēju ar to, ka zinu, kas viņš ir un kur dzīvo, bet vienlaikus, manuprāt, pietiekami skaidri liekot to saprast (to, ka tas ir pa jokam), ir pazudis. No kā atliek secināt, ka viņš ne tikai dzēš/slēpj un bano sev nepatīkamos cibiņus pie sevis, bet arī lūdz to darīt savai draudzenei Honeybee un viņa viņam klausa. Kāpēc? Kas tā atkal par idiotisku politiku? (Es skatos uz vairākām cibas Alisēm vienlaicīgi.) Tas tikai eskalēs situāciju. Laikam to lapseņu pūzni neviens nemaz negrib likt mierā. Kas tad man, es tak jūs nepazīstu un lielākoties esat man vienaldzīgi, ar ko arī apsveicu!

lohu_veseris

Vakar Mežaparkā ar Raitu un Imiru sastapām divus samojedus un to krievvalodīgu saimnieku, kurš, tā kā esam radinieki (Raita 50%, Imirs attiecīgi 25% samojeds), izrādījās negaidīti interesants sarunbiedrs tajā īsajā takas nogrieznī, kas mums bija ceļam. Viņš, protams, bija informēts par to, ka no visām šķirnēm un pasugām samojeds ir tā, kas esot vistuvāk oriģinālajam sunim (suņi nav evolucionējuši no vilkiem, ja kāds to nezināja), bet visinteresantākais bija tas, ka viņa meitenes sauca SKADI un FREIJA, un viņš pats pirmais bija sadzirdējis, kā es saucu savu IMIRU, un visu sapratis. Uz sitiena neatcerējos, kāda dieviete bija Skadi, izņemot to, ka kaut kā saistīta ar slēpēm vai slēpošanu. Medību dieviete, krievs sacīja. Nuja, vikingi jau mēdza arī medīt ar slēpēm, savukārt Freiju gan es zinu, kā tad, senskandināvu dievmāti zina VISI. Hederas kaķi arī sauca Freija (nespēju bez doxxošanas, sorry, atdraugojiet, bailīgie, vai vēl labāk -- izdzēsieties!)

Wake Skadi

Didzi & Bolderāju ļoti cienu, šajā dienā pirms sešiem gadiem mums ar Nistagmu tur notika otrais Hipnopitona koncerts un pirmā zombie rave disenīte Latvijā ar dīdžeju Heroīnu (kurš pārdozēja un neieradās, bet man bija viņa mabilka, no kuras uzliku labākos trekus). Tomēr, ja pat nespēju palasīt tos Svimpja narkopalagus šeit, kam gan lai es vēl pirktu tādu Tārpu tēju? Bet tā jau viss pārējais forši! (Izņemot saturu.)

Tomēr labāk, protams, vienkārši klausīties zombīreivu. Man tas allaž ir sagādājis tikai labus vaibus (vienīgi vēlams klausīties maksimāli skaļi, dejot un dziedāt līdzi). Te pērnvasaras MSV (Mater Suspiria Vision) kinga ℑ⊇≥◊≤⊆ℜ (jā, tas ir pseidonīms) atgriešanās miksteips:

Nℇꟽ ZΘϻɃᏆℇ S∐ϻϻℇЯЯɅᐯℇ ꟽΘRLD ΘRDℇR

[Rokoperas "Lāčplēsis"] Pirmizrāde notika 1988. gada 23. augustā. Saskaņā ar Māras Zālītes mājaslapā sniegto informāciju, pavisam bijušas 43 izrādes, kuras ik reizi noskatījās 4 000 skatītāju; pieskaitot koncertuzvedumu skatītājus, skaits pārsniedz 180 000.

Uz vienu no šīm izrādēm biju arī es, bet atceros vienīgi māti (iespējams, nevienu citu no ģimenes tas arī neinteresēja) un to, ka Kangars bija reāli foršāks par Lāčplēsi, bet Jumprava tāda meh, jo par maz (un nemelodiski). Izrādes notika Sporta manēžā Ķengaragā, kuru sasniedzām ar tramvaju, bet pēc tam deviņdesmitajos apsēda importa drēbju un apavu tirdziņi. Tur tad vēlāk es arī tiku pie pirmajām lielajām baltajām botām, kas noteikti saviļņoja mani vairāk par strauji norietošo veco estrādes zvaigžņu repertuāru manas tālaika muzikālās gaumes kontekstā. Piemēram, Lāčplēša vinils manā Melodija Records kolekcijā tā arī neparādījās, lai gan atceros, ka tika apsvērts, bet jau tad likās kā šis milzis ir izgājis no modes Baušķenieka nazālajā intonācijā

Atgriezāmies ar saracēņiem no esenciāli kurmīga un gaumīga Baltās Kāpas apmeklējuma (gnidrologu nesatikām), par godu kara, invalīdu un spīdošo trīšžvaiģžņu bļembaku svētkiem* uzliku fonā beidzot to jauno LĀČPLĒSI ar Donu un citiem, ko vispār neatpazīstu, un atvēru cibu, jo biju baigi apņēmies to šajā datumā piepumpurot ar tematisku kultūrsaturu. Nez, cik daudzi ir piefiksējuši, ka Lāčplēša diena ir tā kā gandrīz speciāli pieskaņota ASV Veterānu dienai? Proti, Rīgu no krieviem tajā pēckara daudzpušu bardakā atbrīvoja PRECĪZI VIENU GADU pēc tam, kad (11. mēneša 11. dienas plkst. 11.00) spēkā stājās slavenajā dzelzceļa vagonā (tajā pašā, kur Hitlers 1940. gadā simboliskos nolūkos lika padoties Francijai) Kompjeņas mežā parakstītais pamiera līgums. Sakritība? Lāčplēša dienu Latvijā ieviesa jau 1920. gadā, kad mūsdienu sovokfanu spiedzieni par pārdošanos amerikāņiem vēl nebija baigi aktuāli, tāpēc domāju, ka nekādas sazvērestības te nav, tikai interesanta sinhronitāte.

* Ap 1935. gadu 11. novembra oficiālais nosaukums bija Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētki

Darbā, kā jau vēlējos, vieni vienīgi Kurmji, tāpēc šodien atļāvos ļauties Kurmja dzīves aicinājumam, proti, doties ārpasaules eksplorācijā, ko allaž aizrautīgi atbalsta gan abi saracēņi, gan MDFD. Devāmies uz Carnikavu sleš Gauju, proti, no C burta pāri Gaujai pa jauno zilo gājēju tiltu paralēli dzelzceļam līdz Gaujas stacijai, tad pa Jūraskrasta ielu līdz Gaujaskrastam, un tad jau gar to arī līdz pašai Baltijas jūrjai. Brīnišķīgs pastaigas maršruts ar episkām ainavām, kuram pielīdzinot, Lielupes ieteka Vakarbuļļos zaudē vienos vārtos, jo, pirmkārt Gauja ir vismītiskākā Latvijas upe, kas ne vien tek gar daudzām cieši mītiskām vietām, bet čūskainības ziņā piekāpjas tikai Ogres līkumiem un līkločiem, bet tāpēc, ka, salīdzinot ar Gauju, Lielupe ir, atvainojiet, ģeodēzisks pimpis, kas tupa taisnvirzienā iepisies jūrā, kur pavasaros stumj savus ledājus, gāžot priedes un graužot krastu, kas pēdējo piecu gadu laikā kļuvis nestaigājams.

Pie Gaujas ietekas jūrā pirmoreiz redzēju tik tuvu krastam augošus bērzus (metrus piecus desmit no viļņiem), neticami maz cilvēku (nevienu) un neticami daudz roņus (varbūt pat desmit), kas izskatījās ļaujam Gaujas straumei nest tos atmuguriski (atpakaļ?) no upes jūrā, ik pa laikam ienirstot un atkal pabāžot virs ūdens galvas te pa vienam, te pa diviem vai trijiem reizē. Tas bija kaut kas, vienīgi grūti nofotografējams fenomens, jo saule jau bija norietējusi.

Pēc tam atpakaļceļā satikām iepriekšminēto mana 1/2 Sibīrijas haskija, kurš nebūt nav lapsa, vārdamāsu, gājēju tilts uz Carnikavu kosmiski zaigoja mazām gudrona zvaigznītēm un uz tā sabirušās vītola lapas likās māksliniecisks ietves segumu izdaiļojošs elements. Uz atvadām aplūkoju sakņupušā tautas varoņa skulptūru Carnikavas parkā, nospriedu, ka jānoskaidro, kuram tautas varonim (spriežot pēc pleciem uzmestā apmetņa tas bija tautas varonis) tā veltīta, un tad jau devos mājup atpakaļ pie saviem pateicīgajiem kurmjiem un suarešiem, jebšu par sakņupušo varoni drīz aizmirsu un pievērsos citiem varoņiem, kā arī nevaroņiem

Attēlā: saracēnis Raita II, samojeda Mares un haskija Tora meita, Gaujas ieteka Rīgas jūras līcī

Ģimene Peru atklāj, ka viņu Sibīrijas haskijs nemaz nav suns. Pavisam, neparastu pieredzi piedzīvojusi Maribela Sotelo un viņas ģimene Peru, kas savās mājās paņēmusi Sibīrijas haskiju mazuli. Laika gaitā atklājies, ka tas nebūt nav suns.

Savukārt es, pavisam, neparastu pieredzi piedzīvoju šodien Gaujā pie Gaujas, kur pirmoreiz satiku dzīvu suni (un suņa saimnieku, no kura to uzzināju), kuru sauc tāpat kā manu vecāko suni, kurš toties ir 1/2 Sibīrijas haskijs (un arī satika visus iepriekšminētos), jebšu laika gaitā, pavisam, nav apstiprinājies, ka nebūtu suns, un ir pat laidis pasaulē vēl septiņus suņus (kuri nu jau ir 1/4 Sibīrijas haskiji, jebšu tomēr 4/4 suņi). Tas bija interesanti arī tāpēc, ka kaut kādā ziņā sasaucās ar pavisam līdzīgo vārda jautājumu šodienas vārdu apmaiņā ar cibas lietotāju pavisam, kura, pavisam, nejaušu apstākļu sakritības dēļ gan ir satikusi tikai iepriekšminētā 1/2 Sībirijas haskija dēlu (1/4 Sībirijas haskiju, 1/4 samojedu un 1/2 Šveices ganu suni, jebšu, pavisam, 4/4 suni).

Ā, jā, tas Peru feikais haskijs izrādījās lapsa. Andu lapsa. Izlasīju jauns.lv

upd. Atvērnu nākamo ziņu un tur izlasīju, ka Bauskā vietējos tramda lapsa, kuras atbaidīšanai pašvaldība pilsētniekus aicina radīt troksni. The foxiness thicknessss

Cosmic Kindness
Nekas sevišķs, bet par dažiem eirocentiem prokrastinējot spontāni nopirku divus mazzināma retrofutūristiskā spacesynth projekta ANDROID FORNICATION ierakstus, jo tas ir mans paņēmiens, kā pretoties nežēlīgajai kapitālcentrisma un Spotify ietekmes eskalācijai mūzikas industrijā, kā arī dīlot ar naudas attiecību izraisīto stresu šajā dehumanizācijas laikmetā, bezatbildīgi notriecot to par dziesmām, ko mierīgi varētu klausīties par velti. Es vienkārši jau gatavojos 22. gadsimtam