Ever After

Mirušās īrnieces dzīvoklī atradu labus, ērtus, nelietotus bikšturus un sāku nēsāt, jo savām somu armijas biksēm jostu nelieku, lieks priekšmets vnk, bet tas kevlars malās jau noveco un reizēm mēdz atnākt vaļā, tāpēc ir kūl. Izskatos arī vēl seksīgāk un ramštainīgāk, par to ka parasti nēsāju vecus tēva norakstītus (viņš tomēr ir augsta ranga normijs, kam tā bijusi ikdienas garderobe desmitiem gadu) baltus garpiedurkņu kreklus. Lūk, taču slēpošanai gan bikšturi neder, kā uz savas ādas pārliecinājos pats. Nav jau grūti arī iedomāties, kāpēc: tev visu laiku kustās rokas, tie draņķi piespiež kreklu ciešāk miesai, rīvējas un rezultātā ne jau noberžas pleci, bet elementāri paliek pārāk karsti, jo rumpis neelpo vispār. Aizvakar (edit: nevis aiz aiz aiz: notiek tik daudz, ka liekas, jau senāk), izlauzies cauri vienam netīrītam izcirtumam, biju tik iesilis, ka uz vienu dūmu no pīpes, malku no blašķes un cigareti no paciņas izmetos, pavisam, puskails. Kad atdzisu, bikšturus nafig nokabināju un ielidināju somā. Mūžu slēpo, mūžu mācies.

Aderkaši - Meņģeles muiža
Manā fokusā pokusā ar slēpēm un haskiju bagāžā; ir viens labas peldvietas (Ogrē) tips pa ceļam (5. minūtes beigās), bet grūti saprotams (saku, ka te ir ceļs, pa kuru var piebraukt upei un neviens to nezina) un pārsvarā klusēju, turu kameru un stūrēju; tā kā ir austiņas (klausos Sesto dienu), kādu laiku nedzirdu, ka neesmu izslēdzis pagrieziena/apdzīšanas signālu

Ja neņem vērā 2013. gada, janvāris man varētu būt kāds trešais mīļākais mēnesis pēc maija. Bet tikai tad, ja ir tāds sniegs kā tagad, kad nevar neslēpot divreiz dienā. Tūlīt jau būšu apslēpojis visu pagastu. Stulbi vienīgi, kad reizēm Strāvu izslēgt sanāk atminēties tikai mājās :)

Beidzot skatos to izslavēti polarizējošo Don't Look Up un nesaprotu, kas tur tāds tik polarizējošs: reāli hilarious komēdija, nestulbs sižets, interesanta montāža, sirdi kausējoši aktieri un joki; jau prognozēju, ka likšu vai nu 4.5 vai 5 zvaigznes no 5. Ciba, we're all gonna die. Apsolu pēc tam iepazīties līdz galam ar to Pārupapuasa storiju arī. Pēc ziemīšiem ar Nistagmu rakstījām psihodēliskā lauku blekmetāla protojekta Raitis Sametis albumu "Raitis Sametis", bet pēc jaunā gada vismaz divas dienas bija brīnišķīgs slēpojamais sniegs, un nekas no tā nelikās tikpat interesanti.

Beidzot sagaidīju traktoru. Nu, ne jau tā, ka "dzīvajā" sagaidīju, jo tobrīd nebija elektrības (šodien vairākas stundas nebija elektrības), tāpēc, gaidot elektrību, spēlēju klavieres, un laikam tāpēc, ka spēlēju klavieres, traktoru sadzirdēju tikai aizbraucam. Kucēni, kuri guļ blakus klavierēm, starp citu, ļoti labi pacieš to spēlēšanu. Šoreiz traktors līdzi paņēma tikai divus aroniju krūmus. Ir bijis ļaunāk. Gar to ceļa malu šogad iestādīju sešus, bet laikam tiem abiem apkārt saspraustie mietiņi zem sniega nebija redzami. Bet tur, kur nav mietiņu, tur drīkst braukt, tas laukos visiem ir zināms

Ja ieskatās, tad sniega kupenas uz zariem, gluži tāpat kā mākoņi debesīs, veido interesantas, suģestējošas figūras. Lūk, eglē pilns ar sniega sunīšiem, ozolu apsēdušas caunas, sermuļi un zebiekstes, bet tālā meža malā -- zirdziņš.