Ever After

( Sveicieni no Taurupes Modernās Mākslas Centra )

#444 #666666 $gang

Over. Esmu jau redzējis četras stirnas, saracēņi noteikti vairāk. Komentus lasu tikai multisuņkrānpimpa, jo viņš ir mans Tailers Dērstdens un gandrīz vienīgais, kas cibā ar mani runā adekvāti. Pašlaik esam pie Vecezerēnu pastkastītes, kas reiz bija pieskrūvēta lielai eglei viņu meža ceļa malā, kura tagad ir nozāģēta lokālo, visā visumā apsveicamo LVM aktivitāšu ietvaros, pastkastītei paliekot pieskrūvētai 3 metrus augstam celmam. Izskatās vienlaikus jautri un nožēlojami. Tāpat kā cibas snoufleiki un autofingerotāji. Kthxbye pēc kilometra ezers. I need lots of ice

Vienā no tām 2002. gada vasaras naktīm, ko pavadīju guļammaisā pie ugunskura mazas upītes ielejā blakus Nemunas gredzenam, gaidot tikšanos ar savu raganu, kāda koka zarā trīs metrus no manis nosēdās pūce un zināmu brīdi manāmi ienteresēti mūs (t.i. mani un ugunskuru) vēroja. Vēl vienu vai divas reizes garām aizgāja stirnas. Tad sapratu, ka esmu iekārtojies pavisam blakus to takai un, iespējams, vietā, kur tās nāk uz upīti dzert. Motokrosa trasē tolaik sacensības vispār nenotika, pa to varēja mierīgi vazāties, līst iekšā pa caurumiem sētā, jebšu tajā galā sētas vispār nebija. Kačergine ir tādi nosacīti lauki kā, piemēram, Vecdaugava, ja ne mazāki, tikai jūras/Daugavattekas vietā Nemuna, un tur neviena vispār nebija. Vienreiz ienāca prātā padižoties raganlīgavai ar savu peldētprasmi un peldus šķērsot to milzīgo upi, bet ātri sapratu, ka esmu pārvērtējis spēkus un otrā krastā izkāptu kādus pāris kilometrus tālāk, tāpēc griezos vien apkārt. Turklāt viņa bija daudz labāka peldētāja par mani. Ūdens bija viņas stihija :)

Right, pirms izslēpoju uz Kalna Lācīšiem, vēl jāpieraksta mana ateistiskā* Ogres pilskalna teikas interpretācija:

Vienvārdsakot, kāda jaunavīga, nogarlaikojusies Ogresmuižas viešņa tveicīgā vasaras pēcpusdienā (par visu līdzšinējo liecina širmis) devusies pastaigā gar Ogres upes krastiem (pilskalns ir tikai kilometru no muižas) un sagurusi, tālab ielīdusi krūmos pie mārka (dīķa, kurā mērcē linus vai kaņepes) ēniņā nosnausties. Kad pēc neparasti tvīksmīga sapņa mamzele pamodusies, pamanījusi sexy, nosvīdušu, vienās bixās izmetušos bauru arāju darbā un viņai metaforiski sacēlies, tāpēc līdusi laukā no mārka krūmiem un sākusi miegt ar aci un visādi citādi uzmākties. Arājs patrāpījies vai nu dikti māņticīgs un noturējis par nesaprotamu aparīciju (atgādinu, ka viešņa nav vietējā, tātad sejā nepazīstama) vai tikumīgs/laulāts, kālab zuzei izsniedzis metaforisko kurvīti. Tā teatrāli nopūtusies, paziņojusi, ka tad jau viņai jālien atpakaļ gulēt krūmos, un notinusies. Viss turpmākais jau ir tautas tā sauktie "klusie telefoni" (tāda spēle, ko katrs ir spēlējis bērnībā, bet, ja nu kāds nav: kāds vārds vai īss teksta fragments tiek pēc iespējas klusāk čukstēts no auss ausī ķēdes secībā, līdz beigu variants tiek salīdzināts ar gandrīz vienmēr ievērojami atšķirīgo oriģinālu)

* mistiskā būtu tāda, ka šis nudien bijis kāds vietējās aristokrātes rēgs, bet... kam rēgam miesisku mīlu? pareizi, jo nomirusi kā jaunava; tāds medieval she-incel vaibs parādās, he he

Divas epizodes: pirmā, viņa iesaiste epatāžā ap Nacionālā Teātra mūzikla "Vadonis" libretu (it kā Dimas Krimitera sacerētu) kaut kad 00. gadu beigās laikam. Par skandālu es to gluži nesauktu, jo Sakss jau nevienu tiesā nesūdzēja, tikai paziņoja, ka librets lielākoties ir viņa, bet honorāru iekasējis viens Kaspiss, lai gan Nilam to nemaz tā baigi nevajagot, tāpēc ka pieteicies palīdzēt rakstīt brīvprātīgi; līdzautorības kredītu gan). Ojārs Rubenis, kas tolaik bija NT direktors, bija like who the fuck is Nils Sakss, es dīloju tikai ar Kaspi un Zigi, pis nax, un pēdējais to noteikti atbalstīja.

Otra epizode bija nepastarpināta un atgadījās pārvācoties no neilglaicīgas (katrā ziņā negarlaicīgas) dzīvesvietas Z.A. Meierovicas bulvārī uz Āgenskalnu, kad viens bez palīgiem nēsāju mēbeles no tā paša korpusa, kurā rezidē arī Reimonds Pols un Zigmērs Liepišņš, augšstāva lejā uz kupenā noparkotu mašīnu un nama durvīs biju iestutējis rakstāmgalda atvilktni, lai tās stāvētu vaļā un netraucētu. Jau mēreni saguris (man pēc tam divas nedēļas sāpēja ceļgali, jo arī Āģīti bija kaut kāds ceturtais stāvs) kāpjot lejā ar kārtējo kravu, pie durvīm redzu, ka pa tām ienāk Zigmērs un manu sistēmu tā nonšalanti likvidē ar bezmazvai, kas te par bomzi atkal ievācas-izvācas izteiksmi sejā. Toreiz tikai noburkšķēju "baigais kings" (viņš dzirdēja), bet vienlaikus arī sāku mentāli vainot tajā "Vadoņa" lietā. Jauno Veseli Sakss interesē ne tikai viendienītes Severīna dēļ, bet arī kā literāts. Reiz taču cibā bija tāds rakstnieks_nr1 :)

Vakardien no rīta izstaigāju galvenos Rīgas kapus, un man ir dažas lietas ko teikt, bet laikam visas uzreiz nesanāks.

Pirmkārt, Rainis vs. Aspazija. Rainis ir reāli apdalīts, a čom bazar? Esmu 120% pārliecināts, ka viņš pats neaprūvotu to homoerotisko vingrotāju. No kreisās puses viņu kā barga sardze ielenc (Rīgu no Raiņa gara sargā, kā es to iztēlojos) visādu krievu militāristu kapakmeņi ar atbaidošiem uzvārdiem - Zubovs, Zuličs u.tml. Ir viens Matrozis un kaut kāds -kalns, bet kirilicā. Raiņa dibenā nez kādā sakarā aprakts Ādamsons. Nu, vismaz tuvu, bet kāpēc dibenā? Pa labi ir Elīna Zālīte: autore, kuras kopotie raksti gozējas daudzās sovoka laiku sekcijās, bet neviens nekad nav lasījis un parasti vispār ir aizlikti dibenā citām grāmatām, tradicionālajiem Balzaka un Dikensa kopotajiem, piemēram (man pilnīgi visās ilgstošajās dzīvesvietās Latvijā ir bijuši šie komplekti, varbūt vienā nebija Dikensa, bet tas slimīgais pranču grafomāns gan); mums tādu Zālīti baltu filologos LV lit vēsturē pat nepieminēja.

Aspazijai savukārt nav par ko sūdzēties: viņas piemineklis ir monumentāls, interesants, apaudzēts episkiem vīteņaugiem un rosina adekvātas asociācijas (es skatos, un man mēles galā ir vārds: vaidelote). Pati kapa vieta vispār neskaidra, it kā Elza tur plivinātos VISUR kā ēteriska būtne. Un no viņas ir taisna taciņa uz krematoriju. Problēma gan ir ar visu to kompleksu šajā Raiņa kapu stūrī. Tur ir pilns ar nevienam neinteresējošiem krievu čekistiem un to radiem. Es parādīšu vienu piemēru.

Nefolka postindustreālo deģu festiņš sauksies ZYKLON BAUR un notiks pie Satrakona Augšciemā (vai Latvijā ir vēl psihodēliskāka nosaukuma ciems, kur tādam pasākumam notikt?), turpat, kur Krankvāli, vecās slimnīcas teritorijā. Egijs nav ielūgts.

Aderkaši - Meņģeles muiža
Manā fokusā pokusā ar slēpēm un haskiju bagāžā; ir viens labas peldvietas (Ogrē) tips pa ceļam (5. minūtes beigās), bet grūti saprotams (saku, ka te ir ceļs, pa kuru var piebraukt upei un neviens to nezina) un pārsvarā klusēju, turu kameru un stūrēju; tā kā ir austiņas (klausos Sesto dienu), kādu laiku nedzirdu, ka neesmu izslēdzis pagrieziena/apdzīšanas signālu

Nepopulārs viedoklis (?; vnk negadās bieži sastapties ar tamlīdzīgiem viedokļiem), bet šobrīd Latvijas metālā vispatīkamākāko saturu manām ausīm piegādā Zintnieks, Eschatos un Druun. Honourable mention Sātana haskijam (Saturn's Husk), bet viņi zaudē, jo nau vokāla; džeki, atrodiet sev Elizabeti! vai Kristiānu! =)

Starp citu, šo bakstu, sēžot Aderkašu pilskalnā, kuru man pirms 10 gadiem parādīja Hedera mūsu īsās, jebšu vētrainās noveles sākumā. Šis tas te ir mainījies, bet pilskalnā joprojām redzēt nav ko tā kā nemaz, izņemot tās visuresošās lazdas ue. Ir uzradies koka beņķītis un jauna kapliča pie kapsētas pa ceļam, nu, un, protams, Dullā Daukas birzs skatu tornis... Tajā gan ar slēpēm nekāpšu he he, rudenī jau biju

Šodien: ( Ģērķu pilskalns un upurkalns )

Negaidīti māksla. Man parasti ir visādas ainavas vai pasaules arhitektūra, taču fotogrāfijās. Interesanti, cik tas ir sinhroni? Lai to (visticamāk) nenoskaidrotu, kārtējā bezjēdzīgā aptauja:

Poll #21503 Negribi – nebalso, bet tad atpisies mūžīgi mūžos
Open to: All, results viewable to: All

Vai tev arī pašlaik ir tāds Windows10 lock screen kā man?

Pret alkoholu principā man nav iebildumu, jebšu pats lietoju reti (un savu naudu tērēju tikai lētā un vieglā gala džoniem, saldinātajiem "sidriem" un tamlīdzīgiem), jo dodu priekšroku citām augu valsts piedāvātajām abstrahēšanās alternatīvām, alkohols uz mani iedarbojas iemidzinoši, kas manā uztverē ir kontraproduktīvi, tas ir dārgs, neveselīgs, un, cik esmu novērojis, tie cilvēki, kuri man nepatīk, parasti arī dod priekšroku šim augu valsts un mūsdienu ķīmijas piedāvātajam apbreinināšanās variantam. Tāds, piemēram, ir nomācošais vairums metālistu, tāpēc metālismam sevi tā pa īstam pieskaitīju tikai pēdējos vidusskolas gados, kas vispār bija 20. gadsimts (fui, 22. ir where it's all at). No mūsdienu ķīmijas šķidrumiem tad jau labāk ieguldīt naudu enerģijas dzērienos, jo tie daudzreiz garšīgāki un no tiem ir arī reāla jēga (katrā ziņā lielāka nekā no kafijas vai melnās tējas, spriežu pēc sevis). Tālab jau savlaikus brīdinu, ka sviesta čībā esmu piereģistrējis kopienu taurins un plānoju tuvākā vai tālākā nākotnē ievietot izsmeļošu veikalā Santa un Barbara pieejamo enerģijas dzērienu topu/apskatu ar recenzijām, vērtējumiem un lielizmēra fotogrāfijām. Lj-cut nelietošu, jo LCD un nistagms told me to. Jau laikus aicinu visus cibiņus, kas rauc degunu par Latest Posts pārvēršanos atprātotu wokeševiku atejas bedrē, pievienoties Pareta Lielajam Cibas Flirtam un/vai apsvērt iespēju pievienot tam arī šo kopienu. Pašlaik dzeru REIGN: Total Body Fuel: Melon Mania no 0.5 l skārdenes (feins, jebšu mazliet par saldu), bet ledusskapī rezervei vēl palicis viens maziņais SPICE: Conquer your fear .33 l toverītis (negribu kavēties, domājot, kā to taru trāpīgāk raksturot). Visā visumā uzreiz varu pateikt (Spoileris!), ka Santa un Barbara piedāvātais enerģijas dzērienu klāsts vienā setā izgriež pogas kā lielajiem, tā mazajiem RIMI. Mazajos vispār ir tikai Dinamīts (defaultais dzeltenais), Monsters (zaļais) un Redbull (to ridiculuously overpriced bs nekad nepērku). Marcipāns (agrāk arī šokolāde) un enerģijas dzērieni, that's what S&B does best

Mans vakardienas puksts ar nosaukumu GOLD (pareizāk sakot, reakcija uz to) ir gandrīz ideāla ilustrācija tam, par ko rakstīju savā pirmajā rīta heitpostā. (Fuck off, abstraktais virinātāj un vuārist! Laimīgu taciņu tai liepājniecei, kas laikam tomēr nav Dace Čaure!) Pareizā atbilde uz jautājumu, protams, ir virsrakstā. Bet esmu saprotošs un došu cibai otru iespēju. Tātad, konkurss, mēģinājums divi: tas, kurš pirmais komentārā ierakstīs, kurā vietā Rīgā atrodams šis "grafiti" kombo, drīkst izvēlēties, kurš no maniem parodijkontiem trollēs nākamais. Veixmi & don't be loxx!

Didzi & Bolderāju ļoti cienu, šajā dienā pirms sešiem gadiem mums ar Nistagmu tur notika otrais Hipnopitona koncerts un pirmā zombie rave disenīte Latvijā ar dīdžeju Heroīnu (kurš pārdozēja un neieradās, bet man bija viņa mabilka, no kuras uzliku labākos trekus). Tomēr, ja pat nespēju palasīt tos Svimpja narkopalagus šeit, kam gan lai es vēl pirktu tādu Tārpu tēju? Bet tā jau viss pārējais forši! (Izņemot saturu.)

Tomēr labāk, protams, vienkārši klausīties zombīreivu. Man tas allaž ir sagādājis tikai labus vaibus (vienīgi vēlams klausīties maksimāli skaļi, dejot un dziedāt līdzi). Te pērnvasaras MSV (Mater Suspiria Vision) kinga ℑ⊇≥◊≤⊆ℜ (jā, tas ir pseidonīms) atgriešanās miksteips:

Nℇꟽ ZΘϻɃᏆℇ S∐ϻϻℇЯЯɅᐯℇ ꟽΘRLD ΘRDℇR

Tā, tagad vienu par ordeņiem, jo, kā jau minēts, 11. novembris ir arī ordeņu un apbalvojumu diena, kad dažādi nopelniem bagāti latvieši tiek arbitrāri iedalīti kaut kādā acīmredzot no nopelniem izrietošā hierarhijā (ir komandieri, virsnieki, kavalieri un zemākas kategorijas ačīveri, bet tā vispār jocīgi, ka Kairišs kā komandieris var teorijā, piemēram, ownot tādu Rajecku, kas ir tikai kavalieris) un saņem attiecīgos nopelnus apliecinošus medaļjonus, kā arī zināmu par tiem (nopelniem) signalizējošu statusu sabiedrībā.

Ja man jautā, es domāju, ka šis Mildas plaukstās turētais & Zemgali kā pašpietiekamu entitāti diskriminējošais simbols ir reāli morāli novecojis, jo arī trīs zvaigžņu filmas un viesnīcas, piemēram, skaitās diezgan viduvējas. Bet kāpēc šo rakstu? Jo šogad (šodien) tika izdalīti kārtējie TRĪSDESMIT TRĪS TRĪSZVAIGŽŅU ordeņi, no kuriem pie viena ticis arī manu bērnības & ģimenes māju kaimiņš, kurš dzīvo otrpus Mārupītei (kaimiņos tiem kaimiņiem, kuri tur cūku, ko katru gadu uz ziemu nokauj). Viņam ir (vairāk vai mazāk) paveicies iekļūt tajā vidējā trīszvaigžņinieku "kastā", pie virsniekiem, kādēļ viņš var imagināri ownot, piemēram, Adrianu Kukuvasu vai, teiksim, Aiju Kukuli.

Interesanti, ka uz otru pusi pāri ielai mums kaimiņos dzīvo (pašlaik kāreiz aktīvi būvējas/paplašinās) Kalvītis, jebšu viņam gan, es ceru, nekādu ordeni neviens nekad nepiešķirs.

[Rokoperas "Lāčplēsis"] Pirmizrāde notika 1988. gada 23. augustā. Saskaņā ar Māras Zālītes mājaslapā sniegto informāciju, pavisam bijušas 43 izrādes, kuras ik reizi noskatījās 4 000 skatītāju; pieskaitot koncertuzvedumu skatītājus, skaits pārsniedz 180 000.

Uz vienu no šīm izrādēm biju arī es, bet atceros vienīgi māti (iespējams, nevienu citu no ģimenes tas arī neinteresēja) un to, ka Kangars bija reāli foršāks par Lāčplēsi, bet Jumprava tāda meh, jo par maz (un nemelodiski). Izrādes notika Sporta manēžā Ķengaragā, kuru sasniedzām ar tramvaju, bet pēc tam deviņdesmitajos apsēda importa drēbju un apavu tirdziņi. Tur tad vēlāk es arī tiku pie pirmajām lielajām baltajām botām, kas noteikti saviļņoja mani vairāk par strauji norietošo veco estrādes zvaigžņu repertuāru manas tālaika muzikālās gaumes kontekstā. Piemēram, Lāčplēša vinils manā Melodija Records kolekcijā tā arī neparādījās, lai gan atceros, ka tika apsvērts, bet jau tad likās kā šis milzis ir izgājis no modes Baušķenieka nazālajā intonācijā

Atgriezāmies ar saracēņiem no esenciāli kurmīga un gaumīga Baltās Kāpas apmeklējuma (gnidrologu nesatikām), par godu kara, invalīdu un spīdošo trīšžvaiģžņu bļembaku svētkiem* uzliku fonā beidzot to jauno LĀČPLĒSI ar Donu un citiem, ko vispār neatpazīstu, un atvēru cibu, jo biju baigi apņēmies to šajā datumā piepumpurot ar tematisku kultūrsaturu. Nez, cik daudzi ir piefiksējuši, ka Lāčplēša diena ir tā kā gandrīz speciāli pieskaņota ASV Veterānu dienai? Proti, Rīgu no krieviem tajā pēckara daudzpušu bardakā atbrīvoja PRECĪZI VIENU GADU pēc tam, kad (11. mēneša 11. dienas plkst. 11.00) spēkā stājās slavenajā dzelzceļa vagonā (tajā pašā, kur Hitlers 1940. gadā simboliskos nolūkos lika padoties Francijai) Kompjeņas mežā parakstītais pamiera līgums. Sakritība? Lāčplēša dienu Latvijā ieviesa jau 1920. gadā, kad mūsdienu sovokfanu spiedzieni par pārdošanos amerikāņiem vēl nebija baigi aktuāli, tāpēc domāju, ka nekādas sazvērestības te nav, tikai interesanta sinhronitāte.

* Ap 1935. gadu 11. novembra oficiālais nosaukums bija Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētki

Darbā, kā jau vēlējos, vieni vienīgi Kurmji, tāpēc šodien atļāvos ļauties Kurmja dzīves aicinājumam, proti, doties ārpasaules eksplorācijā, ko allaž aizrautīgi atbalsta gan abi saracēņi, gan MDFD. Devāmies uz Carnikavu sleš Gauju, proti, no C burta pāri Gaujai pa jauno zilo gājēju tiltu paralēli dzelzceļam līdz Gaujas stacijai, tad pa Jūraskrasta ielu līdz Gaujaskrastam, un tad jau gar to arī līdz pašai Baltijas jūrjai. Brīnišķīgs pastaigas maršruts ar episkām ainavām, kuram pielīdzinot, Lielupes ieteka Vakarbuļļos zaudē vienos vārtos, jo, pirmkārt Gauja ir vismītiskākā Latvijas upe, kas ne vien tek gar daudzām cieši mītiskām vietām, bet čūskainības ziņā piekāpjas tikai Ogres līkumiem un līkločiem, bet tāpēc, ka, salīdzinot ar Gauju, Lielupe ir, atvainojiet, ģeodēzisks pimpis, kas tupa taisnvirzienā iepisies jūrā, kur pavasaros stumj savus ledājus, gāžot priedes un graužot krastu, kas pēdējo piecu gadu laikā kļuvis nestaigājams.

Pie Gaujas ietekas jūrā pirmoreiz redzēju tik tuvu krastam augošus bērzus (metrus piecus desmit no viļņiem), neticami maz cilvēku (nevienu) un neticami daudz roņus (varbūt pat desmit), kas izskatījās ļaujam Gaujas straumei nest tos atmuguriski (atpakaļ?) no upes jūrā, ik pa laikam ienirstot un atkal pabāžot virs ūdens galvas te pa vienam, te pa diviem vai trijiem reizē. Tas bija kaut kas, vienīgi grūti nofotografējams fenomens, jo saule jau bija norietējusi.

Pēc tam atpakaļceļā satikām iepriekšminēto mana 1/2 Sibīrijas haskija, kurš nebūt nav lapsa, vārdamāsu, gājēju tilts uz Carnikavu kosmiski zaigoja mazām gudrona zvaigznītēm un uz tā sabirušās vītola lapas likās māksliniecisks ietves segumu izdaiļojošs elements. Uz atvadām aplūkoju sakņupušā tautas varoņa skulptūru Carnikavas parkā, nospriedu, ka jānoskaidro, kuram tautas varonim (spriežot pēc pleciem uzmestā apmetņa tas bija tautas varonis) tā veltīta, un tad jau devos mājup atpakaļ pie saviem pateicīgajiem kurmjiem un suarešiem, jebšu par sakņupušo varoni drīz aizmirsu un pievērsos citiem varoņiem, kā arī nevaroņiem

Attēlā: saracēnis Raita II, samojeda Mares un haskija Tora meita, Gaujas ieteka Rīgas jūras līcī

Ģimene Peru atklāj, ka viņu Sibīrijas haskijs nemaz nav suns. Pavisam, neparastu pieredzi piedzīvojusi Maribela Sotelo un viņas ģimene Peru, kas savās mājās paņēmusi Sibīrijas haskiju mazuli. Laika gaitā atklājies, ka tas nebūt nav suns.

Savukārt es, pavisam, neparastu pieredzi piedzīvoju šodien Gaujā pie Gaujas, kur pirmoreiz satiku dzīvu suni (un suņa saimnieku, no kura to uzzināju), kuru sauc tāpat kā manu vecāko suni, kurš toties ir 1/2 Sibīrijas haskijs (un arī satika visus iepriekšminētos), jebšu laika gaitā, pavisam, nav apstiprinājies, ka nebūtu suns, un ir pat laidis pasaulē vēl septiņus suņus (kuri nu jau ir 1/4 Sibīrijas haskiji, jebšu tomēr 4/4 suņi). Tas bija interesanti arī tāpēc, ka kaut kādā ziņā sasaucās ar pavisam līdzīgo vārda jautājumu šodienas vārdu apmaiņā ar cibas lietotāju pavisam, kura, pavisam, nejaušu apstākļu sakritības dēļ gan ir satikusi tikai iepriekšminētā 1/2 Sībirijas haskija dēlu (1/4 Sībirijas haskiju, 1/4 samojedu un 1/2 Šveices ganu suni, jebšu, pavisam, 4/4 suni).

Ā, jā, tas Peru feikais haskijs izrādījās lapsa. Andu lapsa. Izlasīju jauns.lv

upd. Atvērnu nākamo ziņu un tur izlasīju, ka Bauskā vietējos tramda lapsa, kuras atbaidīšanai pašvaldība pilsētniekus aicina radīt troksni. The foxiness thicknessss

Pirms pusotra gada visa Latvija ar aizturētu elpu sekoja līdzi brīvsolī aizlidojošā pašmāju milzu drona gaitām. Beidzot kaut kas, kas nav pandēmija! (Atgādinu, ka bija pats maija sākums.) Pat pie manis uz kalnu atbrauca karavīri, laipni palūdza atļauju un uz pāris dienām ar radaru nobāzējās apkaimes augstākajā ģeodēziskajā objektā (attēlā). Kā zināms, dronu neviens tā arī nenopeilēja un tas nokrita zemē pats, taču karavīriem manā kalnā tā iepatikās, ka šogad tie atgriezās vēlreiz, nu jau mācību nolūkos. Arī šoreiz bija laipni un pieklājības vizītē pirms izkāpšanas no mašīnas pat uzvilka masku. Tagad gan droni vairs nav nekas jauns un pienācis laiks sekot kaut kam citam. Piemēram, KNAB bezjēdzīgajam modernās mākslas putuplasta aisbergam Daugavas lejtecē, par kuru vienubrīd tika ziņots, ka tas piestājis kaut kur krūmos Ķengaragā, bet tagad jau manīts "pietauvojies" zem Dienvidu tilta...

Kur gan citur korupcijas reegam bomzot ja ne zem pasaulee dargakaa tilta pec izmaksam uz 1 m2

Varētu uztaisīt @KNABinforme lapā aptauju, kur tauta katru mēnesi varētu balsot par viņuprāt korumpētāko iestādi valstī, un tad šo sačurātā sniega kalnu, policijas konvoja pavadītu, turp aiztransportētu un novietotu pie parādes durvīm.

(tw)

Ja Habarovska ir Krievijas nosacītā dirsa, tad nav grūti iztēloties, kas ir Sahalīna. Mēnesi pirms pandēmijas ar lielu aizrautību izlasīju Antona Čehova Sahalīnas ceļojuma piezīmes, jebšu nekas interesants tajās it kā nenotika, bet tā jau ir no tās lasi-un-šausminies literatūras kategorijas. Apsviedīgākajiem koloniju sargiem tur bija viens tāds mēreni ienesīgs rūpals: par to, ka cara kase par katru noķerto dezertieri maksāja kaut kādas naudiņas, bet labprātīgi dezertēt neviens īpaši nerāvās, jo nav jau rezona, uz kurieni tu dezertēsi Sahalīnā, pie lāčiem? par noteiktām privilēģijām vai atlaidēm tika savervēts kāds ieslodzītais, kas organizētu bēgšanu jaunatvesto vidū un tad iepriekš norunātā vietā un laikā nogādātu tos atpakaļ brašo darba nometņu vagaru rokās. A ko tur citu Krievijas aizdirsā var sagaidīt?

Ievietoju YT vecu (2017. gada) video: Aulejas klezmers ar Auļiem MJR XX

Bet, runājot par to garmataino Naiļu, visai ironiski, ka FBK izmeklēšana sākas ar romantiskā naudas krupja pasūtīto plāksnīti uz Centrālparka soliņa atzveltnes, jebšu pats jau paspējis kļūt par ASV sankciju upuri, kuram štatos parādīties aizliegts. No otras puses, gluži vējā sazagtais izmests neir, jo Naiļa laikam vēl nav (aizliegta) un var mierīgi braukt uz Ņujorku, un romantiski sēdēt uz tā soliņa viena pati