Ever After - Kāpēc es atcēlu Zigmāru Liepiņu

Divas epizodes: pirmā, viņa iesaiste epatāžā ap Nacionālā Teātra mūzikla "Vadonis" libretu (it kā Dimas Krimitera sacerētu) kaut kad 00. gadu beigās laikam. Par skandālu es to gluži nesauktu, jo Sakss jau nevienu tiesā nesūdzēja, tikai paziņoja, ka librets lielākoties ir viņa, bet honorāru iekasējis viens Kaspiss, lai gan Nilam to nemaz tā baigi nevajagot, tāpēc ka pieteicies palīdzēt rakstīt brīvprātīgi; līdzautorības kredītu gan). Ojārs Rubenis, kas tolaik bija NT direktors, bija like who the fuck is Nils Sakss, es dīloju tikai ar Kaspi un Zigi, pis nax, un pēdējais to noteikti atbalstīja.

Otra epizode bija nepastarpināta un atgadījās pārvācoties no neilglaicīgas (katrā ziņā negarlaicīgas) dzīvesvietas Z.A. Meierovicas bulvārī uz Āgenskalnu, kad viens bez palīgiem nēsāju mēbeles no tā paša korpusa, kurā rezidē arī Reimonds Pols un Zigmērs Liepišņš, augšstāva lejā uz kupenā noparkotu mašīnu un nama durvīs biju iestutējis rakstāmgalda atvilktni, lai tās stāvētu vaļā un netraucētu. Jau mēreni saguris (man pēc tam divas nedēļas sāpēja ceļgali, jo arī Āģīti bija kaut kāds ceturtais stāvs) kāpjot lejā ar kārtējo kravu, pie durvīm redzu, ka pa tām ienāk Zigmērs un manu sistēmu tā nonšalanti likvidē ar bezmazvai, kas te par bomzi atkal ievācas-izvācas izteiksmi sejā. Toreiz tikai noburkšķēju "baigais kings" (viņš dzirdēja), bet vienlaikus arī sāku mentāli vainot tajā "Vadoņa" lietā. Jauno Veseli Sakss interesē ne tikai viendienītes Severīna dēļ, bet arī kā literāts. Reiz taču cibā bija tāds rakstnieks_nr1 :)