Friends

uz manas atzveltnes zils samta putns. virtuvē divi rudi kaķi skatās, izbrīnīti. suns ēd kaut ko, kas izskatās pēc cita suņa sejas. dzīvžogs. gājēju celiņš. logs.

es palīdzu draugiem novākt izstādi. izstādes nosaukums "melnais kaķis". melnais kaķis lavās gar koka namiņu, pīlādži. melnais kaķis krūmos. melnais kaķis slēpjas puķu dobē. melnais kaķis kļūst par pāvu. melnais kaķis jūrā. melnais kaķis uz studijas plaukta. mēs sabāžam gleznas pa trim melnajos miskastes maisos un vedam uz māju ar mežrozīti.

ceļš. sudrabs, bronza, zelts. mani apžilbina no visiem trim spoguļiem. pie baltās ķieģeļu mājas sastrēgums. kas atkal? ceļa vidū guļ vīrietis zaļā. smagās mašīnas šoferis viņu elpina. šakālis ir viņu noķēris. jau biju aizmirsusi cik ātri viss var beigties.

manas fakultātes parketa grīda. pasniedzējai jo īpaši patīk ceļa zīmes un cilvēka ēna. bet viņa to grib tumšāku. nākošreiz būs atspulgi un līnijas.

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/25.01.2025-jaunie-x-algoritmi-vairs-neizplata-tikai-dezinformaciju-saruna-ar-eiropas-zurnalistu-asociacijas-vaditaju.a585037/

"Tādējādi ir liels potenciāls un mēs ceram, ka paradigma mainīsies atpakaļ uz to, ko mēs uzskatām par žurnālistiku."

Sāk šķist, ka empātija nupat ir kļuvusi par kaut ko nosodāmu.

How can I be on the right path if I always feel so goddamn unhappy, dissatisfied, anxious, lonely.

Why am I so bad at sucking it up and just rolling with fucking punches.

Eventually my whinging and any amount of tedium is irrelevant and futile, I know this, so it's fine either way.

I am nothing and nobody.

Vēl pasaulē ir tāda parādība kā sporta kluba tētuki. Sāksim laikam no pozitīvā gala.

Pirmdienās pēc mana treniņa sarodas kaudze ar bērniem, un pilna recepcija ar vecākiem. Daļa no vecākiem ir tādi, kas jau gadiem nāk uz savām grupiņām, es aptuveni nojaušu viņu nodarbošanos, un ļoti necienu viņus par to, bet taisnības labad tīri cilvēcīgi viņi nav sliktākie cilvēki pasaulē. Viņi paši pēc brīža uzrodas ģērbtuvē, lai dotos uz savu treniņu, viņi ir gana paškritiski, empātiski, un spējīgi izrādīt mīlestību. Galvenokārt es viņu klātbūtni pamanu tādēļ, ka sporta kluba priekšpuse ir pārparkota kur drīkst un nedrīkst stāvēt, un man ar savu kuģi tas rada problēmas tikt laukā no stāvvietas, lai gan ierodoties uz treniņu es nevaru paredzēt visus ģeniālos cilvēku pārkinga skilus, un totālu nemēģināšanu padomāt par citiem.

Nav daudz, un tādus es pārsvarā pamanu pa dienu, kas iet trenēties kopā ar savu bērnu, un tos nākas paciest kopā ar to bērnu. Reizēm man rodas vēlme tādiem darīt pāri, pastāstīt viņiem, lai liek bērnam mieru, un lai vispirms savāc kārtībā sevi, ja reiz viņš ir tik zinoši par to, kā vajag lietas darīt pareizi.

Un arvien vairāk es sāku pamanīt tos, kas atved bērnu uz treniņu, un tad vienkārši tur recepcijā sēž. Es nezinu katru individuālo stāstu, bet man gribās šos cilvēkus turēt aizdomās. Sure thing, bērnam ir divi vecāki, un ja ir situācija, kur vienam no viņiem bērns ir jāaizved uz ārpus skolas nodarbību, un jāziedo šis laiks no sava dienas, neko darīt. Bet man liktos loģiski, to laiku nevis vienkārši nobumbulēt, bet arī veltīt sportiskām aktivitātēm. Un tas nav obligāti jādara kopā ar bērnu, un ja bērnam ir treneris, pat labāk ja vecāks nejaucas iekšā treniņa procesā. Kas mani satrauc, vai tie jaunie džudisti un kikbokseri paši ir izvēlējušies šo hobiju, vai arī tā ir tieši šo tēvu izvēle viņiem likt trenēties. Es esmu atskatījies uz bērniem, kas ir nelaimīgi par to, kur viņi ir nonākuši, es zinu reālus piemērus, kur tēvs nelaiž savu sešgadīgo dēlu uz dejām, bet liek iet uz džudo, kur citā starpā ir jāpiedalās arī sacensībās. Un labi, man nesaskan dzīves filozofija ar gym bros, kas savus bērnus audzina par nākamajiem gym bros, but my guy, ja tu savu filozofiju realizē tikai caur saviem bērniem, I spit in your soul. Kanta imperatīvs to the rescue. Your children are not means to your goals.

Kaut kā nelikās, ka cibā ir tik daudz maska pielūdzēju.

"Vecāku sapulcei" ir iespēja gāzt no troņa "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā" kā smieklīgākai latviešu filmai par to, kādi esam.

Ein Hitlergruß ist ein Hitlergruß ist ein Hitlergruß

tā nu ir sanācis, ka es pēdējā laikā reizi nedēļā apmeklēju kādu Sprīdīti. pag ned biju uz JRT, vakar uz Valmieras.
abās ir viskautkas foršs, bet Valmieras man laikam labāk. JRT bija pārāk liels balagāns, bet jāsaka, ka abās izrādēs par daudz bļaun. Valmierā ļoti forša sceno, bet Valmieras izrāde vairāk velkas, dažas ainas šķiet ļoti par garu. abās labs muzons, JRT gan smukās dziesmas nevar īsti izbaudīt, jo kamēr Dombrovska daiļi dzied, pārējie bļauj pāri. Valmieras Sprīdītī, līdzīgi kā Pazudušajā dēlā, otrais cēliens likās labāks un savāktāks (un tajā tik traki nebļāva).

Es šorīt Feisbukā saņēmu draudzības uzaicinājumu no kāda christian nationalist crypto-bro. Atšķirībā no "spied uz šī linka, lai redzētu mani bez biksītēm", šis pat izskatās pēc īsta un reāla cilvēka, un ir gatavs inceļiem pastāsīt, kā tikt galā ar lieko svaru, ka strādāt no deviņiem līdz pieciem ir stulbi, un ceļš pie miljoniem ved caur finanšu spekulācijām.

Lai gan savai metālista rage fāzei es esmu ticis cauri, un es nedošos dedzināt baznīcas, un negriezīšu krustus otrādi, bet katru reizi, kad es sastopos ar kristietības tēmu teju jebkādā kontekstā (varam vispārināt uz reliģiju), man drusku rodas vēlme ievemt sev mutē. Tas ir milzīgs racionalizēšanas darbs un iekšējā līdzsvara meklējums, lai vispār spētu konceptuāli pieņemt, ka kristietis automātiski nav arī idiots. Kaut kā runas par čakrām un jogu manī neraisa tik automātisku reakciju. Katrā ziņā, lai manī iezagtos kaut vai neliela pārākuma sajūta, cilvēkam pietiek paziņot, ka principā viņš tic Dievam, pat ja kristietību nepraktizē. Kaut kādas Agneses Irbers es, protams, uzskatu vispār par hospitalizējamām, bet šīs kategorijas cilvēki gan īpaši cenšas, lai panāktu šādu attieksmi.

Es teiktu, ka 21. gadsimtā mēs savas tieksmes pēc garīguma un morāliem meklējumiem varam apmierināt arī citos veidos. Ir tomēr tik daudz filozofisku traktātu sarakstīts.

Atjaunojos pie terapeita. Tas būs epic reunion!

Also izdarīju Sprīdīti Valmierā

gribētos dzīvot realitātē, kurā varētu visas oskaram nominētās filmas noskatīties vienuviet
nutip, legāli :)

vēl jau arī jācheko, kur vispār pašu ceremoniju varēs redzēt

2024. ES saražoja vairāk enerģijas no saules kā dedzinot ogles. Tas ļoti priecē.

Poll #21703
Open to: All, results viewable to: All

vai TU dzer nevārītu krāna ūdeni?

upd.
mani pārsteidz, cik daudz ir jā
nu, piemēram, Rēzeknē es arī dzeru krāna ūdeni, tas tur ir supergaršīgs
bet Rīgā.. kaut kā tomēr ne (aiz-Jugla)

Lasot rakstu par internetā izteiktiem draudiem, es aizdomājos par to, vai brīvība vienmēr ir saistīta ar risku, un vai drošības cena vienmēr ir atteikšanās no brīvībām? Šāds jautājums, piemēram, kādu laiku atpakaļ parādījās kādā rakstā par video novērošanu. Londona bija minēta kā spilgts piemērs totālai novērošanai drošības vārdā. Tur gan blakus tēma bija sabiedrības informētība par to, kam un pie kādiem nosacījumiem šis video novērošanas materiāls ir pieejams.

Šodien izlasītajā rakstā bija minēta kāda upura neizpratne par to, kāpēc policijai nav instrumentu noskaidrot īsziņas sūtītāja indentitāti, kurš ziņas ir sūtījis, izmantojot priekšapmaksas karti. Es saprotu cilvēka sāpi konkrētā situācijā, bet iztēlojos arī to distopisko situāciju, kur tu Zelta Zivtiņu vari iegādāties tikai uzrādot pasi. Ja mēs ejam hipotētiskos scenārijos, un iztēlojamies pilnīgi valsts kontroli pār visu notiekošo valstī uzstādītā komunikācijas infrastruktūrā, kur patiesa anonimitāte būtu iespējama tikai runājot ar cilvēku klātienē. Iedomājies, ja tev varētu inkriminēt noziedzīgu nodomu pilnīgi par visu, kas ir ierakstīts likumā, ieskaitot vēlmi iegādāties alkoholu ārpus legālā laika. Vai arī mans mīļākais piemērs par ielas šķērsošanu pie sarkanās gaismas trijos naktī. Vai tas ir noziegums? Varu derēt, ka par to varētu saņemt sodu, ja katrā krustojumā būtu kamera, un automatizēta sodu fiksēšana un piemērošana. Vajadzētu tikai likumu, kas to atļauj šo automatizāciju un pieeju video materiāliem. Kā būtu ar iešanu uzpīpēt pandēmijas laikā pēc vienpadsmitiem?

Bet atgriežoties mūsu realitātē, kur online vardarbības upurus mēdz saukāt par sniegpārsliņām. Tā ir diezgan vājprātīga situācija, ka tu esi saņēmis anonīmus draudus, un tu nevari izslēgt situāciju, ka tu ar šo draudu izteicēju sastapsies darbā. Tev nav iespējams zināt, vai cilvēks šos draudus ir gatavs realizēt, kā arī uzzināt, kurš šis cilvēks ir. Tavas opcijas ir vai nu nedomāt par to, vai turēt aizdomās visus. Domāju, ka kaitējums gan draudu saņēmējam, gan iespējams sabiedrībai kopumā nav hipotētisks. Bet kaut kādā ziņā kaitējums rodas no šo draudu saņemšanas fakta. Iedomājies, ja tu satiecies dienā ar divdesmit svešiem cilvēkiem, un kādas domas šiem cilvēkiem ienāk prātā par tevi. Iespējams tikai katra simtā svešinieka domas tevī radītu satraukumu, bet tev kaitējums netiek nodarīts, kamēr cilvēks šīs domas patur pie sevis, un nekad nav apsvēris rīkoties atbilstoši šīm domām. Bet ja tevi satrauc šo domu fakts, un tas tev liktu turēt aizdomās katru, tā būtu diezgan iespaidīga sevis spīdzināšana. Un nenoliedzami arī īsts kaitējums.

Visbeidzot tas, ka kādam šķiet ok izteikt kādus draudus. Tipiskākais, laikam, ir draudi kādu izvarot, parasti sievieti. Pat ja šāds uzskats ir margināls, tādu ir redzēts pārāk daudz, lai neuzskatītu, ka tā nav problēma. Pat viena, piemēram, izvarošana ir tieši viena izvarošana par daudz, lai ar to nesamierinātos, pat ja pretī ir miljons cilvēku, kuriem pat doma par to šķiet slima. Nav, piemēram, vakcīnas, kas šādas domas izskaustu kā slimību, vai skolā jākārto eksāmens, kas pārliecinātos, ka kopā ar reizrēķinu, tu fundamentāli esi apguvis, kas ir labi, un kas ir slikti. Katram ir dota brīvā griba būt labam cilvēkam vadoties pēc diezgan brīvas interpretācijas. Un tur atkal ir vieta idejām par distopiju, kur tev borē pareizās lietas pēc pareizās grāmatas tik ilgi, kamēr rodas pārliecība, ka tu tās esi apguvis.

Skaidrs, ka realitātē eksistē kaut kāds vidusceļš starp absolūto brīvību un absolūto drošību. Bet ir diezgan satraucoši, cik ļoti daudz cilvēku ir gatavi šķirties no savām brīvībām apmaiņā pret drošību, vai arī ir nezināšanā par to, ka tieši šāds dīls ir noticis, un uzskata, ka viņi tādā veidā neko nezaudē no savām brīvībām. Kaut kādā ziņā jau, protams, nezaudē, līdz tam brīdim, kad viņiem pašiem rodas vēlme šādas brīvības izmantot, un secina, ka tādu tur vairs nav, un viņi paši to ir pieprasījuši. Es noteikti domāju, ka tā ir problēma, ka tik daudziem šķiet normāli izteikt vai normalizēt draudus, bet es noteikti gribētu arī zināt, kā šādas lietas tiktu risinātas, nevis akli paļautos, kā "kāds tur" to vienkārši atrisinās, un ka vienā brīdī jebkurš mobilās ierīces lietotājs būtu absolūti viegli identificējams just in case.

nomoda protokols

Turpinot par tech-bros - Īlons ir uzspridzinājis Instagramu. Tie algoritmi, protams, strādā ļoti dīvaini, bet nenoliedzami vienas dienas laikā ir saražots ļoti daudz satura par jauno lietu kārtību pasaulē. Šo saturu gan rāda Cukenberga medijs, kas ir potenciāls atsevišķa satraukuma avots, bet vēstījumu tas nodod. Ja par Trampa uzvaru nāca sarūgtinājuma vaibi, tad no inaugurācijas pasākuma jau vēdī viegla panika.

kādas ēst- un dzert- vietas jūs ieteiktu apmeklēt iebraucējam Rīgā ?

daudz nekur nestaigāju pēdējā laikā, vvz, kas tagad labs

Ap to pašu laiku, kad Trampa svīta kapitolijā mētāja nacistu salūtus, ironiskā kārtā pastkastītēs nonāca Ir speciālizlaidums veltīts tech bros. Es nedomāju, ka mums visiem kolektīvi vajag apsegties ar līķautu, bet sarkans virsraksts "labākais laiks sākt biznesu" kā minimums neatspoguļo objektīvo realitāti. Man noteikti atmiņā ir palikuši labāki laiki no investīciju, drošības un ekonomiskās stabilitātes veidokļa. Bet labi, cilvēkiem īpaši nepatīk mans nepamatotā optimisma trūkums, tāpēc manas karjeras perspektīvas turpinās būt tur, kur ir jāstrebj citu savārīti sūdi, nevis jāceļ kāršu namiņi.

Lai vai kā - tech bros. Jo ilgāk es dzīvoju, jo mazāk es saprotu šo apsēstību ar opertūnismu biznesā. Sure, tehnoloģijas mums palīdzēs darīt lietas labāk, un varbūt pat papildināt eksporta bilanci ne ar kokmateriāliem. Tomēr mani drusku satrauc šīs tēmas transformēšanās kultā. Es nešaubos, ka sociāli akward indivīdi ir spējīgi stundām ķibināties ar abstraktām problēmām, un kaut ko arī panākt, bet es priecātos, ka tas notiktu caur attīstītāku zinātni un pētniecību, nevis caur sapņiem par pirmo miljonu un došanos iekarot Marsu. Īpaši mani pārsteidz libu nespēja tvert saistību starp oligarhijas uzplaukumu, un nekritisku attieksmi pret emocionāli nenobriedušiem indivīdiem, kuru virzienā tiek pludināta vara, nauda un autoritāte. Nu, piemēram, mums ir Normunds Bergs, kurš emocionāli ir stulbs kā durvju pakaramais, bet kaut kādā veidā ir viedokļu līderis. Viņam kaut kur būs nomētājušās divas štukas ko noziedot Ukrainai, tad viņš tās izmantos, lai paceltu savu soctīklu engeidžmentu, un libi bez jebkādas aiztures metīsies šai ēsmai virsū. Mums for real šādus klaunus vajag vairāk, vai viņiem vajag vairāk varas? Vai jūs jau dzirdējāt stāstu, kā Īlons pasūtīja dirst ES ar savām regulām, draudot ar to, ka ASV uzliks mīksto uz NATO? Nevis Tramps, bet Īlons. Caur Trampa kabinetu, protams, bet tomēr.

Skatoties uz Queens of the Stone Age haipu, par ko man ir zināms pārsteigums, man rodas daži jautājumi. Homme nav iekļuvis top-tier problemātisko vīriešu sarakstā, bet visi taču ir informēti, ka viņš nav nekāds saulstariņš? Right? Nu, tāds second hand Džonijs Deps.

TE卐LA

Vai tas ir jocīgi, ka no Vesa Andersona filmām, man visvairāk patika tās ar dzīvniekiem? Es gan pilnīgi visas neesmu redzējis, un varbūt laižu garām kādu pērli. Toties mājās uz sienas joprojām neaizšpaktelētie caurumi ļoti labi pielāgojas Andersona filmu estētikai, jo tie atrodas projecējamajam ekrānam lejā tieši pa vidu. Tieši tur, kur piezemējās citplanētietis.