Friends

mazo jāņtārpiņ rādi man gaismu es eju lūgties miglas pļavā vēl nedzimušas reliģijas templī

Mels Gibsons ciemojas pie Džo Rogana, ak dievs!

Ķirbju biezzupa noteikti ir pati skaistākā zupa. Un izcili garšīga.

dzirdot par CA ugunsgrēkiem, mums, kā jau rūdītam trešam, pirmā doma uzreiz: kā jel klājas Openheima grupai?
darba laikā tikmēr: jums, lūdzu, Gēti vai Šilleru?

visu laiku gribas skatīties Memento

A nine-year study of about 10,000 women found no significant link between diet type (plant-based or omnivore) and depressive symptoms. However, diet quality (fresh versus processed foods) had a correlation, with higher-quality diets reducing depressive symptoms.

https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0165032724018196?via%3Dihub

nabaga sniegpārsliņas
nav šogad ziemas.

Bet vispār šis ir tāds drusku jocīgs brīdis, kad individuāli es esmu emocionāli ļoti labā vietā, bet globāli ir tik milzīgs pesimisms. Tāds mazliet: "Turn on, tune in, drop out."

Pīpēšanu diezgan bieži piemin kā kognitīvās disonanses piemēru, bet tā vien šķiet, ka cilvēka daba ir viena liela kognitīvā disonanse. Cilvēkiem ir bail no savas mirstības, bet ļoti bieži viņa rīcība liek domāt, ka viņš sevi uzskata par nemirstīgu. Ir, protams, brīvās gribas arguments, diemžēl kolektīvā tieksme sev nodarīt kaitējumu atņem brīvo gribu tiem, kas vēlas un ir gatavi rūpēties par vidi, kurā tie eksistē. Tā nu mēs nonākam pie nodegušām pilsētām. Reizēm traģiski notikumi cilvēkus pamodina, bet diemžēl es nedalu optimismu, ka var notikt jebkas, kas cilvēkiem globāli liks pārdomāt savas rīcības sekas. Viss "optimisms" balstās uz "kaut kā jau saies".

Tad vēl, protams, ir tā cilvēku nemirstības forma, kā viņu pēcnācēji. "The Substance" diezgan skarbi attēloja šo tēmu kā izmisuma pilnu aktu bez seku izvērtēšanas. Bet kad cilvēces nākotne saka, ka tai ir bail par savām perspektīvām, ļoti bieži un ļoti daudzi tai palūdz aizvērt muti. Tā ir tā mīlestība un rūpes, uz ko mēs esam spējīgi. Pasaule ir pilna ar dažāda vecuma niķīgiem bērniem.

Var jau būt, ka mūsu izdzīvošanas stratēģijas bija veiksmīgas tad, kad cilvēku populāciju varēja decimēt kāda random slimība, un mēs nevaram mainīt savu dabu tik īsā laikā. No otras puses radības kronim tomēr ir tās kognitīvās priekšrocības citu sugu priekšā, daudzi no mums kaut kā spēja no telefona ripas lietošanas pārslēgties uz Instagrama skrolēšanu. Bet kaut kur tomēr mēs buksējam.

Poland approves $14.7bn for first nuclear power plant.
https://finance.yahoo.com/news/poland-approves-14-7bn-first-163807568.html


Bonusā pāris citātu par tēmu no reddita.


"In the year 2095, Polish politicians still gather every few months to discuss plans for building the country's first nuclear power plant. No one remembers what the nuclear plant was for, but the meetings continue because it’s Tradition. The Ministry of Tradition even funds it, alongside the Department of Eternal Consultations, ensuring everyone still argues about where to put the plant that will never exist. Some say it’s all just an excuse to keep the catering contracts alive. Others believe it’s a sacred rite to summon the mythical "First Shovel Ceremony.""

"2036: Polands first nuclear reactor costs up to 30 billion and is ready by 2045."

Izvarotaaju bandu balss bija vairaak nekaa vienkaarshi nobalsoshana par izmekleeshanu, taa ir nostaaja par taisniigumu un probleemas sakni. Nezinu, kam jaanotiek, lai valdiibas kritushie beidzot atziitu, ka bezdieviiba un saatana "veertiibas" nedriikst buut civilizeetas sabiedriibas repertuaaraa.

Tas vienkaarshi ir ljoti kaitinoshi, kad cilveeki noliedz kaut ko aciimredzmu. Un ja patiesiibai nav nekaada speeka, tad kaadas gan mums visiem ir izredzes?

Tontegodes keisā es laikam nesaprotu vienu - kā tas nav acīmredzami, ka viņš ir dipshit? Es esmu viņa tuvumā bijis vienreiz, un tās reizes raksturīgākā iezīme bija tāda, ka kāds viņam palūdza beidzot aizvērt muti, kas caurmērā bija kolektīvais viedoklis par viņu klātesamību. Es pat par Agnesi Zeltiņu būtu norūpējies, ja viņa piekristu filmēties kādā no viņa filmām.

Klausoties spoķika jaunumu radaru, jūtu, ka dub scēna netaisās mirt, tāpēc man ienāca prātā, ka, ja pieņem, ka vēsture atkārtojas pa spirāli un tagad modē ir atbaidošais disko, tad varbūt ir cerības, ka dabsolis atkal būs topčegā.

Nedomāju, ka es kļūšu psytrance fans, vismaz noteikti ne skaidrā, bet man drusku piedur nosaukums "Head of NASA and the 2 Amish Boys". Albuma trekliste rada asociācijas ar rokoperu.

Man patīk Matīss Kaža, un tas ko viņš dara, bet man par viņu priekšstats ir veidojies no viņa radošā autputa, un tagad ir mazliet bail, ka es uzzināšu kaut ko, kas mazinās šo patiku. Ne Taisons Nīls Degrass līmeņa bail, bet tīri cilvēcīgi. Es nemācēšu priecāties par "Straumi" piecdesmit dažādos veidos, tāpēc visa šī informācijas lavīna, kas šobrīd gāžas pāri, ir pārsātinājusi ēteru, un man ir bažas, ka drīz Kažam sāks jautāt viedokļus par Rail Baltica. Es gan, protams, saprotu, ka viņš nav arī gluži Mairis Briedis.

Vispār man jāsecina, ka Burns manā dzīvē ir bijis vēl nozīmīgāks, kā man līdz šim šķita. Un jau atkal ir jāpiekrīt manam šrinkam, ka tā ir sava veida reliģija. Ļoti sekulāra, bet tomēr tā piepilda kaut kādu filozofiski garīgu vajadzību, no kuras cilvēkam ir grūti izvairīties. Var jau būt, ka kaut kad nākotnē būs kaut kāds mākslīgais intelekts, kas spēs rast visas atbildes balstoties uz kaut kādu algoritmu, kas cilvēkā neradīs nemieru, bet pagaidām starp šo zinātniskās fantastikas utopiju un lielas daļas cilvēku vajadzību pieķerties jebkādai mistiskai pieredzei, pat ja tas viņus noved sazvērestību teorijās, ir milzīga plaisa. Bet katram ir savs trips. "Trips" šīnī gadījumā ir tāds filozofiski abstrakts koncepts, ko es lietoju ikdienā, piemēram, aprakstot suņa dīvainās attiecības ar viņas džemperi, kurām man ir grūti rast skaidrojumu, un kuras man atliek tikai pieņemt.

Es kaut kad iepriekš kontemplēju par to, kas ir tās lietas, ko cilvēks varētu nolikt templī sadedzināt. Tagad man ir diezgan skaidra atbilde, un šis dedzināšanas rituāls vairs nav tikai par "smuki sadega". Vakar man bija jāpaskaidro atšķirība starp mantu ar sentimentālu vērtību, un mantu bez sentimentālas vērtības, un es norādīju uz gleznu, kurā veiglī ir atpazīstama mana vecmāmiņa ar manu tēvu, kuram varētu būt kādi seši gadi. Blondie matiņi, par kuriem es izfrīkojos pirms bērēm, atrodot tos aploksnē, krietni palīdzēja tēlu atpazīšanā. Man ļoti būtu jāzaudē jebkāda cilvēcība, lai es to gleznu tā vienkārši izmestu atkritumos. Es drošvien uztaisīši šīs bildes foto, lai varētu ar to padalīties ar savu brāli, kuram varbūt kādreiz būs bērni, un topošajam cilvēkam varētu būt interese par savu izcelšanos, bet es mazliet apšaubu, ka manam brālim būs tik siltas jūtas pret mūsu tēvu, lai viņš to bildi gribēt arī paturēt. Es arī negrasos kļūt par memorabīlijas noliktavu, un šis būtu ļoti skaists un adekvāts veids, kā noslēgt šo vēstures lappaspusi. Visā sadedzināmās memorabīlijas sarakstā, šādas gleznas noteikti ir pirmās, kuras atdot ugunij, nevis kartiņas no izirušām attiecībām. Protams, pienāks laiks arī kartiņām no attiecībām, kas pilnīgi noteikti ir mirušas un kurām pilnīg noteikti nav nekādas vērtības, bet mirušu cilvēku vēsturēm tomēr ir prioritāte.

Bet lielākā bildē stāsts nav tikai par gleznu dedzināšanu. Šī dzīvokļa tīrīšana būs mans trips ar daudz dažādām atziņām.

Doma par to, ka man varētu piederēt dzīvoklis, ir mazliet mulsinoša. Tas ir ļoti īpatnējs kokteilis starp dažādām sajūtām. Tā nav panika par to, ka būs par kaut ko jāuzņemas atbildība. Es esmu paspējis piemērīt dažādas lomas dzīvē - no šofera līdz auklei. Tās pašas vecmāmiņas sakarā es esmu bijis tas, kas rūpējas par praktiskām lietām, tagad tās pašas lietas vienkārši būs darīt vieglāk, jo es tagad būšu gan kontaktpersona, gan lēmējs. Man ir jāpierod pie domas un atklāsmes, ka man ir jāizdomā, kā to visu savest kaut kādā nebūt skatā un kārtībā. Joprojām mani nepamet sajūta, ka tūlīt piezvanīs vecmāmiņa ar saviem iebildumiem un visnepiemērotākajā brīdī. Visi pēdējo gadu ceļojumi ir bijuši ar sajūtu - fingers crossed, ka šīs nedēļa, divu, četru laikā nekas nenotiks. Šis dzīvoklis, protams, arī nekādā gadījumā nebūs kaut kādas mājas, lai gan es neizslēdzu, ka viņš varētu kļūt par atslēgu tādām. Bet tas noteikti ir ievērojams paradigmas šifts, ka es nevaru visas savas mantas sakraut dažās kastēs, un doties kaut kur tālāk.

starp citu, "straumes" galdaspēli paguvu izmēģināt jau pirms ziemassvētkiem. tā tiešām ir laba spēle, pietiekami vienkārša, lai spēlētu arī ar 6gadnieku
tagad tik arī priekš sevis jānopērk :)

"Mammu, kad man bērnudārza atpūtas laiciņā bija garlaicīgi, es mazliet pameditēju."
Who are you?!

Grupai Die Heiterkeit ir ļoti jauka dziesma "Jeder Tag ist ein kleines Jahrhundert".
Tāpat arī man dažreiz liekas, ka vienā dienā var ietilpt vesels gadsimts.

Pateicoties dažādām garīgajām praksēm, šis laiks nav tik mokpilns un nolēmēts kāds tas mēdza būt pirms kādiem gadiem pieciem.

Galvenokārt tā ir attiecību kārtošana ar apkārtējo pasauli tiktāl, līdz paliek skaidrs, ka nekādu attiecību ar apkārtējo pasauli nav.

Ir ietilpīgais vārdiņš "chores", tad - jau pieminētā prakšu piekopšana un pirmsmiega brīži, vēlams, ar grāmatu rokās.

Tāds bija pagājušais gads un attiecībā uz jauno gadu šajā ziņā nedz varu atļauties, nedz vēl māku ko mainīt.

par citu tēmu- tagad melniem kaķīšiem sāksies labi laiki.
tik, lai visi jaunie saimnieki būtu labi saimnieki un uz pavisam

kad rādīju dzīvesbiedram R*sols grāmatu, viņš teica, ka derētu tās receptes izmēģināt
tad nu paskatījāmies, ka tur 24 ieraksti, un nolēmām šogad ik pa 2 nedēļām pagatavot un nogaršot vienu no.
sākām no sākuma, ar Mārtiņa Rītiņa versiju.
pašgatavotu majonēzi gatavoju otro reizi mūžā (grāmatā receptes nebija, bet atradu inernetos, ka tik ne iekš santa publicēto), sanāca tīri pat ok. labāk kā pirmajā reizē.
selerijas kāts šķita ļoti dīvains papildinājums, bet kopējā garšā tam nebija ne vainas. tas pat bija vēlams un patīkams.
otrajā dienā gan šis vairs nebija tik garšīgs. es to norakstu uz sīpoliem. man, ja godīgi, nekad nav patikuši sīpoli rosolā. bet, sarunājām, pirmo reizi gatavojot, sekot dotajām sastāvdaļām kā rakstīts.

Vakar nācās pārvietot un pārkonfigurēt dažas ierīces, kurām bija nepieciešams internets, tāpēc šorīt es sapņoju, ka kādai ballītei man bija jāuzstāda amatieru līmeņa dīdžejošanas vieta, un jāsaslēdz skaņa.