Friends

ļoti traucējoši, ka manus ierakstus var izlasīt mans vīrs.
tāpēc par jebkādu izdomātu vardarbības veidu jāklusē. pagājušajā 5dienā nosaucu sevi par maitu. laikam sāku ticēt tam kā mani sauc.
Kā sauc, tā atsaucas!

esmu nogurusi

sāku kļūt greizsirdīga uz bērnu, jo viņam sāk interesēt tētis. tas jampadracis, kurš ir ārprātīga dauzīšanās. viss būtu ok, ja tēvam ar reakciju viss būtu ok, bet tā ir bremzēta. ja, nedod Dievs, kaut kas notiktu, tad vainīgs būtu nevis viņš, bet vieta, istaba, tās iekārtojums, dzīvoklis, māja, pagalms, parks, koks, iela, pilsēta; noteikti, ne bremzētība.

jā, es pārspīlēju!

esmu atlaidusi sevī stresiņu par neizdošanos. tam vēlētos ticēt. bet, kāpēc nē? man ir akadēmiskais, es varu "atļauties" neizdarīt kaut ko, kas bremzē un nekustas, jo jau pašā saknē ir samocīts.
nesaprotu, kāpēc, no vietas puses nodaļa grib, lai koncentrējamies uz ilgspējīgu dizainu, bet tajā pašā laikā vēlas NOZĪMĪGU konceptu? kāpēc? kāpēc nedrīkst darī, kā jūt un patīk, koncepts no tā arī radīsies. nepievilkts. brīvs.

šobrīd nodaļā ir skandāls. komisija izlēma, ka visur, visur nodaļā būs novērošanas kameras. domāju, ka tas ir tikai sākums, pēc tam tās būs visā LMA.

ir lielas pārdomas par pagātni un tagadni. kas es esmu? kā cilvēks, kā sieviete, kā bērns, kā māte...

man skauž, ka bērna tēvs var pieslēgties visam tad, kad to vēlas. salīdzinoši ar mani, ka tas ir "nolaupīts" laiks man pašai (drausmīgi izklausās), kuru es nevaru ieslēgt, kad vēlos. man vnk ir jābūt.

jau sen šķiet, bet nekad neteicu skaļi, ka Brekte atdarina Marilyn Mensonu. bet tas jau tikai aklajam nav bijis redzams...

ļoti nepatīk privātais pii Sparģeļu ielā, jo šķiet, ka jebkuru progresu tas noved uz regresu. un, lai arī dl ir līdz pl.19, ja atnāc vēlāk par 17.40, esi slikts vecāks.

vissideālāk būtu, ja būtu divi draugi nevis viens, vai trīs.

pirms 20 gadiem šajā dienā rakstu:

01:04
dvēselē klavieres..
(ir doma)

01:04
miers un klavieres
(ir doma)

01:05
uz klavierēm netīras salvetes
(ir doma)

01:05
taukainas rokas
(ir doma)

01:05
lai nogrābstās

Skatos uz vakar uzņemto Zemes bildi, un domāju, ko tie muļķi uz tās planētas var cepties par sūdu

man bija diezgan labi paveicies ar to, ka, kad mana vecmāmiņa pārdeva savu dzīvokli, lai pārvāktos uz pansionātu, es vēl dabūju tur paviesoties, un salasīt sev mīļas lietas
neko materiāli īpašu, drīzāk bērnības atmiņu lietas, pavisam triviālas, kā zupas kauss, piemēram
tagad es savus svētku gladus klāju ar vecmāmiņas galdautiem, kurus atceros kopš bērnības
un tas ir labi, un mīļi, un pareizi

Ja nav dzīvs, ir miris. Nevis dzīvs bez dzīvības pazīmēm. Jebkas, kas reiz bija dzīvs, bet vairs nav, ir miris.

Vairākas reizes mēģināju pietaisīties ārā ko padarīt, nesanāca. Līdz vakaram tālu, kaut kas jāšeptē, lai pēc tanī vakarā var mierīgi nosēdēt un ir kāds nebūt gandarījums.
Nolēmu, ka taisīšu plauktiņu hermētiķiem, kas spainī ir pārāk nepārredzami. Parakājos pa dēļu galiem un atradu dažus, kuru biezumi un platumi ideāli saliekas kopā. Tādu tur bija tieši tik, cik vajag. Un, ja nu ar to ir par maz, garums tāds, kurā precīzi ietilpst 13 hermētiķu tūbas. Tik, cik man šobrīd ir mājās, pārskaitīju.
Kā man patīk, ka šitā sanāk, es to saucu par zīmi.

suņu skolā mēs esam stabili klases apakšgalā zem izstāžu un māju suņiem un treneris regulāri sauc malā un diferencē, bet man tikmēr šķiet, ka tas, kā Kajs šobrīd spēj sadarboties ir mega, salīdzinot ar sākumu. Nopirku omulīgi dzeltenas siltinātas bikses treniņiem un ar tām mazāk velk vārtīties pa dubļiem, ievēroju, ka darbojas arī, ja palecos vai smagi stampāju kājas. kopā esam 4 suņinieki, džeks militārists, kuram suns visu nolasa no acīm un divas sīciņas dāmas ar milzīgiem lēnīgiem dogiem, man viņi patīk un tas, ka nav jārunā.

man jau kādus ~divus gadus ļoti neiet ar svētkiem. man vispār patīk svētki. man liekas, ka dzīve ir pārāk īsa, lai nesvinētu, ja var svinēt. bet kaut kā šajā periodā atkal un atkal notiek kaut kas un svētki ir dirsā. kašķi un raudāšanas, kāds nomirst vai nokļūst slimnīcā, ir kaut kādi nepielūdzami praktiskās un kapitālistiskās dzīves apstākļi, utt.
vakar sajutos kkā ļoti low. kaut kad rudenī biju pieprasījusi, lai K man sagādā vecās elektriskās ērģeles. tās vispār laikam pieder lj user presiite, bet ilgus gadus stāvēja pie mums Saļikā, tad nokļuva Ā ielā un mētājās tur čupā. tās ir vecas, patizlas, ļoti smagas un neskan tonī. bet man patīk tā skaņa. es uz tām sacerēju visas Duetas Kjū dziesmas. nu izņemot tās, kuras sacerēja Digna. man likās, ka gribu viņas tāpat vien klimperēt un man tas sagādās prieku. K manu iegribu izpildīja un ērģeles sāka dzīvot uz lielās istabas apaļā galda. visu šo mēnešu laikā es viņām nepieskāros NEVIENU reizi. vakardien man salikās, ka tās tikai bāž man sejā visas manas ilūzijas par radošumu un radīšanu, es taču esmu tikai kaut kāds kultūras ierēdnītis. so es sadusmojos, nocēlu tās no galda un aizbāzu aiz dīvāna (dzīvesbiedrs bija devies pastaigā tajā brīdī + beigu beigās bija mazāk smagi, nekā man likās, ka būs). vēl vakar bija tas suņa laiks, visu dienu nevarēju saņemties iet ārā, bet vakarā domāju, ka esmu taču veca un resna un man vajag manu stupid walk, for my stupid mental health, tāpēc nolēmu, ka iešu ārā tumsā, lietū un vējā, bet vismaz nopirkšu sev mazās narcisītes podiņā un tad man šorīt brokastīs būs prieks. biju redzējusi, ka topiņā ir. nogāju savus 5 kilīšus, brīžam vējš trieca sejā lietu tā, ka likās, ka kontaktlēcas izskalosies no acīm. un tur nebija to narcisīšu.
šon pēc vientulīgām bročām bez narcisītēm, bet ar manām ļoti skaistajām oliņām, gribēju rakstīt Martai ziņu, vai negrib iziet apvidū. labi, ka neuzrakstīju. aizbraucu uz stalli, satiku Martas tēti un uzzināju, ka nomiris Legro. viņš tieši tikko bija sarunājis ekskavatoru apbedīšanai. Legro gulēja vecā laukuma vidū, Marta sēdēja pie viņa un laikam raudāja. es nepiegāju viņiem tik tuvu. domāju par to, ko Pols teica pēdējā Shrinking sērijā - ka mēs nezinām, ko iesākt ar cilvēkiem, kas sēro. pati apraudājos, paņēmu savu zirgu un stundu nostaigāju pie rokas. bija tāda nereāla sajūta, jo es aizvakar satiku Legro, viņam viss bija kārtībā. viņš bija dažus gadus jaunāks par Radi, laipns, draudzīgs, ar lielu auru un bez nekādām veselības problēmām. man patika ar viņu patērzēt. atnācām no pastaigas un man gribējās aiziet pie viņa atvadīties. bet es neaizgāju. man nezkāpēc bija kauns. man negribējās, lai kāds to redz, lai gan visi tobrīd laikam bija sagājuši iekšā (kad ierados, tur bija Martas parastā + paplašinātā ģimene). kauns arī, ka nepiegāju pie Martas sākumā. viņa vēlāk zirgdraudzeņu čatā ierakstīja kas un kā noticis. uzrakstīju kkādas banalitātes tur.
pēc tam man nezkāpēc ļoti gribējās satikt Ieejas galvaskausu. tas ir, visdrīzāk, briedēna galvaskauss, ko atradu, kad atklāju takas, kas vēlāk kļuva par Ieejas maršrutu. tas mētājās turpat netālu no takas un es to noliku uz ciņa takas malā un tā tas tur visu laiku stāvēja. es ļooooti sen nebiju gājusi pa Ieejas takām. man bija bail, jo aizpagājšruden tur parādījās viens ļoti grūti pārvarams izcirtums (slapja vieta un iespēja nogrimt ārprātīgā dubļu/zemes slānī, ko vairs nesatur kopā zemsedze) un man likās, ka gan jau ir/būs vēl. pagājšgad bija viena interesente, bet es atteicu, jo bija arī pārāk slapjš. šon izgāju lielu daļu no maršruta. satiku vēl nāvi (vienu apēstu putnu un vienu apēstu kko ar gaišu kažoku). satiku briedēna galvaskausu - diezgan ieaudzis sūnās, bet joprojām turpat. ir lērums jaunu izcirtumu, bet nekur vairāk tie zampainā vietā neaprauj taku. var iziet! sajutos vienlaikus ļoti mājās un arī feiks un failure, jo man nesanāca to projektu kkā uzturēt dzīvu un piesaistīt interesentus.
arī šodien nedabūju narcisītes. topiņa puķu veikalā, kas vakar vakarā jau bija ciet, ar nebi.

man liekas, ka es pēdējos ~divus trīs gadus dzīvoju kaut kādā tumšā priekšnamā. nu jau trešo. es saprotu, ka man kaut kāds tāds vecums, kad laikam piedienas pusmūža krīze, bet nu tie jautājumi, kas man ir aktuāli, tādi ir vismaz kopš kādiem 25. vienkārši šobrīd liekas, ka atbildes uz tiem kļūst aizvien degošākas. bet to nav.
+ sāk likties, ka manas attiecības ar nāvi, sāk palikt drusku pārāk familiāras.

ja par to, kas jauks, tad Lielajā piektdienā ar zirgu pa jokam dzināmies pakaļ pieciem briežiem pa lucernas lauku. tas bija tiešām jauki. ja redzēt stirnu manā pasaulē ir apm tāpat kā redzēt zvirbuli, tad pieci brieži tomēr ir kaut kas. un man nenormāli patīk kā kliedz dzērves. nenormāli.

ā un vēl, dzīve ir ne tikai pārāk īsa, lai nesvinētu, bet arī pārāk īsa, lai izliktos, ka viss ir kārtībā. ja nav.

šodien saviem iekšējiem tēliem sniedzu jauna veida brīvību. it kā svinībās atvērās debesis.

aii jaa, es atceros, kur to esmu dzirdējusi

Varētu uzrakstīt pieteikumu kultūrkapitāla fondam.
Iekļaujošas sabiedrības veidošanu veicinoša, integrāciju promotējoša, izglītojoša kino izstrādei.
Filma 18+ auditorijai.
Melnās pežas spīlēs.

runājot par savu daiļi izkrāsoto oliņu attēlu publicēšanu internetos, manlieks - ir laiks to nostiprināt, kā must have rituālu darbību un iekļaut to obligāti Lieldienās darāmo aktivitāšu sarakstā, nostiprinot ar ticējumiem. piemēram - ja Lieldienās neieliksi internetos savu olu bildes, tad nākamgad nevinnēsi VID loterijā.
palūdzu AI izdomāt vēl dažus, bet man neviens nepatika.

man vispār šogad sanāca ļoti smukas oliņas. vēlāk ielikšu arī internetos.

+
17360. Cilvēkam, kas svētdienā dzimis, jāiet Lieldienas rītu uz kādu augstu kalnu. Tur viņš redzēs, kā saules stari dejo, un būs laimīgs visu mūžu.
/J. Cinovskis, Snēpele./
es esmu dzimusi svētdienā. bet mums te ir ļoti apmācies šorīt. laime, protams, noderētu.

latvju raibās

Šodien Mežciemā redzēju sabrauktu ezīti.


Pirms 21 gada šajā dienā rakstu: par spilventiņu izmantoju ezi, bet tu esi spilvendrāna manā veļaskastē

Negribas krāsot olas, negribas neko lieldienisku, negribas Augšāmcelšanos. Nopirku violeto kāpostu un sīpolu mizas, nopirku kaut kādu tur Pastorālo vīnu, bet negribas.

Skatos, ka cilvēki ir reaģējuši uz jaunu Agneses Irbes svētku pārspriedumu par kristīgās civilizācijas bojāeju. Negāju iepazīties ar pilnu pārspriedumu, bet viens citāts man lika pašam aizdomāties par vienu trendīgu parādību. Atkal jau notika atsaukšanās uz viena autora fikcijas darbiem, kurā tiek pareģots, ka Eiropas lielajās galvaspilsētās būs aizliegts svinēt Lieldienas, jo apkārt būs saceltas mošejas. Svētkiem ļoti piemērots fantasms.

Man šķiet interesants vārda "aizliegts" lietojums. Ja vien mēs neticam tam, ka visi ieceļotāji pa taisno nonāk varas un likumdošanas posteņos, visdrīzāk mēs te runājam par to, ko konservi nicīgi sauc par "politkorektumu" vai "woke". Tātad, par iespējamu pašcenzūru. No vienas puses ir nepatīkami savu realitāti pielāgot dusmīgam pūlim, bet šīs civilizāciju sadursmes teorijas faktiski balstās uz to, ka viens dusmīgs pūlis skaitliski sāks pārspēt otru dusmīgu pūli. Politkorektajam woke visdrīzāk aizliegums svinēt Jēzus augšāmcelšanos stāv kaut kur tur tajā pašā plauktiņā kur aizliegums veikt abortu. Cita starpā dusmīgs pūlis mūs ir novedis pie četrdesmit stundu darba dienas, nevis faktiski vergu darba. Vēl no citas puses woke nozīmē arī to, ka tu izvēlies lietot valodu, kura tavam sarunu biedram nav aizvainojoša, jo vēl bez bailēm eksistē arī empātija. No tā savukārt izriet, ka empātija arī var tikt uztverta kā ierobežojoša, un var radīt apdraudējumus, un apzināta agresija daļai sabiedrības sniedz drošības sajūtu. Kas, protams, arī ir saprotams, dabā netrūkst tam piemēru, bet tas nozīmē arī to, ka tur kaut kur jābūt kādam, kas pieskata šos viegli trigerējamos pūļus, un meklē līdzsvaru starp šiem visiem spēkiem, lai tie netraucētu viņu iespējai mierīgi apmeklēt kādu teātri vai restorānu. Jeb izmantojot citas metaforas, mēģina pieskatīt, lai bērni savā starpā nesakaujas.

nevajag manis dēļ plēsties, meitenes

ņoki gultā

atzīšos, es bērēs biju piedzērusies
what a draama neizliecies ka tu nekad uz bērēm nebūtu atnācis piedzēries
esmu redzējis vismaz vēl divus

- re, kur raķete dejo uz mēnesi, vari pastīties

vectigeri, tu raksti man dzejy? :o 😘🤗

:D oh noh, here we go again

Skrieniet skatīt mēnesi

nakts vidū lielās bailēs uzmodos no baigā murga
Lato Lapsu noslepkavoja valdība un es nez kāpēc šausmīgi pārdzīvoju, kliedzu un raudāju tā it kā visas valsts vienīgais pīlārs būtu iznīcināts.
visur bija salikti piemiņas altārīši, vīrietis baltā kreklā stāstīja melus
un man tagad bija jāturpina Lapsas iesāktais, jo es esot vienīgais cilvēks, kurš to varot darīt
nesapratu, kā tā varu būt es, ja knapi teikumu bez kļūdām varu uzrakstīt, lapsai taču bija tik augsti standarti, viņš no debesīm noteikti mani nolādētu
visur saliktos piemiņas tv ekrānos rādīja viņa youtuba ierakstus, kuros viņš lamājās kā netīrs jūrnieks