Friends

Ļoti svaigs pētījums. LSD microdosing in major depressive disorder: results from an open-label trial. https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0028390825004708

Izskatās cerīgi. While limited by an open-label design and small sample size, this study provides preliminary evidence supporting the safety and feasibility of treating moderate depression with microdosed LSD and underscores a need for further randomised controlled trials.

P. s. Man ir aizdomas, ka antidepresanti ražotājiem šis varētu nepatikt.

Lsmā ienācies jauks raksts par mikrobiomu.
https://www.lsm.lv/raksts/dzive-stils/veseliba/07.01.2026-neredzama-pasaule-musu-zarnas-ka-ediens-maina-mikrobiomu-un-kapec-tas-ir-svarigi.a628733/

Šķiedrvielas, pākšaugi, dārzeņi, pilngraudi, ogas, fermentēti produkti un olīveļļa palīdz vairot "labās" baktērijas un to aizsargājošos metabolītus – īso ķēžu taukskābes.
Pārstrādāta gaļa, saldināti dzērieni, emulgatori un pārsaldināti produkti virza mikrobiomu uz disbiozi – nelīdzsvarotu stāvokli, kas saistās ar iekaisumu.
Dodot mikrobiomam to, kas tam patīk – šķiedrvielas, dārzeņus, dabiskus produktus un mazāk pārmērīgas sterilitātes –, mēs palīdzam ne tikai savām zarnām, bet arī prātam, imunitātei un ilgmūžībai.

Nekas jauns. Ja gribās būt veselīgam, jāēd daudz un dažādi augi. Jāēd "īsta" pārtika. Jāaturās no desas un tml produktiem.

Jau kādu laiku tiek runāts par ES federalizāciju, un jo dziļāk mēs grimstam globālos konfliktos, jo vairāk tiek runāts par šī procesa neizbēgamību. Tam visam ir daudz racionālu argumentu. Kas mani dara nedaudz bažīgu, ir ASV piemērs. Lieki teikt, ka EP vēlēšanas Latvijā nav pats populārākais pasākums. Kas pats par sevi varbūt nav slikti, bet iezīmē nepārprotamu plaisas palielināšanos starp ierindas cilvēku un varu. Mums te jau ar reģionālajām reformām neklājās pārāk viegli, kad dažādi novadi nevēlas būt kopā, par ko mēs te vispār varēsim runāt Eiropas Federācijas līmenī. Bet vēl bez lokālpatriotisma, ASV šobrīd demonstrē to, kā vara var ignorēt tās pilsoņu gribu. Viena lieta ir savākt vajadzīgos procentus vēlēšanās, pavisam cita ir visaptverošs atbalsts tam, ko tā vara pēc tam dara. Vēlēt joprojām ejam ar sirdi, atstājot smadzenes mājās, un pēc tam slimojam ar kognitīvo disonanci. Būs drusku dirsā, ja mēs radīsim situāciju, kad vietējie kundziņi varēs tikai plātīt rokas par to, kā viņi neko nevar padarīt. Nav tā, ka mums jau šobrīd netrūktu eiroskeptiķu. Pa lielam mūs kopā tur vienīgi lielas bailes no Krievijas. Arī naids, bet tas izriet no tām pašām bailēm. Viena lieta ir baidīties no čabošiem krūmiem tumsā, pavisam cita lieta ir tad, ka šis evolucionārais produkts ietekmē sociālos procesus. Ne velti saka, ka produktivitāte rodas tur, kur ir uzticība.

Šovakar Liepājā bildēju tramvaju. Tik skaists. Un Liepāja arī.
Klusums. Rotājumi. Sniegs.
Noķēru Jaunā gada sajūtu.
Pat nokritu! Te visi celiņi balti. Nav sālsvannas.

manas šīsziemas ēdamās apsēstības ir ķilavas (sievas buča, vīra buča utt.), uz maizītes ar avokado + helmans vegāno majonēzi, un "butter beans", ko latviski sauc par Limas pupiņām, visādos krāsnī ceptos veidos, kopā ar dažādām vasarā sasaldētajām lapām, ko lēnām velku ārā. es esmu kopumā apsēsta ar saldētavu un tās piepildīšanu rudenī. jo īpaši ar lapām.
Un skābēti kāposti klāt pie visa, bet šis nav nekas jauns.

Dodos uz Liepāju, un gribas ēst. Reiss K7937. Vēl
tikai Rīgā sastrēgumos. Nāk miegs. Sāp galva. Gribas ēst.

Izskatās kā ārzemēs.

I wish i could intellectually rely on God.

"Tāpēc, ja ir jāizšķiras starp mākslu un dzīvi, ej dzīvē, stādi puķes, cep kūkas un aizver ciet mākslas durvis! Jo nekas – absolūti nekas! – šajā pasaulē nav svarīgāks par brīdi, kad pavasarī stādi puķes, apskauj savu mīļoto cilvēku vai bērnu vai vienkārši skaties, kā saule aust un riet. To es saku no sirds!"

THIS!

no sākuma ielēju kompī ūdeni, tas tākā parīstījās, bet, paldiesdievam kaut kā pats sasusēja. Tad bija vesela ņemšanās ar, abās mājās, aizsalušiem ūdensvadiem, diebu pār kalnu pie ineses pēc ūdens bačokiem, Tad es saprotu, ka tas zirga gads tāds izslāpis un uz ūdeni tendēts.

Vakar braucu Dagdā, paikas un koppapīru pirkt, riktīgi izbaudīju mazpilsētas šarmu, cilvēki, izņemot veikalus, saprotams, atrodas tieši tik attāli, kā man tīk. Nu, tur pusotra stunda jākvern līdz autobusam atpakaļ.

Pirmo reizi mūžā man ir laikapstākļiem atbilstošd mērtelis ar milzu kapuci, paldies mammai, kas pati bija aizmirsusi, ka tādu sev pasūtījusi un norakusi skapī. Ideāli, es jums teikšu. Tad nu kaifīgi maršēju, turpun šurpu, pa rūpīgi iztīrītiem celiņiem, cepuri nost Dagdas domes darbiniekiem, jejbogu, viņi pat no soliņiem parkā bija kārtu nogrebuši.un tas bija bišku pirms deviņiem, pēcsvētku, ta, pirmajā dienā. Jā, elpot un dzīvot te ir vieglāk. Un par cilvēkiem te gādā rūpīgāk.

Toties ar Balto Dāmu vakar sanāca kāzuss. Pēc Dagadas skatos, neskrien pretim, guļ, paslēpusies, zem beņķa, smagi dveš, tā čerkstīgi, visas acis samiegtas un asarainas, saprotu, nu ir sūdi laikam, deguns arī, taustu, sauss un karsts, nu, zvanu vietējai vetārsttei, sak, tā un tā, viņ saka, labi neizklausās, vediet šurp. Meklēju transportu un traucām.

Lai diesapžēlojās, kas notika pa to vetārstes galdu,i špricēja i zobakmeni tīrija baismām knaiblēm, i nagus grieza, acīs dzeltenu pilināja, i dirsā termometru sprauda.

Nujā temperatūra bija un iekaisums na ļico, bet mājās es atbraucu, trīcošām rokām un kājām un pieprasīju mammai uzlievi ieraut. Jejbogu, labāk pašam divas stundas urbt zobus, nekā uz šito visu noskatīties un turēt to nabaga ķepu un pašu.

Gadu viņai, pēc zobiem, esot vairāk kā vienpadsmit, tākā saimnieki ne velti neatbildēja uz manu esemesku no takša, kad vedu mājās, sak, kura gada izlaidums ta meitene konkrēti ir. Bet nu, man jau vienalga, galvenais, lai zem beņķa neelš iun kādu laiku man vēl ir.

Vārdu sakot, tādi satraukumi mūsmājās.
Tagad astoņas dienas jākapā tabletes pastētē Dāmai, jo nu tā rīklē bāžšana ir dramatiska, es jau nu nevaru un Dāma arī ir stiprs pretnis šitam, šorīt mēģināju, jau trīs stundas atkal zem tā beņķa, dziļi sašutusi, kaut arī pielabinājos ar desu pēčāk. Ne ne.

Šodien paskats labāks, bet atceroties vakardienu pa to vetārsta kabineju, aš krampī iekšas rauj, diespas.

zelta padolbiņš: ja strīds ieiet absurda zonā pārvērt to neiedomājamā absurdā
ļaļaļa

Bija tas pētījums(?), kur cilvēkiem bija jāiztēlojas sava nākotne pēc desmit gadiem, un pēc tam prognozes tika salīdzinātas ar faktisko situāciju. Secinājums bija tāds, ka pieredze cilvēkiem nepalīdzēja nekļūdīties savās nākotnes vīzijās.

Vieni saka, ka vajag mācīties apgūt mākslīgā intelekta rīkus, lai paliktu relevanti, un varbūt pat vairot savu turīgumu, dzīvojot no pasīviem ienākumiem. Lai gan es saprotu, ka pasaule neizbēgami mainīsies, es mazliet nepērku šo naratīvu, ka mēs te visi dzīvosim no digitāla satura un influencēšanas. Viena lieta ir slaukt nabago darba augļus, pavisam cita lieta ir cerēt piesavināties viņu neesošo kapitālu ar digitālo saturu. Un, protams, otrā ierakumu pusē ir tie, kas brīdina par burbuli, kur sadrāzta globālā ekonimika arī ir fantastiska perspektīva. 2008. gadā man paveicās nokļūt vietā, kur par krīzi liecināja bezmaksas kafijas pazušana darbavietā. Nav nekādu garantiju, ka tā paveiksies arī šoreiz. Tagad šim visam pa virsu mēs vēl varam uzmest jauno koloniālisma globālo vilni. Tīri ģeogrāfiski mēs saprotam, kas mūs te apsegs ar savu gādīgo spārnu. Plānot nākotni šajos apstākļos ir ahūna aizraujoši.

Bail atvērt darba datoru. Visi nāks istabā.

Vakar beidzot izdomāju sev jaunā gada apņemšanos- jāsāk lietot pārtikā sarkanās bietes. Tas līdz šim ir bijis vienīgais produkts, ko es konkrēti neēdu nekādā sastāvā un necik. Nepatīk ne smarža ne garša ne krāsojošās īpašības. Aukstā zupa un siļķe kažokā- produktu esenciāli slikta izlietošana.
Un kāpēc tad sākt tagad? Jo lien acīs visādi propagandas raksti par to, kāds supersakņaugs ir biete un kā mums visiem vajadzētu to ēst. Jo dārzeņi ir mans pamatracions, un, teiksim godīgi, latvju dārzeņus uz pirkstiem var saskaitīt, tāpēc katrs ir svarīgs.
Un aizspriedumi ar laiku pāriet, es tak neēdu visādus rosolveidīgos līdz až gadiem trīsdesmit, bet tagad ēdu. Sajūsmā neesmu, bet reizēm ir ok. Varbūt es varu tikt galā vismaz ar savu nepatiku pret bietēm, ja reiz smēķešanu atmest nespēju.
Apņemšanos nevajagot atlikt, neatliku uz šodienu un kātoju uz veikalu. Cita starpā iegādāju 400g rīvētu biešu ar domu vārīt zupveidīgo.
Tagad vajadzētu sākt to darīt, un es jūtos priecīgi pacilāta un dziļi skeptiska.

Tik darbīgs sapnis, ka jūtos piekususi.
lifti, lidostas, zvejas laiva, sporta zãle ar tumšzilu grídu uc
koferu krāmēšana. nepaspēju visu salikt, sarunāju,
ka aizbraukšu uz Somiju pēc pārējām mantām 4. maijā.
beigās vēl nācās iet uz randiņu ar Raselu Krovu, visp nekad nav interesējis.

Kā zināms, daži melnie strazdi paliek ziemot tepat. Šaisētā šogad ir vesels pārītis, laikam rezidentu atvases. Un katru gadu es domāju, ar ko lai šos uzcienā. Esmu lasījusi, ka ziemā šie varot ābolu uzknābāt. Un tā man gadiem stāv pa ābolam uz palodzes, neēd viņus pilnīgi neviens, pat nepagaršo, pat neaiztiek, pat žurkām neinteresē, līdz pavasarī sapūst.
Nē, nu, kaut ko jau viņi tur uzēd, ja jau nāk, bet ko tieši? Rozīnes ar neder.
Atvēru žalūziju, viens tur tāds stīvs un sarāvies, barotavā nakšņojis. Un man ne jausmas, ar ko lai to mazo dinozauru iepriecina.

Tikko klausījos balsis iekš putni.lv, un likās, ka ir maijs vai jūnijs

Izejot laukā ar suni, es viņam svilpoju kā pavasarī viens putns, nezinu, varbūt strazds, bet, atnākot istabā, nekad to
meldiņu neatceros.

Lai arii es juutos kaa grausts, es shogad veelos buut optimistiska un pozitiivaaka.

Gāju uz bodi pirkt hiacinti, jo tagad jāgaida pavasaris, bet aizmirsu, ka jāgaida pavasaris, un nenopirku. Nopirku lielo iepakojumu zewa ruļļu

Pirms dažiem gadiem Netflix bija jaunā spīdīgā lieta, bet viņi sen ir kļuvuši par savas veiksmes upuri, mēģinot atkārto to pašu formulu. Visas labās lietas, ko es varu nosaukt, kas ir atrodamas Netflix, nav mainījušās jau gadiem. Un nez kāpēc man rodas sajūta, ka jaunā spīdīgā lieta šinī nišā ir Apple TV. Viņiem bija pabriesmīgs saturs, kurā sāka parādīties labas lietas, un pēdējā laikā ir arvien vairāk lielisku lietu. Slow Horses bija fine, Murderbot man patika, bet Pluribus es jau sauktu par lielisku.

Es jau kādu laiku pamanīju, ka pieaug haips par šo seriālu, bet palasot aprakstus, es vēl nebiju gatavs investēties. Bet ja Drew Gooden man saka, ka tas ir labs, es tam sāku ticēt. Un jā, viņam atkal izrādījās taisnība. Sižets brīžiem paredzams, bet ne kaitinošā veidā, jo diezgan bieži ir grūti izspēlēt sižeta virzību citādāk. Nav jau Game of Thrones, kas apzināti tēmēja uz WTF, kas mani mostly atstāja vienaldzīgu. Tai pat laikā šo seriālu ik pa brīdim nākas apstādināt, lai pastrīdētos par lietām, un manuprāt tā ir laba pazīme. Tas nav absolūti tups, un nav nevajadzīgi pārgudrs, un par daudzām lietām ir iespējams casually parunāt.

Šī gada "lieliskās" ziņas tikai nostiprina pārliecību, ka absurdisms ir vienīgais racionālais ceļš uz priekšu. Šī būs lieliska disene, kamēr pārējo pasauli pārņems liesmas. Iespējams cilvēce dalīsies gandrīz divās atsevišķās cilvēku sugās. Varbūt trijās, ja mēs atsevišķu sugu piešķiram egomanjakiem ar resursiem.

"Pirmdien Tramps paziņoja, ka ASV ir iznīcinājušas piestātni, kuru izmantojot Venecuēlas narkotiku tirgoņu kuģu uzkraušanai."

Viens karo ar "nacistiem", cits ar "narkotiku karteļiem". Nez citam veiksies tik pat labi kā vienam? Līdzjūtības venecuēliešiem. Lai nolādēti visi warmongeri.

Oslo WC