Dazhreiz, kad es atceros laiku kad straadaaju vai studeeju, paarnjem taada sajuuta, ka varbuut tas bija tikai kaut kaads sapnis? Man bija koleegji? Es lietoju kompjuuteri? Es runaaju ar sveshiniekiem? Un dazhreiz rakstiiju dokumentus? Bet ar kaadaam smadzeneem? Un tagad sajuutos veel vairaak kaa beerns nekaa kad man bija 20 vai early 30s. Es vienkaarshi hroniski juutos kaa beerns, kameer visas sievietes un viirieshi apkaart ir pieaugushie ar pieaugusho domaashanu un darboshanos. Taapeec es arii nekad neapvainojos, kad citi pieaugushie negrib ar mani draudzeeties, jo kaapeec gan draudzeeties ar kaut kaadu siiko, kam nemaz nav kompleksas domas. Un tas izpauzhas visaa - cik naivs un vienkaarshs ir mans domu gaajiens and attempts to have a coherent opinion. Es biezhi juutos, kaa R ir pieaugushais, kas atstaajis mani pusaudzi maajaas pieskatiit divus siikos. Un njemot veeraa, ka es nestraadaaju, vismaz buutu mans pienaakums maaju uztureet mirdzoshaa kondiicijaa un negatavot katru nedeelju vienus un tos pashus piecus eedienus, bet pat to es nofeiloju, jo nu es esmu tikai apmaldiijies pusaudzis.