Ever After

Ir vienīgais veids, kādā ir jēga slēpot, ja sniegs ir normāls un tāds kā tagad vai priekšā nav meža/izcirtuma/jau iepriekš iebrauktu sliežu, ko arī daru, un tas sniedz brīnišķīgas papildu izklaides un pašapliecināšanās iespējas, piemēram, šodien pat veselas 2x bija izdevība ar pilnu krūti aurot uz citiem taurupiešiem TAS TIKAI JURIDISKI! DIEVA ACĪS JUMS NEKAS NEPIEDER!!! KAS JUMS NEPATĪK! KĀDAS SŪDZĪBAS! KĀ ES JUMS TRAUCĒJU! SAUCIET POLICIJU!!! Tīk forši, kad adresāts ir ahujā un nesaprot, kā reaģēt. Beigās gan ar abiem šķīrāmies draudzīgi, chill, vienīgi pēdējo pirms tam paspēju nolamāt par kartupeli (viņš atbildēja kaut ko par bieti). Jā, bet vispār tas lielākoties tāpēc, ka man līdzi nepiesieti skraida 2 suņi, bet te ir lauki un es taču viņus kontrolēju! Kamon, ja viņi būtu problemātiski, tāda situācija vispār netiktu pieļauta.

Viena lieta, kas mani riktīgi uzvelk, kad par to aizdomājos, ir lokālie mednieki, kam ir iebildumi pret manu suņu brīvu skraidīšanu rajona mežos. Bitch please, tavi argumenti ir sūds, jo visu gadu, izņemot ziemu, es uz maiņām vienu turu pie ķēdes un pa vienam viņi neblandās un vai nu nemedī neko lielāku par pelēm un kurmjiem, vai arī nevar nomedīt, jo vajag divus, esmu redzējis: viens lenc, otrs izdzen, pēc tam dzinējs (Raita) kož dirsā, lencējs (Imirs) rīklē. Esam izglābuši vismaz vienu stirnu un divas mežacūkas. Dažas noteikti ir nomedītas. Sue me

Atgriežoties pie medniekiem: es apzinos, ka man savi zvēri ir jāsavāc un to maksimāli cenšos darīt, bet tie viņu argumenti aaaaaaa Dzīvniekiem tagad vajadzīgs miers, lai vilki medī (a vilku ta nav), dzīvniekiem tagad pārošanās mazuļi meklēšanās grūtniecība jūsu sunīši nodara lielu postu aa BITCH plx KAM tas miers ir vajadzīgs? Dzīvniekiem? Vai tev, lai pēc tam tos varētu labāk nošaut? Ar ko tu esi labāks par maniem suņiem? Tu esi pat sliktāks, jo tu vari bez tā iztikt, bet suņiem ir instinkti. Vilku Latvijā praktiski nav, lox, kāpēc neļaut dažiem mājas plēsējiem pakontrolēt, parūdīt, paevolucionēt lokālo pārnadžu populāciju mākslīgi? Nē, JŪS gribat izšaut? Nē, nu, šaujiet, bet liek mierā manus saracēņus arī, ja?!

Taisnības labad, ir vieni vietējie mednieki, kas zina manus suņus, ir noķēruši un veduši atpakal, un vispār ir fein-ok un saprotošie, bet nupat bija tas viens plāterieties, un vēl pilns internets sūkstīšanās. Tu gribētu, lai tev "paļauj padzīvot mežā mierīgi" un pēc tam vienkārši bez brīdinājuma nokniebj? Jā, tu nomirsti uzreiz, un tev viss vienalga, bet taviem tuviniekiem? Stirnām arī ir ģimenes, loxi, jūs ko, tikai vientuļos tēviņus šaujat? Es kaut ko nezinu?

Izslēpoju uz bibliobusu Taurupē & satikt apolineers mammu (ok don't even.. ;)

Velku laukā un pārdodu visu veco underground stafu, jo pašam tikai aizņem vietu, 100% vairs nebūs vajadzīgs, neinteresē, to visu iekrāju jau pirms 15-20 gadiem un kopš Elven Witchcraft (eu telox, rekur ir mana bērnības māju adrese un vārdsuzvārds, bet ko tu ar to darīsi?) slēgšanas neesmu pat lāgā cilājis, jebšu vienkārši izmest sirds un prāts neļauj.

Jo īstenībā tur ir tūkstoši, mierīgi varu vēl kādu mēnesi nestrādāt, jo pircēji ir, jūs pat neticēsiet.

p.s. pie viena duksēju savu suni Imiru; nē, tas vārds nenāk no Vladimira bez autokrātiskām ambīcijām, bet senskandināvu mitoloģijas milža, no kura nokautās miesas daļām tika radīta pasaule (visas deviņas pasaules; Midgarda tikai no uzacīm vien, how about that?)

Katrīna Ķepule, tie mincīši uz jūsu dzīvnieku kalendāra vāka taču pīpē kāsi Saules aptumsuma laikā, vai ne? Es nesūdzos, tikai gribu pārliecināties, ka nekļūdos. Par mincīšiem runājot, zināt to slaveno glutēna netoleranci par spīti tam, ka cilvēce ēd graudaugos balstītu pārtiku jau 5000 gadu? Jā, 5000 ir nieks, salīdzinot ar homo sapisies kuņģa vecumu kā tādu vispār, bet par kaut ko līdzīgu iesmēju, kad kādā zvēru veikalā vai, iespējams, privātā komunikācijā man rādīja to regulējamo suņu trauku turētāju, kas ir (suņa) galvas augstumā, lai tam nabagam nav jābendē sprands dzerot vai ēdot... Bitch please, suņi ir ēduši no zemes SIMTIEM tūkstošus gadu, un neviens suns NEKAD nav sūdzējies, bet te pēkšņi OPĀ! SAIMNIEK pērc šo lielisko sūdu par 20 eiro, citādi tu nemīli savu lolojumu. So very 20. gadsimts, ka es nezinu... ¯\_(ツ)_/¯

Beigta stirna, ko mans suns vakar atrada pie Ģērķī Ogres:



Tu nevari visu laiku slēpot pa gludu ledu gar upi, neuzduroties beigtais stirnai. Life is deth. Tak mirstat nost, ja nevarat izturēt!

Pie veidenbumanes lapsas raksta par manu populārāko suņabērnu https://nra.lv/vakara-zinas/327886-vakara-zinas-jura-kaukula-dziedosais-baltais-vilks-baldurs.htm

Šausmas, tikai tagad sapratu_pēdējais attaisnojumu tam, kāpēc mākslīgais ģeopolitiskais veidojums ar nosaukumu "Ogres novads" ir tāds kartupelis ar administrartīvo centru pašā kaktā: tak saprotams, ka Ogres UPES, nevis pilsētas dēļ! Liela daļa Ogres augšteces gan tiek Madonai, bet tagad man viss_skaidrs (pēdējam, protams).

Vakar visu dienu slēpoju: sākumā Ogresmuižā, pa ledu gar pašu upes krastu, līdz pilskalnam un apkārt, sildot pirkstus rīta saules staros ar taurīnu un cigaretēm, klausoties, sajūsminoties un pērkot to Lingvu, ko vēl varu atļauties (ir arī tāda, kas man ne pārāk patīk un noteikti nav tā vērta), un epizodiski tērzējot ar Pamirt Kristiānu par Eschatos un Brektes Sesto dienu #esnopirku

Pēc tam aizbraucu arī uz Ērgļiem, it kā pēc dīzeļa, bet rezultātā pat uztaisīju sev Ziemeļu Naftas klienta karti un izkāpu paslidināties arī pa pašu Ogri virs slūžām, kur tā, izrādās, aizsalst, kas ir brīnišķīgi. Turpat vienā tās krastā ir arī milzīga, nogludināta un brīvi pieejama slēpošanas trase (arī brāļu Olšu kūrētais diskgolfs ir, jebšu vismaz šī no kopā trijām trasēm tāda kurioza izskatījās: ja netrāpi tajās ķēdēs, dabū kāpt lejā 15 metrus makšķerēt to savu šķīvīti no Ogres niedrēm lol), savukārt citos, kā katram baltu filologam labi zināms, ir Blaumaņa un viņa radinieku kapukalns, kā arī Ērgļu (Skanstes) pilskalns, kuros visos arī biju, tikai pirms pēdējā novilku slēpes.

Sanāca diezgan jaukas bildes, skat. fb.com/nefolk/photos_albums (manis gan tur nebūs, tikai viens no suņiem, bet tas jau nekas)

Vakardien atkal nācās no saracēņiem glābt mežacūku (otrā reize; pirmajā pirms dažiem gadiem Mārupes kūdras purvā praktiski visu paveica mdfd) – apmēram slēpojiena vidū, ap to vietu, kur šovasar peldējos meliorācijas grāvī (īstenībā vienā no Mazās Juglas sākumiem), pēkšņi skatos, kā Imirs uzņem ātrumu meža virzienā, Raita seko un pa abiem tiek iztrenkāts 6-7 skaistuļu bariņš, protams, lēnākajam vai lēnākajai tiekot ielenktai un nomočītai divatā infernālu kviecienu pavadījumā. Par laimi, tas notika pašos mežmalas krūmos, un ar lielu svilpošanu, lamāšanos un beigu beigās arī slēpju novilkšanu pēc 5 minūtēm Imiru no turpmākas asinsizliešanas izdevās atrunāt (mazais turks tikmēr jau bija iedzīts tajā pašā M-Juglas grāvī, kur stratēģiski paslēpās zem kaut kādiem bebru krūmiem) un aizvilkt līdz tuvākajai mednieku luktai, kur papīpēju un apsvēru visādus bezpavadas represiju paņēmienus, bet galu galā atlikušo ceļu veicu ar vienu nūju, suni vedot otras galā. Raita palika riet uz cūku grāvī, jo to atrunāt bezceris un mājas nav tik tālu, lai neatrastu un neatgrieztos pati. Bet Imirs ir labs suns :)

Šodien, cita starpā, pie Centrāltirgus satiku feino "zivju" mākslinieci Kati Skati, kurai, cik zinu, nav konta ciesta svibā, tāpēc šis tomēr nebūs kārtējais bezkaunīgais cibas lohu vesera doxxy stāsts. Par to, ka no kreisās puses pa Prāgas ielu tuvojās auto, sanāca tā paātrāk pārskriet tramvaja sliedēm un strauji iznirt Kates acu priekšā. Viņa satrūkās un teica, ka esot viņu nobiedējis, jo nupat viņai jau divas kaijas gribējušas atņemt belašu, ko tobrīd bija jau gandrīz apēdusi. Es teicu, lai iedod nokosties. Uzreiz piemetināju diskleimeru, ka tas tagad es tēloju kaiju, un pateicu, ka eju uz gaļas paviljonu pirkt kaulus suņiem. Kate man novēlēja veiksmi, un šķīrāmies ar smaidu. Paviljonā pirmoreiz bija jāuzrāda sertifikāts un pase, bet iekšā bija vairāk gaļas pārdevēju nekā pircēju. Nopirku kaulus vairākām dienām un samaksāju tikai 50 centus. Vēl vairāk pirkt nav jēgas, jo, ja vien tos uzreiz nesasaldē (bet saldētava jau pilna), tad tie sāk smirdēt ātrāk, nekā tos būtu veselīgi izbarot suņiem.

Vēl šodien izdomāju, ka beidzot jāapgūst Telegram, kā arī jāievieš profils Stravā, kurā reģistrēt savas pastaigas ar suņiem, skaitīt soļus, piedraugot pazīstamos cibiņus, piesekot Vadonim un tā tālāk, ko nu tur vēl dara. Vēl neesmu ne novilcis lietotni, ne izdomājis profila nosaukumu, bet pagaidam viens variants ir Imirity, otrs 33% Samoyed. Vienīgi vēl nezinu, vai Stravas lietotājvārdā ir atļauts procentu simbols. (Tās man tikai tādas pārdomas.)

Vakar Mežaparkā ar Raitu un Imiru sastapām divus samojedus un to krievvalodīgu saimnieku, kurš, tā kā esam radinieki (Raita 50%, Imirs attiecīgi 25% samojeds), izrādījās negaidīti interesants sarunbiedrs tajā īsajā takas nogrieznī, kas mums bija ceļam. Viņš, protams, bija informēts par to, ka no visām šķirnēm un pasugām samojeds ir tā, kas esot vistuvāk oriģinālajam sunim (suņi nav evolucionējuši no vilkiem, ja kāds to nezināja), bet visinteresantākais bija tas, ka viņa meitenes sauca SKADI un FREIJA, un viņš pats pirmais bija sadzirdējis, kā es saucu savu IMIRU, un visu sapratis. Uz sitiena neatcerējos, kāda dieviete bija Skadi, izņemot to, ka kaut kā saistīta ar slēpēm vai slēpošanu. Medību dieviete, krievs sacīja. Nuja, vikingi jau mēdza arī medīt ar slēpēm, savukārt Freiju gan es zinu, kā tad, senskandināvu dievmāti zina VISI. Hederas kaķi arī sauca Freija (nespēju bez doxxošanas, sorry, atdraugojiet, bailīgie, vai vēl labāk -- izdzēsieties!)

Wake Skadi

Šorīt kapos vienai sievietei, kura reflektēja par sava dzimumneitrālā kranča uzvedību, pateicu, ka te visur ir suņu internets un viņējais tikko pie šī koka atstāja ļoti svarīgu komentāru. (Tas koks bija liepa netālu no The Obeliska.)

Darbā, kā jau vēlējos, vieni vienīgi Kurmji, tāpēc šodien atļāvos ļauties Kurmja dzīves aicinājumam, proti, doties ārpasaules eksplorācijā, ko allaž aizrautīgi atbalsta gan abi saracēņi, gan MDFD. Devāmies uz Carnikavu sleš Gauju, proti, no C burta pāri Gaujai pa jauno zilo gājēju tiltu paralēli dzelzceļam līdz Gaujas stacijai, tad pa Jūraskrasta ielu līdz Gaujaskrastam, un tad jau gar to arī līdz pašai Baltijas jūrjai. Brīnišķīgs pastaigas maršruts ar episkām ainavām, kuram pielīdzinot, Lielupes ieteka Vakarbuļļos zaudē vienos vārtos, jo, pirmkārt Gauja ir vismītiskākā Latvijas upe, kas ne vien tek gar daudzām cieši mītiskām vietām, bet čūskainības ziņā piekāpjas tikai Ogres līkumiem un līkločiem, bet tāpēc, ka, salīdzinot ar Gauju, Lielupe ir, atvainojiet, ģeodēzisks pimpis, kas tupa taisnvirzienā iepisies jūrā, kur pavasaros stumj savus ledājus, gāžot priedes un graužot krastu, kas pēdējo piecu gadu laikā kļuvis nestaigājams.

Pie Gaujas ietekas jūrā pirmoreiz redzēju tik tuvu krastam augošus bērzus (metrus piecus desmit no viļņiem), neticami maz cilvēku (nevienu) un neticami daudz roņus (varbūt pat desmit), kas izskatījās ļaujam Gaujas straumei nest tos atmuguriski (atpakaļ?) no upes jūrā, ik pa laikam ienirstot un atkal pabāžot virs ūdens galvas te pa vienam, te pa diviem vai trijiem reizē. Tas bija kaut kas, vienīgi grūti nofotografējams fenomens, jo saule jau bija norietējusi.

Pēc tam atpakaļceļā satikām iepriekšminēto mana 1/2 Sibīrijas haskija, kurš nebūt nav lapsa, vārdamāsu, gājēju tilts uz Carnikavu kosmiski zaigoja mazām gudrona zvaigznītēm un uz tā sabirušās vītola lapas likās māksliniecisks ietves segumu izdaiļojošs elements. Uz atvadām aplūkoju sakņupušā tautas varoņa skulptūru Carnikavas parkā, nospriedu, ka jānoskaidro, kuram tautas varonim (spriežot pēc pleciem uzmestā apmetņa tas bija tautas varonis) tā veltīta, un tad jau devos mājup atpakaļ pie saviem pateicīgajiem kurmjiem un suarešiem, jebšu par sakņupušo varoni drīz aizmirsu un pievērsos citiem varoņiem, kā arī nevaroņiem

Attēlā: saracēnis Raita II, samojeda Mares un haskija Tora meita, Gaujas ieteka Rīgas jūras līcī

Ģimene Peru atklāj, ka viņu Sibīrijas haskijs nemaz nav suns. Pavisam, neparastu pieredzi piedzīvojusi Maribela Sotelo un viņas ģimene Peru, kas savās mājās paņēmusi Sibīrijas haskiju mazuli. Laika gaitā atklājies, ka tas nebūt nav suns.

Savukārt es, pavisam, neparastu pieredzi piedzīvoju šodien Gaujā pie Gaujas, kur pirmoreiz satiku dzīvu suni (un suņa saimnieku, no kura to uzzināju), kuru sauc tāpat kā manu vecāko suni, kurš toties ir 1/2 Sibīrijas haskijs (un arī satika visus iepriekšminētos), jebšu laika gaitā, pavisam, nav apstiprinājies, ka nebūtu suns, un ir pat laidis pasaulē vēl septiņus suņus (kuri nu jau ir 1/4 Sibīrijas haskiji, jebšu tomēr 4/4 suņi). Tas bija interesanti arī tāpēc, ka kaut kādā ziņā sasaucās ar pavisam līdzīgo vārda jautājumu šodienas vārdu apmaiņā ar cibas lietotāju pavisam, kura, pavisam, nejaušu apstākļu sakritības dēļ gan ir satikusi tikai iepriekšminētā 1/2 Sībirijas haskija dēlu (1/4 Sībirijas haskiju, 1/4 samojedu un 1/2 Šveices ganu suni, jebšu, pavisam, 4/4 suni).

Ā, jā, tas Peru feikais haskijs izrādījās lapsa. Andu lapsa. Izlasīju jauns.lv

upd. Atvērnu nākamo ziņu un tur izlasīju, ka Bauskā vietējos tramda lapsa, kuras atbaidīšanai pašvaldība pilsētniekus aicina radīt troksni. The foxiness thicknessss

Vakar pirmoreiz biju LIDL (Mežciema), sapirkos sev un suņiem* dāvaniņas no Kārļa Skalbes un ar visu stāvēšanu rindā pilnīgi nopietni izbaudīju pilnīgu NEYSLUTRANS

* poļu vistu sirdis par 1/3 lētāk nekā centrāltirgū, eitunost, iztukšoju visu vitrīnu**
** manis attaisnojumam, sevišķi daudz palicis nebija :/

Runājot par diktatoru suņiem, kāds ir redzējis to Lukašenko izlutināto Amerikas eskimo špicu? (Tāda ņirgāšanās par samojedu no mana kā vilkmīļa viedokļa, ja neesmu maldījies ar šķirnes noteikšanu – bet samojeds ir viena no original suņiem as in nevis vilkiem, vistuvākā šķirne.) To, kuru, kad pie Baķkas uz mājām ņemt Ziemassvētku interviju bija atbraukusi viena no odiozākajām Kremļa troļļmātēm Simoņjana nē, bet viena nobarota Kremļa naudas bīdītāja kurtizāne Naiļa, šis sajūsmināts laida staigāt pa galdu starp vakariņu traukiem? Kā zināms, suns lielā mērā ir saimnieka spogulis, un katrs var pats secināt, par kādu personīgās visatļautības sajūtu tas liecina. Pievienoju attēlu, kurš simboliski ilustrē traktoru un kartupeļu monarha neapzinātās ekspektācijas attiecībā uz savu tautu... Savukārt vismaz vienam no Putina suņiem (jau nelaiķa) vispār veltīts vesels Vikipēdijas šķirklis angliski, kur var uzzināt, ka Voldemorts.ru ar savu labradori konsultējies brīžos, kad ir sliktā omā, bet nulltajos kāda opozīcijas kustība pat sākusi kampaņu, aģitējot par kuces Konijas iecelšanu valsts galvas vietā. Jo no tā jau tāpat nekas nemainīsies

Kad man vairs rokās nav (ēdamā vai gardumu) ko dot suņiem, konsekventi dodu verbālu vienzilbes signālu VISS! Ironiskā kārtā dzīvniekam tas semantiski jāinterpretē pilnīgi pretēji kā NEKAS

Visi suši sadalīti! Tikai Mitra un Isa vēl fiziski neatdotas.

Ursa pat aizbrauca uz Somiju (nelegāli, yolo), bet Baldurs būs dzelzs vilks

Tikmēr ģermāņu Wardrunai pirmais videoklips. 2017 so exciting

Krigsgaldr

Isa, Ursa, Mitra

Beidzot sagaidīju traktoru. Nu, ne jau tā, ka "dzīvajā" sagaidīju, jo tobrīd nebija elektrības (šodien vairākas stundas nebija elektrības), tāpēc, gaidot elektrību, spēlēju klavieres, un laikam tāpēc, ka spēlēju klavieres, traktoru sadzirdēju tikai aizbraucam. Kucēni, kuri guļ blakus klavierēm, starp citu, ļoti labi pacieš to spēlēšanu. Šoreiz traktors līdzi paņēma tikai divus aroniju krūmus. Ir bijis ļaunāk. Gar to ceļa malu šogad iestādīju sešus, bet laikam tiem abiem apkārt saspraustie mietiņi zem sniega nebija redzami. Bet tur, kur nav mietiņu, tur drīkst braukt, tas laukos visiem ir zināms

Of them the proverbs are true: "A dog returns to its vomit," and, "A sow that is washed returns to her wallowing in the mud."

Maija bērēs mežā satikām zvērīgu bīstu

Jenotsuns

Katrs suns grib būt barā galvenais, pat ja bars sastāv tikai no diviem īpatņiem, un vismaz sākumā izmēģinās visas robežas. Tādēļ, ejot pēc piena, kuci vairs līdzi neņemu, jo pēdējoreiz atpakaļceļā on a whim nolēma pakampt zobos kaimiņienes vistu un tā normāli izpurināt, ka spalvas pa puspagalmu. Atdeva ļoti negribīgi. Viņai vēl nav desmit mēnešu, tāpēc tādos brīžos mana apšaubāmā autoritāte neizbēgami kapitulē mammas dabas priekšā. Aizaizvakar, kamēr apolineers tētim rādīju, kā darbināt jauno krūmgriezi (cik nepierasti kādam dot tehniskas dabas padomus), šī pati no ārpuses attaisīja un ielīda trušu būrī, kur draudzīgi pakošļāja rezidentā zīdītāja kāju. Kā tas kvieca! (Tagad zinu, ka truši spēj kviekt.) Bet vispār man ir ļoti paklausīgs suns.* Vienīgi ērču magnēts

* priekš haskija, lasi, diezgan nepaklausīgs

Hmm. Ko tas rezidentais žagatu pāris ēd manā pagalmā, kad suņa bļodiņa tukša? Pareizi, maijvaboles!

#daba #novērojums

po kaimiņiene