Ever After

Maijā biju absolūti platoniski iemīlējies Monokatē no Ukrainijas, I mean, kā es varēju nebūt. Precētu, bet neprecēšu though [loģiski, lol]. Pirmseirovīzijas nedēļā #Idinazvuk albumu klausījos 1-2 reizes dienā katru dienu. Šajā bildē [zem kuras ir dokumentāla filma/intervija, kurā var uzzināt daudz par viņas nevieglo jaunību, vienīgi jālasa titri, jo ukrainiski] Kate, starp citu, ļoti izskatās pēc Kosmoloses, kad ar to iepazinos, izņemot tumšos matus un daudz karaliskāko degunu. Pēc gada gan Egijs to zēngalviņu likvidēja, jebšu abi ar nistagmu esam vienisprātis, ka izskatījās labāk nekā tagad. Izskatījās pēc princeses Diānas, ja godīgi, kas bija pluss, jo ne tuvu tik aroganti kā vienmēr pēc tam. Nu lose kas lose

Mirušās īrnieces dzīvoklī atradu labus, ērtus, nelietotus bikšturus un sāku nēsāt, jo savām somu armijas biksēm jostu nelieku, lieks priekšmets vnk, bet tas kevlars malās jau noveco un reizēm mēdz atnākt vaļā, tāpēc ir kūl. Izskatos arī vēl seksīgāk un ramštainīgāk, par to ka parasti nēsāju vecus tēva norakstītus (viņš tomēr ir augsta ranga normijs, kam tā bijusi ikdienas garderobe desmitiem gadu) baltus garpiedurkņu kreklus. Lūk, taču slēpošanai gan bikšturi neder, kā uz savas ādas pārliecinājos pats. Nav jau grūti arī iedomāties, kāpēc: tev visu laiku kustās rokas, tie draņķi piespiež kreklu ciešāk miesai, rīvējas un rezultātā ne jau noberžas pleci, bet elementāri paliek pārāk karsti, jo rumpis neelpo vispār. Aizvakar (edit: nevis aiz aiz aiz: notiek tik daudz, ka liekas, jau senāk), izlauzies cauri vienam netīrītam izcirtumam, biju tik iesilis, ka uz vienu dūmu no pīpes, malku no blašķes un cigareti no paciņas izmetos, pavisam, puskails. Kad atdzisu, bikšturus nafig nokabināju un ielidināju somā. Mūžu slēpo, mūžu mācies.

Labrīt! Kas der man, tas varbūt neder visiem, bet ir likums tā vai citādi, tāpēc jāpaduksē sevi vēl, jo šī laikā studēju burlakaurā un cibā sevišķi nezīmējos. Es runāju par lomu Artūra Bērziņa britu vampīrmetālistu Cradle of Filth videoklipā, uz kuru AB uzaicināja mani bez īpašas pieteikšanās (no filmēšanās līķu kaudzē, par laimi, izdevās izvairīties, atšķirībā no nabaga Oceanpath Artūra). Esmu viens no tiem trim čuvaxiem, kas skumst par kritušo Zāli (tur ir reāls sižets, ne vien estētika: Zāle ir kritis kaut kādā abstraktā karadarbībā, un šī līgava vai laulene sēro tik ļoti, ka pievēršas nekromantikai, kā rezultātā pati laikam pārceļas uz mirušo pasauli; vnvsk Orfeja un Eiridīkes tēma, tikai ar vietām samainītiem dzimumiem un bez laimīgām beigām; abi paliek par skeletiem). Atpazīt nav sevišķi viegli, jo Viktorija man ir uztaisījusi kaut kādu postpank sasuku un galvā ir cilindrs; principā esmu kadrā tikai divās epizodēs: no 1:01, kur to nevar redzēt, bet īstenībā ar vienu roku palīdzu līgavai turēt Kaspara galvu, jo tajā nedabiskajā pozā bija jāsastingst salīdzinoši ilgi un viena viņa uzreiz piekusa (tas tāds kuriozs, KZ bruņas arī tur kaut kā knapi uzstutētas bija un visu laiku gribēja slīdēt nost no līķa), un vēl vienā uz beigām, kur ar laulenes draudzeni turam ragus ar kaut kādu priekšā abu galveno varoņu kaunumam; principā var teikt, ka galvenais, ar ko mans tēls šajā klipā nodarbojas, ir turēšana, nejaukt ar turdēšanu. Ture. Like & share svp

Heartbreak & Seance

Kavinskis ir viens no tiem dažiem, kuri visvairāk atbildīgi par 80. synthwave, retrowave, outrun u.tml. atdzimšanu un uzplaukumu š. gs. 10. gados, citiem vārdiem sakot, viens no sintezatorviļņa otrās ēras pirmajiem influenceriem, kurš patiesībā vispār tajā scēnā necik nepiedalījās ne tad, ne arī vēlāk un kura vienīgais nopelns bija lejākā skaņdarba iekļaušana negaidīti lielu (galvenokārt jau pateicoties Raienam Goslingam) popularitāti ieguvušās 2011. gada kinofilmas Drive saundtrekā. Stilīgas tačkas, neona gaismas, zamšādas cimdi, sterils smūtīness, šalants nonšalantums un viss tas.

Šoruden Kavinskis izsludinājis atgriešanos (19. novembrī parādījās pirmais singls no gaidāmā albuma Reborn), turpinot likt mīksto uz to, ka daži lohi viņu tur teju vai sintezatorviļņa dieva godā (man kaut kur jābūt pieglabātam vienam nievājošam tvītam), un skaidrs, kāpēc, jo tas vienkārši ir funky 21. gadsimta 20. gadu ciparpops. Pirms gada vai diviem daži pāris mēnešus sw klausījušies čajņiki sajūsmā spiedza par "sintezatorviļņa" (īstenībā sintpopa) elementiem Spotify ka tik ne klausītākā mākslinieka The Weeknd tabu un tabullauzī Blinding Lights, bet, manuprāt, pārspīlēti, jo arī tas ir tikai 21. gs. 20. gadu ciparpops ar sintezatorvilnīgu produkciju. Ja uzreiz pēc tam paklausās A-ha klasisko Take on Me, līdzības kā dziesmas melodijā un taktsmērā, tā sentimentā nevar nepamanīt. Bet A-Ha ir tipisks sintpops.

It's not like I'm playing a gatekeeper here though, jebšu darksynth (= dark synthwave) nemitīga jaukšana ar darkwave jau ir žanra klasika... vai klīnika (esmu FB DarkSynth kopienas moderators un actually it is mostly geitkīpings I do there)

Audiatūras saraksts:

Kavinsky - Nightcall (Blade Runner 2049 edit)
Kavinsky - Renegade (Reborn, 2021)
The Weeknd - Blinding Lights (After Hours, 2020)
A-ha - Take on Me (Hunting High and Low, 1984)

Es noteikti neesmu unikāls ar to, ka radikālo konservu apsūdzības kaut kādā (galvenais, ka pēc noklusējuma sliktā) wokeness labākajā gadījumā izraisa vāju vīpsnu, sliktākajā eyerollu, bet līdz feispalmam pat vairs nepavelk. Galvenokārt jau tāpēc, ka oponentu lamāšana pašu izdomātos, realitātei tikai margināli atbilstošos "lamuvārdos" vispār ir abu fronšu jājamzirdziņš, bet pamatā, jo apzinos, ka arī man ir daudz uzskatu un attieksmju, kas vēl, pavisam, neatbilst 22. gadsimta morāles ideāliem. Es arī, piemēram, domāju, ka Epšteins neizdarīja pašnāvību, bet Irākas ekonomiskajiem oportūnistiem uz robežas vajadzētu varbūt vienīgi atņemt bērnus, taču šis viedoklis automātiski nenozīmē, ka ticu visam QAnon bulšitam pēc kārtas, un nepadara ne par Trampa (ne Varga, ne Baidena, ne vispār kāda) atbalstītāju. Ja obligāti vajadzētu sevi pozicionēt, drīzāk teiktu, ka esmu anti-antiwoke. Sabiedrības kopējā veselība, geju, transpersonu un bēgļu problēmas un pasaules lielo buņģu afēras mani personīgi neskar, kālab kā cibas sertificētam mizantropam patiesībā ir dziļi vienaldzīgas, jebšu likumsakarīgi viduslaiku domāšana reakcijā uz šiem jautājumiem trigerē daudz vairāk par pārspīlētu tikumsignalizēšanu (tikums tomēr paliek tikums), nu, un arī tie paši netikumsignalizētāji visbiežāk ir izteikti nesimpātiski troļļi kā morāli, tā fiziski. Padomājiet paši, Pļaviņš, Jeremejevs, Točs, Vasiļevskis, Babris aaaaaa reizēm tomēr purns ir dvēseles spogulis. Gnidrologam, piemēram, ir brilles un alusvēders. Tad jau labāk gobzems (🖤) ar savu "vienpaku"

p.s. par pēdējo gan man ir maz šaubu, ka tas ir apmaksāts aģents un kā tāds savu darbu dara labi, bet personīgā līmenī man ir pārāk atšķirīģa gaume, lai to spētu novērtēt, i mean, tās viņa jawnās insta šmotkas, apavi, pozas, baltās cepurītes aaaa man deg acis, kam tas ir domāts, tas viss izskatās tik nevīrišķīgi, wtf

Sāk likties, ka vakardien pirmoreiz PĒDĒJO 20 GADU LAIKĀ noklausījos kādu grupas Metallica dziesmu no sākuma līdz beigām (proti, kādu post-1991 Metallica dziesmu, jo viss tas roks, sākot ar Load, man vairs ne bērnībā, ne vēlāk nebija interesanti), KĀPĒC, nu ja, tāpēc, ka tās videoklipā Metallica tēlo MAYHEM, it kā cenšoties pierādot, ka grupai vēl nav beigušās idejas videoklipiem, Hetfīlds tēlo Dead, Hammets Eironīmu, Ulrihs Helhammeru (laikam), tas jaunais Nekrobučeru, korpspeints, cūku galvas, autosadisms utt., logo arī pielāgots, noskatieties, ja neticat. Mūzikā gan vīlos, jo pašā dziesmā blekmetāla elementu nebija vispār un jau vidū tā bija aizmirsusies, bet konceptuāli gan šis man likās next level uzbudinoši, tāds meta-gimmick galore, kas, iespējams, savdabīgi imitē visa tā patiesīguma kulta ārišķīgumu. Jāpiebilst, ka man nekad nav īpaši paticis Mayhem. No sākta gala biju Burzum pusē. Good vibes

Lūk, walkire vakar tīklā padalījās ar fragmentu no latviešu Lilith raksta par Cukerbergu, proti, viņa sievu -- pusķīnieti (sic), kas neatbilstot "vispārpieņemtajiem" modes standartiem, utt. Pajāt par to visu: es ticu, ka Marks ir gudrs vīrs, prātīgāks par visām lilitām, pie tam tas gotiskais, tumšmatainais, 806090 gals ir zelts, kas visbiežāk tikai "spīd", tomēr šodien pieķēru sevi mērenā šokā, (laikam) pirmoreiz ieraugot visnotaļ sen, jau kopš pērnā gadsimta iecienītā ASV tumšās čellmūzikas kvarteta(?) "Amber Asylum" patiesos parametrus :o

po kaimiņiene