Ever After -

Mirušās īrnieces dzīvoklī atradu labus, ērtus, nelietotus bikšturus un sāku nēsāt, jo savām somu armijas biksēm jostu nelieku, lieks priekšmets vnk, bet tas kevlars malās jau noveco un reizēm mēdz atnākt vaļā, tāpēc ir kūl. Izskatos arī vēl seksīgāk un ramštainīgāk, par to ka parasti nēsāju vecus tēva norakstītus (viņš tomēr ir augsta ranga normijs, kam tā bijusi ikdienas garderobe desmitiem gadu) baltus garpiedurkņu kreklus. Lūk, taču slēpošanai gan bikšturi neder, kā uz savas ādas pārliecinājos pats. Nav jau grūti arī iedomāties, kāpēc: tev visu laiku kustās rokas, tie draņķi piespiež kreklu ciešāk miesai, rīvējas un rezultātā ne jau noberžas pleci, bet elementāri paliek pārāk karsti, jo rumpis neelpo vispār. Aizvakar (edit: nevis aiz aiz aiz: notiek tik daudz, ka liekas, jau senāk), izlauzies cauri vienam netīrītam izcirtumam, biju tik iesilis, ka uz vienu dūmu no pīpes, malku no blašķes un cigareti no paciņas izmetos, pavisam, puskails. Kad atdzisu, bikšturus nafig nokabināju un ielidināju somā. Mūžu slēpo, mūžu mācies.