Ever After

Ir vienīgais veids, kādā ir jēga slēpot, ja sniegs ir normāls un tāds kā tagad vai priekšā nav meža/izcirtuma/jau iepriekš iebrauktu sliežu, ko arī daru, un tas sniedz brīnišķīgas papildu izklaides un pašapliecināšanās iespējas, piemēram, šodien pat veselas 2x bija izdevība ar pilnu krūti aurot uz citiem taurupiešiem TAS TIKAI JURIDISKI! DIEVA ACĪS JUMS NEKAS NEPIEDER!!! KAS JUMS NEPATĪK! KĀDAS SŪDZĪBAS! KĀ ES JUMS TRAUCĒJU! SAUCIET POLICIJU!!! Tīk forši, kad adresāts ir ahujā un nesaprot, kā reaģēt. Beigās gan ar abiem šķīrāmies draudzīgi, chill, vienīgi pēdējo pirms tam paspēju nolamāt par kartupeli (viņš atbildēja kaut ko par bieti). Jā, bet vispār tas lielākoties tāpēc, ka man līdzi nepiesieti skraida 2 suņi, bet te ir lauki un es taču viņus kontrolēju! Kamon, ja viņi būtu problemātiski, tāda situācija vispār netiktu pieļauta.

Over. Esmu jau redzējis četras stirnas, saracēņi noteikti vairāk. Komentus lasu tikai multisuņkrānpimpa, jo viņš ir mans Tailers Dērstdens un gandrīz vienīgais, kas cibā ar mani runā adekvāti. Pašlaik esam pie Vecezerēnu pastkastītes, kas reiz bija pieskrūvēta lielai eglei viņu meža ceļa malā, kura tagad ir nozāģēta lokālo, visā visumā apsveicamo LVM aktivitāšu ietvaros, pastkastītei paliekot pieskrūvētai 3 metrus augstam celmam. Izskatās vienlaikus jautri un nožēlojami. Tāpat kā cibas snoufleiki un autofingerotāji. Kthxbye pēc kilometra ezers. I need lots of ice

Mirušās īrnieces dzīvoklī atradu labus, ērtus, nelietotus bikšturus un sāku nēsāt, jo savām somu armijas biksēm jostu nelieku, lieks priekšmets vnk, bet tas kevlars malās jau noveco un reizēm mēdz atnākt vaļā, tāpēc ir kūl. Izskatos arī vēl seksīgāk un ramštainīgāk, par to ka parasti nēsāju vecus tēva norakstītus (viņš tomēr ir augsta ranga normijs, kam tā bijusi ikdienas garderobe desmitiem gadu) baltus garpiedurkņu kreklus. Lūk, taču slēpošanai gan bikšturi neder, kā uz savas ādas pārliecinājos pats. Nav jau grūti arī iedomāties, kāpēc: tev visu laiku kustās rokas, tie draņķi piespiež kreklu ciešāk miesai, rīvējas un rezultātā ne jau noberžas pleci, bet elementāri paliek pārāk karsti, jo rumpis neelpo vispār. Aizvakar (edit: nevis aiz aiz aiz: notiek tik daudz, ka liekas, jau senāk), izlauzies cauri vienam netīrītam izcirtumam, biju tik iesilis, ka uz vienu dūmu no pīpes, malku no blašķes un cigareti no paciņas izmetos, pavisam, puskails. Kad atdzisu, bikšturus nafig nokabināju un ielidināju somā. Mūžu slēpo, mūžu mācies.

Paskatījos, kur tad tas nesaprotami apraudātais un svaigi mirušais franču skaistulis, kura vārds uzvārds man ir pirmā dzirdēšana, tēlojis, un secināju, ka slavenākā no visām ir loma, kurā viņš atveido Odrijas Tatū līgavaini, kas visu filmas (kuras saturs atbilst savam nosaukumam A Very Long Engagement) laiku ir prom Pirmajā pasaules karā, kamēr šī sēro savā sēpijas toņiem bagātināto Francijas lauku villā. No pirmā acu uzmetiena diezgan viegla loma, jo jārunā nav, tikai ik pa laikam jāpacieš kādā tranšejā, bet (SPOILERI) vienā brīdī tēlot nākas arī Odrijas Tatū karā KRITUŠO līgavaini, un tas jau ir next level (deth/being completely absent). Otru slavenāko filmu es pat, izrādās, esmu tulkojis; tur viņš tēlo Entoniju Hopkinsu jaunībā, pirms tas kļuva par lektoru un cilvēkēdāju. Nebija pārāk interesanti, bet bilde glīta, cik atceros.

Pats galvenais jau ir tas, ka viņš nomira bez ķiveres saskrienoties ar citu slēpotāju, paldies Frīdvaldam. Labāk neslēpojiet, loxi, ja neprotat. No forsmažoriem, protams, gan slēpotprasme un ķivere neglābs.

Perfekta recenzija par Rūbena Estlunda lielisko* Force Majeure

* arī nesenais kavers ar Vilu Ferelu nav slikts (kinosnobi, protams, tā nedomās, bet ejiet dirst, kinosnobi; arī tas, ka jūs strādājat industrijā, ir tikai mīnuss jūsu spējai adekvāti novērtēt filmu kā tādu; es skatos uz tām meitenēm, jūs jau zināt, kurām, ir cibā dažas)

Šodien: ( Ģērķu pilskalns un upurkalns )

Šausmas, tikai tagad sapratu_pēdējais attaisnojumu tam, kāpēc mākslīgais ģeopolitiskais veidojums ar nosaukumu "Ogres novads" ir tāds kartupelis ar administrartīvo centru pašā kaktā: tak saprotams, ka Ogres UPES, nevis pilsētas dēļ! Liela daļa Ogres augšteces gan tiek Madonai, bet tagad man viss_skaidrs (pēdējam, protams).

Vakar visu dienu slēpoju: sākumā Ogresmuižā, pa ledu gar pašu upes krastu, līdz pilskalnam un apkārt, sildot pirkstus rīta saules staros ar taurīnu un cigaretēm, klausoties, sajūsminoties un pērkot to Lingvu, ko vēl varu atļauties (ir arī tāda, kas man ne pārāk patīk un noteikti nav tā vērta), un epizodiski tērzējot ar Pamirt Kristiānu par Eschatos un Brektes Sesto dienu #esnopirku

Pēc tam aizbraucu arī uz Ērgļiem, it kā pēc dīzeļa, bet rezultātā pat uztaisīju sev Ziemeļu Naftas klienta karti un izkāpu paslidināties arī pa pašu Ogri virs slūžām, kur tā, izrādās, aizsalst, kas ir brīnišķīgi. Turpat vienā tās krastā ir arī milzīga, nogludināta un brīvi pieejama slēpošanas trase (arī brāļu Olšu kūrētais diskgolfs ir, jebšu vismaz šī no kopā trijām trasēm tāda kurioza izskatījās: ja netrāpi tajās ķēdēs, dabū kāpt lejā 15 metrus makšķerēt to savu šķīvīti no Ogres niedrēm lol), savukārt citos, kā katram baltu filologam labi zināms, ir Blaumaņa un viņa radinieku kapukalns, kā arī Ērgļu (Skanstes) pilskalns, kuros visos arī biju, tikai pirms pēdējā novilku slēpes.

Sanāca diezgan jaukas bildes, skat. fb.com/nefolk/photos_albums (manis gan tur nebūs, tikai viens no suņiem, bet tas jau nekas)

Ar vienu vietu jūtu, ka pašlaik man ir ideālais dienas režīms šajos klimatiskajos un psihiskajos laikapstākļos. Esmu augšā jau otro stundu, pamazām miesiski atdzīvojos un gaidu pirmo gaismu, lai laistos rīta slēpojienā līdz Plaudim, tur kādu kilometru pa ledu, tad pie vecās zvejnieku bāzes pirms Ezerniekiem griezt mežā un pa jauno, neviena nebraukto LVM ceļa sniegu (frindžslēpotāja orgasms :) atpakaļ uz savu viena cilvēka un divu suņu komūnu. (Fotogrāfijas: fb.com/nefolk/photos_albums)

It kā savas pēdējo piecu gadu 5,5 stundas (nonstopā vairāk sanāk tikai tad, ja pirms tam 36-48 nav gulēts vispār) esmu aizmidzis tāpat, aizejot pie miera vakarā ap septiņiem astoņiem deviņiem, proti, pāris stundas pēc tumsas, un, esot pareizajā somatiskajā fāzē tajā laikā (22.00), kad tas homo sapisienam esot evolucionāri un ģenētiski visizdevīgāk. Par fizisko pašsajūtu nesūdzos, par mentālo pat prātā nenāk: tas rotors sāk griezties un ieskrienās līdz 100 km/h divās sekundēs pēc pamošanās. Ir tāds Huh, what, Reality? Ok, Go! (Man nav nekādas normīšu prāta miglas no rītiem, drīzāk otrādi, turklāt tas pats jau notiek arī deprī, vienīgi tad Ok Go vietā ir Oh No)

Varbūt kļūstu atkarīgs no slēpošanas, jo nav miera, bet ne jau tādas stadionā pa apli. Mani reāli uzbudina iespēja beidzot tikt visur tur, kur citos gadalaikos un temperatūrās netiec vai tas prasa stundām ilgu brišanu un maldīšanos. Tāpēc tajās dažās stundās līdz ausmas sviedriem laikam jānoskatās līdz galam to Manska Gorbačovu paradīzē. Replay.lsm.lv brīvpieejā šodien pēdējo dienu

Ja neņem vērā 2013. gada, janvāris man varētu būt kāds trešais mīļākais mēnesis pēc maija. Bet tikai tad, ja ir tāds sniegs kā tagad, kad nevar neslēpot divreiz dienā. Tūlīt jau būšu apslēpojis visu pagastu. Stulbi vienīgi, kad reizēm Strāvu izslēgt sanāk atminēties tikai mājās :)

Vakardien atkal nācās no saracēņiem glābt mežacūku (otrā reize; pirmajā pirms dažiem gadiem Mārupes kūdras purvā praktiski visu paveica mdfd) – apmēram slēpojiena vidū, ap to vietu, kur šovasar peldējos meliorācijas grāvī (īstenībā vienā no Mazās Juglas sākumiem), pēkšņi skatos, kā Imirs uzņem ātrumu meža virzienā, Raita seko un pa abiem tiek iztrenkāts 6-7 skaistuļu bariņš, protams, lēnākajam vai lēnākajai tiekot ielenktai un nomočītai divatā infernālu kviecienu pavadījumā. Par laimi, tas notika pašos mežmalas krūmos, un ar lielu svilpošanu, lamāšanos un beigu beigās arī slēpju novilkšanu pēc 5 minūtēm Imiru no turpmākas asinsizliešanas izdevās atrunāt (mazais turks tikmēr jau bija iedzīts tajā pašā M-Juglas grāvī, kur stratēģiski paslēpās zem kaut kādiem bebru krūmiem) un aizvilkt līdz tuvākajai mednieku luktai, kur papīpēju un apsvēru visādus bezpavadas represiju paņēmienus, bet galu galā atlikušo ceļu veicu ar vienu nūju, suni vedot otras galā. Raita palika riet uz cūku grāvī, jo to atrunāt bezceris un mājas nav tik tālu, lai neatrastu un neatgrieztos pati. Bet Imirs ir labs suns :)

Vārdam ņirgāties latviešvalodīgo uztverē ir emocionāli spēcīgāka un negatīvāka nokrāsa par krietni neitrālākajiem un korektākajiem izsmiet vai zoboties tāpēc, ka daudzi bērnībā ir stigmatizēti par ņergāšanos uztura jautājumā, kālab jau paši saknes burti vien rada atbaidošu iespaidu.

Katrs, kurš savā mūžā trenējies boksā, austrumu cīņās vai ielu kaujās (es pats tikai otrajā), zina, ka sist vajag nevis ar roku, bet gan ar visu ķermeni.

Kā es varu būt bulijs, ja esmu viens pret vairākiem? Pārējie kolēģi kaujas savās ielās.

Tās man tikai tādas pārdomas.

Šodien, cita starpā, pie Centrāltirgus satiku feino "zivju" mākslinieci Kati Skati, kurai, cik zinu, nav konta ciesta svibā, tāpēc šis tomēr nebūs kārtējais bezkaunīgais cibas lohu vesera doxxy stāsts. Par to, ka no kreisās puses pa Prāgas ielu tuvojās auto, sanāca tā paātrāk pārskriet tramvaja sliedēm un strauji iznirt Kates acu priekšā. Viņa satrūkās un teica, ka esot viņu nobiedējis, jo nupat viņai jau divas kaijas gribējušas atņemt belašu, ko tobrīd bija jau gandrīz apēdusi. Es teicu, lai iedod nokosties. Uzreiz piemetināju diskleimeru, ka tas tagad es tēloju kaiju, un pateicu, ka eju uz gaļas paviljonu pirkt kaulus suņiem. Kate man novēlēja veiksmi, un šķīrāmies ar smaidu. Paviljonā pirmoreiz bija jāuzrāda sertifikāts un pase, bet iekšā bija vairāk gaļas pārdevēju nekā pircēju. Nopirku kaulus vairākām dienām un samaksāju tikai 50 centus. Vēl vairāk pirkt nav jēgas, jo, ja vien tos uzreiz nesasaldē (bet saldētava jau pilna), tad tie sāk smirdēt ātrāk, nekā tos būtu veselīgi izbarot suņiem.

Vēl šodien izdomāju, ka beidzot jāapgūst Telegram, kā arī jāievieš profils Stravā, kurā reģistrēt savas pastaigas ar suņiem, skaitīt soļus, piedraugot pazīstamos cibiņus, piesekot Vadonim un tā tālāk, ko nu tur vēl dara. Vēl neesmu ne novilcis lietotni, ne izdomājis profila nosaukumu, bet pagaidam viens variants ir Imirity, otrs 33% Samoyed. Vienīgi vēl nezinu, vai Stravas lietotājvārdā ir atļauts procentu simbols. (Tās man tikai tādas pārdomas.)

Pirmdienas ir manas dzimšanas dienas. Šo sāku ar krāsns iekuri, diviem pukstiem cviesta sibā, triju minūšu "peldi" bangojošā jūrā pulksten astoņos nulle vienā, un tagad esmu imūns kā pret kovidu, tā krišjāni! #gowimhoof #fuckreligion #virinātājugenocīds

Pie mazeltov jau komentēt neiešu, piešūs vēl menspleiningu, uzvārds arī man megapopulārs, periodikā 1,3 triljoni rezultātu, jebšu žurnālu ZVAIGZNE, protams, atceros kā ikviens vēlīnā sovoka mazpilsonis. Vienā 80. gadu numurā arī mūsu ģimenei bija ticis vesels goda atvērums un uz pāris lapām intervija ar vectēvu, ilggadēju LVU ķīmijas profesoru, brīvajā laikā pusprofesionālu tulpjaudzētāju un selekcionāru (nebūs daudz pārspīlēts, sakot, ka savā mūžā esmu notīrījis, pārkrāmējis, caur pirkstiem izlaidis aptuveni 4,2 kvintiljardus tulpju sīpolu), jaunībā arī vienu no stabilākajiem basketbolistiem starpkaru Latvijas laikā, kurš spēlēja arī valsts izlasē un pat vienā Eiropas čempionātā, 1937. gadā Parīzē, dabūja sudrabu, jebšu uz laukuma nemaz neesot ticis, jo... "sakāvies", kā viņš man stāstīja :). Raksts tika pieteikts ar skaļu atsauci uz paša vectēva metonīmiju – apgalvojumu, ka abiem ar dzīvesbiedri (kuras vārdā viņš nosauca vienīgo sevis radīto tulpju šķirni "Ilona") kopā PIEDER PIECAS VIEGLĀS AUTOMAŠĪNAS! Īstenībā, nepiederēja neviena, bet ar tām viņš, protams, domāja piecus uzaudzinātos, izglītotos un pasaulē palaistos bērnus, no kuriem viens bija mans tēvs. Uz to brīdi arī 4 no 5 bija izprecināti un ieviesuši nopelniem bagātajam senioram mazbērnus. Es pats gan no viņa stopudova vairāk baidījos, nekā mīlēju, bet mūsu bija tipiskā PSRS zinātnieku/ateistu ģimene, kurā mīlestības vietu ieņēma pragmatiskas rūpes un vārdi ar tādu sakni vispār netika lietoti.

Bet tagad pie sinhronitātes: mēģinot sagūglēt vectēvu internetā ar atslēgvārdiem vārds uzvārds ķīmijas profesors, pirmais rezultāts (izmeļošs biogrāfisks pdf) nezkālab saucas RAKSTNIEKS JĀNIS PORUKS, I sith you not. Kādā vispār sakarā? Par Poruku tur nekā nav... Dienas wtf XD

Ciba ir skaista vieta, kurā, protams, ir vieta arī naidam. Jā, es esmu cibas Buņģis, bet ētisks. Cibas loxi kam tu mai buduār

Iešāvās prātā uztaisīt tizlu mēmi XD

( squid game grandpa sad versus excited swap )

Pagājušonedēļ atķeksēju vēl divus punktus ikvasaras neizpildāmajā, bet vēlamajā baketlistā nopeldēties visos Latvijā pieejamo ūdenstilpju tipos, tradicionālajam ezeram, karjeram un jūrai pievienojot upi un meliorācijas grāvi. (Upe – Ogre virs Meņģeles muižas, grāvis – tas, par ko agrikulturālās revolūcijas ietvaros izbagarēta Mazās Juglas pieteka Paunēnupīte.) Vēl paliek dīķis, HES, purva akacis un peļķe. Pirmais noteikti būs tūlīt pieejams Juodaragī, uz otro tālu jābrauc, bet par pēdējiem diviem es nenopietni.

Peldvieta Paunēnupītē @ 56.907550, 25.278630:

Onkulis manāmi saguris pēc 8h15min pašslavināšanas. "Mūsu" Aldis pēc šī vēl nopļautu mauriņu, nomītu 180 kilīšus ar riteni un nofočētos miglā (nemaz nerunājot par pirmsmiega atskaitīšanos sociālajos tīklos, kādu videouzrunu dīvānos sēdētājiem un ikvakara lūgšanu, protams :)

Riskējot subvertēt nelabvēļu ekspektācijas par sevi kā sātanisku pedofilu, es tomēr neuzskatu, ka mtf transpersonām būtu jāatļauj piedalīties sieviešu sporta sacensībās (izņemot šahu un kērlingu, varbūt vēl tur šo to). Tas ir kaut kāds debils pārpratums.

upd. No otras puses, spriežot pēc tendencēm, drīz xviņu būs tik daudz (kas, protams, ir apsveicami :-), ka varēs atļauties rīkot pašas savus čempionātus un olimpiādes. Par SOK naudu, loģiski

Kā vakar, skatoties olimpisko spēļu dienasgrāmatu, secināju, ir tomēr viens komandu sporta veids, kurš sieviešu izpildījumā ir ievērojami baudāmāks nekā vīriešu, un tas ir volejbols. Pirmkārt, graciozāk, otrkārt, servju/izspēļu/gremžu jaudīgums vizuāli necik neatpaliek no vīriešu, un, treškārt, tās emocijas uz laukuma ir tiiik feinas. Džeku volejbolu jau atskatījos bērnībā, sešus gadus trenējoties pie Buka, garlaicīgi, "jaunie" punktu skaitīšanas noteikumi man arī nepatīk. Protams, apzinos, ka šis ieraksts ir tikai kārtējais spļāviens cibas seksistu dīķī, bet esmu samierinājies ar sekām.