Ever After

Meklējot pastalkastē, kā cibā pirms 10 gadiem sauca Didzi (viņš atšķirībā no tiem, kas izdzēšas un/vai piereģistrējas no jauna, acīmredzot vienkārši pieteica LCDenisam lietotājvārda maiņu; savulaik tā nebija problēma), uzdūros savam komentāram pie Methodrone (vai otrādi) par šo kino (★★★★☆), jebšu tas detačments, par ko ir runa filmā, nav tas, kādu izjūtu pašlaik cibas kontekstā.

(methodrone) replied to your SC comment in which you said:
skatos detachment, pasaule ir zirņu putra ar desu, esu jau 39. min, un kompānijas pēc apņemos noskatīties līdz galam šonakt, visticamāk, vannā, om

Their reply was:
man taa filma shkjiet shaushaliigi iista. vanna atrisina visas probleemas, vannaa var seedeet un pikti domaat ka viss pokui aaraa nekaapshu nekad

To arī novēlu visiem, kuri nav lohi un kuru komentārus es neienīstu. Vannu! Man Rīgā nav, bet laukos ir pat trīs. Ok, divas ir skārda, tās neskaitās, bet vienā es eju aukstā

Šodien, cita starpā, pie Centrāltirgus satiku feino "zivju" mākslinieci Kati Skati, kurai, cik zinu, nav konta ciesta svibā, tāpēc šis tomēr nebūs kārtējais bezkaunīgais cibas lohu vesera doxxy stāsts. Par to, ka no kreisās puses pa Prāgas ielu tuvojās auto, sanāca tā paātrāk pārskriet tramvaja sliedēm un strauji iznirt Kates acu priekšā. Viņa satrūkās un teica, ka esot viņu nobiedējis, jo nupat viņai jau divas kaijas gribējušas atņemt belašu, ko tobrīd bija jau gandrīz apēdusi. Es teicu, lai iedod nokosties. Uzreiz piemetināju diskleimeru, ka tas tagad es tēloju kaiju, un pateicu, ka eju uz gaļas paviljonu pirkt kaulus suņiem. Kate man novēlēja veiksmi, un šķīrāmies ar smaidu. Paviljonā pirmoreiz bija jāuzrāda sertifikāts un pase, bet iekšā bija vairāk gaļas pārdevēju nekā pircēju. Nopirku kaulus vairākām dienām un samaksāju tikai 50 centus. Vēl vairāk pirkt nav jēgas, jo, ja vien tos uzreiz nesasaldē (bet saldētava jau pilna), tad tie sāk smirdēt ātrāk, nekā tos būtu veselīgi izbarot suņiem.

Vēl šodien izdomāju, ka beidzot jāapgūst Telegram, kā arī jāievieš profils Stravā, kurā reģistrēt savas pastaigas ar suņiem, skaitīt soļus, piedraugot pazīstamos cibiņus, piesekot Vadonim un tā tālāk, ko nu tur vēl dara. Vēl neesmu ne novilcis lietotni, ne izdomājis profila nosaukumu, bet pagaidam viens variants ir Imirity, otrs 33% Samoyed. Vienīgi vēl nezinu, vai Stravas lietotājvārdā ir atļauts procentu simbols. (Tās man tikai tādas pārdomas.)

Tas nav kaut kas, kas kaut kur kaut ko, tas ir kaut kas cits!

Dienas mazā sinhronitāte: atbraucu uz vasarnīcu, ielēju tēju un apsēdos pie galda tulkot Otro pasaules karu. Bet pareizi, jāliek taču lietā tie ģimenes ieviestie krūzīšu paliktnīši ar franciskiem motīviem! te tādi glīti krāsaini, divi komplekti (ka tik ne no Ikejas), viens ar pirmskara Parīzes klišejiskāko skatu akvareļiem, otrs ar vintāžas plakātiem, reklāmām vai ko tādu. Paņēmās no otrā ar kaut kādiem smalkiem buržujiem un uzrakstu Divan Japonais (75 rue des Martyrs), teātra, kurš vēlāk pārdēvēts par Pasaules dīvānu, nosaukumu, bet tas tā. Tātad, atgriežos Otrajā pasaules karā, atveru titru, pie kura esmu palicis, bet tur, pavisam, nejauši: Japan signed the instrument of surrender (kapitulācijas aktu). Sīkums (ne jau kapitulācijas akts), bet jāpieraksta

Tā kā nav steidzamu darbu, kurinu krāsnis savas dzimtas īpašumā, dzeru Cēsu Džonu, saulē pīpēju MacBaren Zware Shag, rakstu Sviesta Cibā un periodiski uzcienāju suņus ar kādu kaulu. Tāds esmu es, autentisks (22. gadsimta) lauku deģenerāts un bauristokrāts bauda, ajta ar novakcinetu auru. Attēls ilustratīvs