Ever After

Turpinot domu par vakardienas retrosinhronitāti, atcerējos draudzenes stāstu par to, ka viņa Žoklī izlasījusi "to Melgalves jobano poēmu" (vai tml.), kur esot tikuši pieminēti visādi satori virtuves, skatuves un aizkulišu darboņi, un viņai esot licies tā, ka pa lielam nav iespējams nolasīt kontekstu, ja visus tos nezina dzīvē, tāpēc vairāk tā kā meh, bet to es rakstu tāpēc, ka tajā fakinajā (?) poēmā esot pieminēts arī Svens, bet tas man uzreiz saslēdzās ar šo NERTEN etīdi (no salīdzinoši īsā laika sprīža, kad viņi bija trio) Taurupes tautas namā, ar ko vispār arī sākās tā uzstāšanās (pēc svinīgās uzrunas laikam). Gammas, gaumes un paletes ziņā tur viss bija tik pretīgi dzeltens, ka video es vienkārši pārtaisīju melnbaltus, bet varbūt sagrozīju to, kas bija labākais panākamais tagad atceltajā YT video redaktorā. Vēl man bija slinkums griezt ārā to lēto stereolu kaktā, jo, tā kā sākums bija tik muzikāls, likās, ka no viņas tūlīt jāsāk kaut kam skanēt.

Verners vs. Verners
upd. es nezinu, kālab šis video ir iznācis tāds ciparpretnis, mī onestlī šokā, bet jāieliek bija tā vai tā; mēģināšu salabot, bet ne tā, ka uzreiz; tas noteikti ir augstākminēto manipulāciju ar atcelto YT editoru dēļ (pirmie divi iznācieni bija nofilmēti vienā gabalā, tos sadalīju, bet skaņa acīmredzot nav pārviedojusies); pagaidām var klausīties bez bildes X) jebšu pārējās etīdes plaijlistē ir normālas

Mana slavenākā galvaspilsētas woke kaimiņa (nejaukt ar artusu) acis ir ērkšķogu krāsā. Jūs zinājāt, ka ērkšķogas ir gandrīz vai lielas zaļas jāņogas? Es arī ne! Lai gan taksonomiski ērkšķogas ir jāņogu ģints suga, daži speciālisti tās tomēr izdala atsevišķā ērkšķogu ģintī (Grossularia). Pierakstu, lai neaizmirstu.

This just in! Rietumu polittehnologi izdomājuši jaunu naratīvu par Austrumu polittehnologiem, kas izdomājuši naratīvu par Rietumu polittehnologiem, kas izdomājuši naratīvu par Austrumiem, kas izdomājuši Rietumus vispār! Visi appiš visus! Es starā!

Tā, tagad mani sāka nomocīt jautājums par to, kur palika Lāčplēša ausis pēc nociršanas. Like... vai Melnais Bruņinieks tās iesvieda Daugavā, vai tās nokrita turpat zemē, nē, nu varētu jau paskatīties avotos, jo rokoperās šai vietai horeogrāfijā uzmanību nepievērsu. Jā, horeogrāfija arī 1988. gada oriģinālā daudz izteiksmīgāka, varētu pat teikt pārspīlēta kā viss astoņdesmitajos. Vienvārdsakot, es par to vēl padomāšu. Varbūt sarīkošu kādu bezjēdzīga aptauju vai viktorīnu. Svētki taču

Omg, īstenībā reāla eiforija pēc 2018. gada Lāčplēša kavera uzlikt oriģinālo 1988. gada iestudējumu, kam ir arī reāli kāds sakars ar jēdzienu roks vārdā rokopera. Kkāds kultūrkontrastu eargasms pillnīgi, pat tie nebeidzamie nemelodiskie Liepiņa jodu un velnu džezbūgija filleri ar vienas nots piedziedājumiem cēlienu sākumos nešķiet tik kaitinoši un nogurdinoši. Kad Igo atver savas slūžas pēc Dona sažņaugtā kaut kā, nevar nenovērtēt atšķirību, Brīze vēl jauns un konkrēts kings, nav nodzēries, apprecējis Veidemani un nomiris, bet Vanzovičam, izrādās, ir nenormāli skaista un vitāla balss, kā arī daudz vairāk nešpetnuma un harismas, jebšu mazāk slīdenības nekā Martam Kristiānam. Lūsēnas vellatas mati mega jocīgi, bet balss līmenī, Grauba gan astoņdesmitajos svepstēja stiprāk, bet varbūt pēc tam varēja atļauties logopēdu un tad jau ar laiku (& TAS IR LAIKS!!!) nopičot sevi Ēķim kā kinorežisoru, un, re, šovakar visa Latvija, kurai nebūs nekā labāka ko darīt, valsts pirmajā kanālā jau trešo? reizi varēs skatīties viņa YA/leather porn netrilleri Nameja gredzens

TAS IR LAIKS!!!

Dienas mazā sinhronitāte: atbraucu uz vasarnīcu, ielēju tēju un apsēdos pie galda tulkot Otro pasaules karu. Bet pareizi, jāliek taču lietā tie ģimenes ieviestie krūzīšu paliktnīši ar franciskiem motīviem! te tādi glīti krāsaini, divi komplekti (ka tik ne no Ikejas), viens ar pirmskara Parīzes klišejiskāko skatu akvareļiem, otrs ar vintāžas plakātiem, reklāmām vai ko tādu. Paņēmās no otrā ar kaut kādiem smalkiem buržujiem un uzrakstu Divan Japonais (75 rue des Martyrs), teātra, kurš vēlāk pārdēvēts par Pasaules dīvānu, nosaukumu, bet tas tā. Tātad, atgriežos Otrajā pasaules karā, atveru titru, pie kura esmu palicis, bet tur, pavisam, nejauši: Japan signed the instrument of surrender (kapitulācijas aktu). Sīkums (ne jau kapitulācijas akts), bet jāpieraksta

Rītdien Annai Brigaderei 160. Tieši viņa, nevis Aspazija vai Zenta Ērgle, ir karaliene manā latviešu literatūras panteonā, pateicoties brīnišķīgajām bērnu lugām Sprīdītis un Princese Gundega un karalis Brusubārda, kā arī Anneles triloģijai, no kuras gan esmu izlasījis tikai pirmās divas daļas Dievs. Daba. Darbs un Skarbos vējos. Atceros, kā pēdējā (otrajā) ar drebošu sirdi gaidīju to nodaļu, kad nomirs viņas tēvs (Sārta saule). Nomira ļoti aizkustinoši. Trešajā darbība pārceļas no laukiem uz urbānu vidi (Jelgavu), ko arī atspoguļo tās nosaukums Akmens sprostā, bet mani aizgrābj tieši tie lauksaimnieciskie romāni, tāpēc atliku malā un sāku lasīt Upīša Zaļo zemi. Veikalā arī vienmēr izvēlos Anneles pienu; tas nekas, ka lietuviešu, man patīk, ka pudelei ir rokturis.

Они сделали 3 дня. Они ограничели наблюдателей. Они убрали видео. И все равно вся лента в адских нарушениях и вбросах.
- Ždanovs

OMG, es tam sekoju līdzi kā šovam. Man trūkst vārdu. Te var labi pasekot:

https://twitter.com/RussianLife2021
https://twitter.com/RussianLife2021
https://twitter.com/RussianLife2021

Kāds varētu noskatīties Suicide Squad (2016) un tad uzrakstīt par to, cik sūdīgi tur viss ir, citādi jau sāk kaitināt tas, kā komiksu uz ekrāna industrija cenšas pievilināt savam korozijas riskam pastiprināti pakļautajam žanram ar aizvien jauniem risinājumiem, t.i. ne gluži kaitināt, jo to tā dara pareizi, bet nogurdināt, jo es nevēlos skatīties vairāk par vienu supervaroņu filmu gadā. Pašlaik eju cauri Šekspīra lugu ekranizācijām -- Titus (1999) bija tā vērts, ļoti radoši un adekvāti teatrāli Viljama early Tarantino ērai. Vēl esmu iesācis brīnumainā kārtā līdz šim neredzēto Romeo & Juliet (1996, jā, to pašu ar Leo), bet rindā gaida The Hollow Crown (2012--) un jau minētā Titus režisores Tempest (2010). Mans mērķis ir pieradināt sevi pie tās ārprātīgās valodas (dzejas) un saprast uzreiz ne tikai no intonācijas un atsevišķiem vārdiem vien. Kā arī bez paralēlas sinopšu lasīšanas telefonā, haha

OMG! Viens no aizraujošākajiem, neprātīgākajiem un iedvemojošākajiem LV mūzikas/teātra/performanču projektiem deviņdesmitajos. Absolūts nefolks <2

Visādi gadījumi 69
Visādi gadījumi 96
Krišjānim nepatiks

Nemaz nezināju, ka eju uz izrādi, kuras seja (afiša) ir pliks dibens; īstenībā nezināju arī, kāda literāra darba uzvedums tas ir (tikai to, ka Tīrons), bet, pat lasot Platonu, nelikās, ka tas būtu TĀDS ūdens. Aktieri, scenogrāfija un horeogrāfija, ja to tā var nosaukt, vietām pat sajūsmināja, mūzika arīdzan gaumīga, taču temps, kādā tika risināts diskurss, šķita nebaudāmi letarģisks. Kamon, pat es domāju ātrāk than this! Vismaz divreiz!! Protams, sengrieķi savos banketos nekur nesteidzās, bet tie gan jau arī bija ilgāki par divarpus stundām. Tik patosīgu laika stiepšanu varētu attaisnot, ja attiecīgās runas būtu saturīgākas, proti, ja oriģināls būtu ticis adaptēts mūsdienām un publika saņemtu koncentrētu vēstījumu, nevis erogēnu paštīksmināšanos ap dažiem atslēgas jēdzieniem. Interesantas spēles ar valodu (kā ir "filosofija" latviski? sk. subj.), bet then again man galīgi nenāca smiekli vietās, kur smējās vairākums (Vienotība ir saskaņa? Wow, such wit, much pun). Visnotaļ labi saprotu lietuviski (arī šis lietotājvārds ir lietuviski), tādēļ droši vien fragmentu, kurā tiek apcerēts puikums, uztvēru krietni atšķirīgāk nekā vidējais skatītājs, tomēr nezināju, ka tam ir kāda arhaiska loma arī latviešu valodā. Ir, ja, Tīron? Jāpiemetina, ka skatījos ģenerālmēģinājumu, tātad, iespējams, gaidāmi uzlabojumi; tie katrā ziņā būtu svētīgi, jo pēc šī man palika kolosāla neizmantota potenciāla sajūta.