Ever After

Vajadzētu tā kā pamēģināt uzbraukt kalnā lejā, iekams neesmu ieputināts, fokuss jau rūc kādas padsmit minūtes, bet šis frīdvalds ir tik hipnotizējošs, ka nemaz neceļas dibens... parādīšu vienu autoram speciāli šodien veltītu mēmi ar Lenonu un nēģeriem, bet to tad pēc tam

Vakaru Dienas

Ir tādi joki, par kuriem pats sāc tā kārtīgi pa īstam smieties tikai kādu brīdi pēc tam, kad tie izdomāti. Šis jāpieglabā sev kā viens no tādiem

Guy is like, I'mma be off soon anywaze. Who gives a fuck about ciba Latests Posts when I have my hot sassy Massey Ferguson beast waitin in the barn every mornin. Just gimme a sec and lemme finish this borin city paperwork and then all stars shallalignahh . . . FUCK OFF CIBA 4 EVER Es tevi nicinu (nevienu konkrēti!) jebšu tu neesi un laikam nekad neesi bijusi 'mana scēna', es tik un tā drīkstu tevi izmantot un izvarot kā platformu. Es NEKAD neizdzēsīšos, vnk neesmu tāds tips. Droši vari rakstīt iesniegumu policijai, I dare you even. Kas vēl nav skaidrs?!? #gang

Paceļas acis, vai varbūt tā saule,
es nezinu droši kā izskatās rīts.
Palātas durvis ved uz ārpasauli,
bet no tās nekas nav apsolīts.

Varu saderēt, ka Buiķi besī arī Grēta Tūnberga. Kriptovalūta, starp citu, ir viens no lielākajiem piesārņojuma radītājiem pasaulē. Visa tā serveru griešanās un ciparu skaitīšana rada milzu ekoloģisko oglekļa pēdu. Tas ir viens no tās lielākajiem mīnusiem planetārā kontekstā https://www.investopedia.com/tech/whats-environmental-impact-cryptocurrency/

Ja neviens (kāds) nepamanīja, es vakarnakt ieliku cibā savu Šellija soneta atdzejojumu, pie kura pirms četriem gadiem strādāju vairākas stundas. Manuprāt, ar to savu "kultūrālisma" diennakts kvotu saturā esmu izpildījis, jo atdzejot sonetu nav gluži tas pats, kas pierakstīt apziņas plūsmu, pēc katras sintaktiskās vienības nospiežot Enter, kālab varu atļauties brīvajos brīžos papildināt dažu savu joku un bilžu žurnālu galerijas. Vēl nesen Kurmja vajadzībām nācās "atdzejot" (angliski) pirmo Nevis slinkojot un pūstot pantu, un, manuprāt, sanāca diezgan pieklājīgi, un šoreiz gan tam nevajadzēja stundas, bet minūtes, bet vai kādu kas tāds varētu interesēt? It's not by idling and... Skaidrs, ka nē! Latentest Posts tagad pieder jūzerim mindsimp, jo viņš pirmais pieteicās, bet tas tāpat neko nenozīmē. Ar visiem iebildumiem, laipni lūdzu, vērsties pie lielā cibas inceļa or GTF0

Corvus Corax (USA) - Son of the Earth
Obskūrs un pārepisks, jebšu cienījams 90. gadu beigu USBM, ko nosaukuma dēļ varētu viegli sajaukt ar labi zināmo vācu bungu un dūdu lielansambli. Man šis ir pat diskā un ka tik ne vairākās kopijās (no Elven Witchcraft distro laikiem). Fricim Bārdam ir dzejas krājums ar tādu nosaukumu, bet atcerējos Faetona, Saules dēla, sakarā, jo, protams, atkal nofeiloju un iepriekšpēdējo pukstu vispirms nosaucu par Faetona dēlu ¯\_(ツ)_/¯

Ou, tikai tagad sapratu, uz ko atsaucas gobzems pirmā puksta Mirdzēt vai dirst...

Šeit ir vietā tās baltkrievu opozīcijas mēmes par nebeidzamo dibena (дно) nesasniegšanu. You have been warned. Zemcilvēku hitparāde:

Skarbi
Antigramatiskās beigas ir odziņa uz tortes. Bļe, tur tai brīdī tā prasās to visu pasaules tētu pašapmierinātā tupuma iemiesojumu AB ieprankot ūdenī, lai pavimhofo, nevis vēdinās, viņam jau manāmi tur sen viss ir izvēdinājies >:)

Tā, tagad mani sāka nomocīt jautājums par to, kur palika Lāčplēša ausis pēc nociršanas. Like... vai Melnais Bruņinieks tās iesvieda Daugavā, vai tās nokrita turpat zemē, nē, nu varētu jau paskatīties avotos, jo rokoperās šai vietai horeogrāfijā uzmanību nepievērsu. Jā, horeogrāfija arī 1988. gada oriģinālā daudz izteiksmīgāka, varētu pat teikt pārspīlēta kā viss astoņdesmitajos. Vienvārdsakot, es par to vēl padomāšu. Varbūt sarīkošu kādu bezjēdzīga aptauju vai viktorīnu. Svētki taču

Omg, īstenībā reāla eiforija pēc 2018. gada Lāčplēša kavera uzlikt oriģinālo 1988. gada iestudējumu, kam ir arī reāli kāds sakars ar jēdzienu roks vārdā rokopera. Kkāds kultūrkontrastu eargasms pillnīgi, pat tie nebeidzamie nemelodiskie Liepiņa jodu un velnu džezbūgija filleri ar vienas nots piedziedājumiem cēlienu sākumos nešķiet tik kaitinoši un nogurdinoši. Kad Igo atver savas slūžas pēc Dona sažņaugtā kaut kā, nevar nenovērtēt atšķirību, Brīze vēl jauns un konkrēts kings, nav nodzēries, apprecējis Veidemani un nomiris, bet Vanzovičam, izrādās, ir nenormāli skaista un vitāla balss, kā arī daudz vairāk nešpetnuma un harismas, jebšu mazāk slīdenības nekā Martam Kristiānam. Lūsēnas vellatas mati mega jocīgi, bet balss līmenī, Grauba gan astoņdesmitajos svepstēja stiprāk, bet varbūt pēc tam varēja atļauties logopēdu un tad jau ar laiku (& TAS IR LAIKS!!!) nopičot sevi Ēķim kā kinorežisoru, un, re, šovakar visa Latvija, kurai nebūs nekā labāka ko darīt, valsts pirmajā kanālā jau trešo? reizi varēs skatīties viņa YA/leather porn netrilleri Nameja gredzens

TAS IR LAIKS!!!

Atcerējos, ka tomēr pie Cimdiņas laikam, bija viens B daļas triecienkurss speciāli par Čaku. Pie viena, rokoties mapēs, atradu arī eseju Nāves motīvs Aleksandra Čaka īsprozā, ko VISPĀR neatceros rakstījis. Bet stāv rakstīts, ka mana, un teksts arī pazīstams. Nu, tas tā... Don't be lox & Hail Čax!

( Vēl daži diapozitīvi )

120. Jebšu urbānais motīvs mani saprotamu iemeslu dēļ nekad nav sevišķi uzrunājis, ar Čaku (nejaukt ar Norisu) ir nācies ņemties vairāk, nekā būtu izvēlējies brīvprātīgi. No memoriālā dzīvokļa apmeklēšanas gan kaut kā izdevies izvairīties (no pašas mājas, protams, ne, jo tur taču ir dzīvojuši VISI – kā rats no devil dog evil, tā citos dzīvokļos), ko nevar teikt par visādi citādi padziļinātu analīzi literatūrzinātnes studiju ietvaros. Jāsaka, arī te man ir smaidījusi veiksme, jo viens un tas pats, ja nu vienīgi mazliet modificēts, referāts/prezentācija par Mūžības skartajiem labi noderēja divos atsevišķos kursos – gan pie Kalniņas, gan... ēē, Cimdiņas? Nē, pie Cimdiņas es referēju Jāņa Kalniņa Raini, bet es tiešām neatceros. Katrā ziņā otrajā reizē jau gāja sviestaināk un pat sadūšojos meitenēm uzlikt Skyforger, jebšu abās (reizēs) izteicu un biju spiests argumentēt viedokli, ka par īstu eposu šo liroepisko ciklu saukt tomēr nevar. Pie Radzobes (rip) savukārt bija cits tirgus – tur nācās prezentēt poēmas Fransuā Vijons analīzi, kurai piegāju no arhetipiskā Džekila & Haida leņķa, bet par to jau ciboju toreiz. Savu mīļāko diapozitīvu gan atļaušos atkārtot:

Labi, cik var par to Pītersonu, vai ne? Tagad par kaut ko Cibai tuvāku, proti, paša Cibiņa tēti, to pirmo šķirto (vai mirušo) mātes vīru, ko bērns pat neatceras, spīdošu literātu un paranoidālo šizofrēniķi Jāni Poruku (1871–1911). Bez Kaujas pie Knipskas un Pērļu Zvejnieka (kā arhetipa), esmu viņam pateicīgs arī, piemēram, par viena franču multeņu tēla (tāda padumja kaķa ar aristokrāta ambīcijām) vārda lokalizāciju Runcē, kas nāk no tiem stāstiem, kurus viņš rakstīja piespiedu kārtā ieslēgts redakcijā:

“Kā Porukam gāja ar rakstīšanu, par to liecina vairākkārtīgi notikumi Plātesa izdoto, dr. P. Zālīša vadīto laikrakstu redakcijās. Porukam, kā zināms, bija privilēģija naudu saņemt pēc manuskripta nodošanas. Bet naudas ievajadzējās arī tad, kad vēl nekas nebij uzrakstīts /../ Nu redaktors, negribēdams mocīt rakstnieku, ķeras pie jauna līdzekļa. Tiklīdz Poruks atnāk lūgt avansu, viņu ieslēdz atsevišķā istabā, kur uz galda jau gaida papīrs, spalva un tinte, un lūdz uzrakstīt kādu gabalu. Rakstnieks sēstas un raksta un – arī uzraksta. Kad pēc dažām stundām, lielākais pēc stundām piecām sešām, darbs jau padarīts – Poruku izlaiž, viņam samaksā honorāru, un apmierinātas ir abas puses.” (A. Goba, 1925, 194)

Bet ir vēl kāda interesanta, reizē triviāla un kosmiska sagadīšanās, kurai gadiem pat nebiju pievērsis sevišķu uzmanību. Telefonā internetu lietoju minimāli, tādēļ nekad neesmu iesprindzis uz ērtākas personalizētas tīmekļa pārlūklietotnes (tur Chrome vai FF) ieviešanu un vēsā mierā izmantoju androīda defaulto "Browser" app, jebšu šis un tas tur mēdz gļukot, piemēram, viena problēma ir grāmatzīmes, kuras pēc lapu atzīmēšanas nav iespējams pārkārtot, bet tikai izdzēst (es lielākoties nedzēšu). Kad man uzradās tagadējais telefons, acīmredzot literatūrzinātnes lekcijās pie Vecgrāvja aktuāls bija jaunromantisms un Jānis Poruks, par ko liecina tas, ka viena no pirmajām deviņām grāmatzīmēm (no kurām četras ir dažādi cibas fīdi) ir Poruka dzejolis Pa ziedoņa lejām esi gājis Letonikā (pie viena, visu cieņu Tildei – par visu; pie viņiem, starp citu, strādā mans jaunākais brālis, IT doktors, bet tas jau oftopiks). Lūk, un tā defaultā androīda "Browser" grāmatzīmju izvēlne man regulāri mēdz gļukot un izlikties, ka es esmu izvēlējies nevis, piemēram, tagad lasīt cibu, bet gan Poruku. Vispirms par ziedoņa lejām, tad jau par pasaules cietumu, bet es parasti tālāk nemaz neskrollēju. Vienvārdsakot, sanāk, ka bieži eju pie cibiņiem, bet nonāku pa taisno pie paša Cibas pirmavota un Telosa (nejaukt ar interneta žurnālu, kuram, starp citu, mans "Browser" joprojām atver tikai logosu) reizē. Ar to tad arī šodienas cibošanai varētu pielikt punktu (bet ne jau tai LV industriāļu, he he), paliekot mēreni atvērtam mikrocibošanas, proti, komentēšanas piedāvājumiem. Don't be lox & Hail Porux!


Pa ziedoņa lejām esi gājis

Pa ziedoņa lejām esi gājis –
Un neesi rozes skūpstījis?
Ai, jaunekli, jaunības sārtās dzīves
Tad neesi tu pelnījis!

Pa ziedoņa lejām esi gājis –
Un neesi laimībā smaidījis?
Un, kaut ar tu mirsti ideāliem,
Par velti tu esi dzīvojis.


Pasaules cietumā

Smiekli, lāsti, ķēžu skaņas,
Nopūtas, dažs sāpīgs smaids...
Čuksti, lūgšanas un dziesmas,
Apspiests izmisušā vaids...
Gribu aizmigt, aizmirst visu,
Jā, pat vēlos iznīkt, mirt;
Trīsām pieri rokās spriežot,
Karstas asaras sāk birt.
Bet tad pamostos un redzu –

Dzeja ir forši, BET adekvāti es to spēju uztver tikai ar acu pastarpinājumu (lasi, lasot), tāpēc apmeklēt visādus tur (arī prozas) lasījumus personīgi neredzu jēgu. Varētu, protams, piebilst, ka apskaužu tos, kam tāda jēga ir un kas prot literatūru "redzēt" ar ausīm, bet īstenībā jau neapskaužu, jo tagad vismaz varu mierīgi neapmeklēt visādus tur (arī prozas) lasījumus.

Kaut kur jānoliek

Пьяные крики и запах сортира - внешние признаки "русского мира".
Цепь золотая на шее банкира - связь поколений "русского мира".
Русский язык стал родным для башкира - это политика "русского мира".
У депутата седьмая квартира - вот справедливость "русского мира".
Крест золотой на груди рэкетира - это духовность "русского мира".
Из негодяя сделать кумира - идеология "русского мира".
Ложь ежедневная телеэфира - это правдивость "русского мира".
Двадцать копеек пачка пломбира - память фантомная "русского мира".
В морду удар от отца-командира - вот "педагогика" "русского мира".
Насмерть кувалдой забить дезертира - это гуманность "русского мира".
Сытый смешок на устах конвоира - это реальность "русского мира".
Вор, матершинник, подлец и задира - это сторонник "русского мира".
Кнут, кандалы, яд, петля и секира - издревле скрепы "русского мира".
Смерть вместо масла, война вместо мира - это основа "русского мира".

(Скопировано)

Bet mana sirds ir apgrauzta serde
Prāts -- sagāzies siena zārds
Laiks -- piesūcies smeldzes kā ērce
Mazdārziņš -- neizravēts

Bet kas gan tas, kas zālē
Pie alas izlaidies,
Jau lūkojas, vai tālē
Nav sārtums pamodies?
Pār puķēm pārmet smagi
Tas kāju pinkaino,
Un pierē divi ragi
Tam acis apēno.
Tas Fauns, kas mežos drūmos
Un tumšās aizās mīt,
Un dzenā ganes krūmos,
Un māk tās pārbaidīt.

FAUNS UN GANE, 1816
A. Puškins, atdzej.