Ever After

Komponistam un diriģentam Jānim Mediņam bērnībā bijusi ļoti stingra mājskolotāja. Viņai esot paticis mazo audzēkni iepērt bez nekāda nopietna iemesla. Tā, piemēram, kādā reizē, kad viņš apguvis rakstu darbus, viņa viņam zvetējusi pa muguru ar lineālu, bet Jānim esot bijis skaļi jāskaita līdzi tam, ko viņš uzrakstījis: "Pī-le. Vī-le. Mī-le." Tas tamdēļ, lai blakus istabā sēdošajai mātei, kura allaž klusi adījusi, nerastos nekādas aizdomas.

Tomēr šī rūgtā pieredze Mediņam kalpojusi par pamatu paša rakstura stingrībai tālākajā dzīvē.

Tā man stāstīja viena muzejniece komponista lauku mājās, viņa memoriālajā istabā.
Sapnī.
Pagājušajā naktī.

Es atkal visu laiku lasu tos mūzikas skolotāju sludinājumus Darbs nevakcinētiem. un redzu, ka ar tiem ir visbēdīgāk, jā, tieši mūzikas skolotājiem kaut kādā provincē, ģitāras privātstundu pasniedzējiem, līnijdeju koučiem un visādām vienreizēju ideju ģeneratorēm no lauku mazpilsētām, nu, ir vēl dažas kategorijas, bet tagad jau ir arī labs noiets un arī atsaucīga mērkaķauditorija, spriežot pēc komentētājiem. Tas ir, ES GRIBĒJU TEIKT, ka muzikalitāte un talants, kā arī pedagoģiskas noslieces varētu pat būt RISKA FAKTORS, piemēram, paskaties uz Vestrtardu Šimkusu ;(

Mediņa bildē arī, ja ielūkojas ciešāk, ir kaut kas no tā Ciekura viegli pasistā skatiena. Ilgi skatīties nav ieteicams, var ievilkt gaismas tīmeklī (tunelī?) brr

Jā, Kārlim patiešām ir jubileja (142), bet krišjānis kaut ko te man kārtējo reizi klārē par panteismu, tā it kā būtu gudrāks par visiem, Kārli ieskaitot. Skaidrs, ka panteisms nav nekāda vulgāra ajtu reliģija ar kultu, svētajiem, ceremonijām un upuriem (telošu "jātniekiem un taurēm" ;) vai sausa metafiziska doktrīna, bet dzejas, dzīves mākslas un pasaules redzējuma kategorija. Esmu to pētījis akadēmiski:

( Dažas semestra darba priekšaizstāvēšanas tēzes )

Nē nu tas Poruka velis weel arween neatstājas no manīm šajā mīgklainājā rūdēnī! Kārtoju vienu plauktu un atradu salocītu A0 (nulle) lapu, ko izdrukāju kaut kādā CopyPro vienam citam baltu filoloģijas B daļas triecienkursam par Blaumani pie vienas no Ievām Kalniņām (tās trakākās). Laikam sekojot nez kādām jaunākajām konferenču tendencēm, viena no kursa prasībām bija t.s. "stenda prezentācijas" sagatavošana, jo acīmredzot literatūrzinātnes studentēm stenda prezentācijas solījās būt neatņemama akadēmiskās un profesionālās nākotnes sastāvdaļa. Kursa aprakstā tā arī bija sacīts – "A0" –, par ko pabrīnījos, bet beigās izrādījos vienīgais lohs, kas to ņēmis nopietni, jo vairumam kolēģu bija vai nu A1, vai pat A2 formāta stendu prezentācijas (vienai bija A3 lol). Bet tas jau nekas. Apkopoju un uzmaketēju tādu norm tālaika lobstermateriālu, kam ar literatūrzinātni gan sakara visai maz, bet ar dzeltenās preses slejām papilnam, jebšu pasniedzējai nebija iebildumu un pēc prezentācijas katrs dāvanā saņēma šo bezjēdzīgo ķieģeli. Vēl atceros, ka divās komandās bija jāstāda krustvārdu mīkla par Rūdi (kurā jāietver vismaz viena atsauce uz kursa ietvaros apmeklētā viņa un Jaņa Rozentāla memoriālajā dzīvoklī redzēto) un mana kontribūcija tai bija vārds KAŽOKS, bet jautājums ~ kāds ar Blaumaņa nāvi pastarpināti saistīts eksponāts tur atrodas? He he, kažoks atrodas

A0, baby: Blaumanis & Poruks: nesaskaņu hronoloģija
(ar vienu aušīgu neuzmanības kļūdu Poruxa nāves (!) datumā)

Atcerējos, ka tomēr pie Cimdiņas laikam, bija viens B daļas triecienkurss speciāli par Čaku. Pie viena, rokoties mapēs, atradu arī eseju Nāves motīvs Aleksandra Čaka īsprozā, ko VISPĀR neatceros rakstījis. Bet stāv rakstīts, ka mana, un teksts arī pazīstams. Nu, tas tā... Don't be lox & Hail Čax!

( Vēl daži diapozitīvi )

120. Jebšu urbānais motīvs mani saprotamu iemeslu dēļ nekad nav sevišķi uzrunājis, ar Čaku (nejaukt ar Norisu) ir nācies ņemties vairāk, nekā būtu izvēlējies brīvprātīgi. No memoriālā dzīvokļa apmeklēšanas gan kaut kā izdevies izvairīties (no pašas mājas, protams, ne, jo tur taču ir dzīvojuši VISI – kā rats no devil dog evil, tā citos dzīvokļos), ko nevar teikt par visādi citādi padziļinātu analīzi literatūrzinātnes studiju ietvaros. Jāsaka, arī te man ir smaidījusi veiksme, jo viens un tas pats, ja nu vienīgi mazliet modificēts, referāts/prezentācija par Mūžības skartajiem labi noderēja divos atsevišķos kursos – gan pie Kalniņas, gan... ēē, Cimdiņas? Nē, pie Cimdiņas es referēju Jāņa Kalniņa Raini, bet es tiešām neatceros. Katrā ziņā otrajā reizē jau gāja sviestaināk un pat sadūšojos meitenēm uzlikt Skyforger, jebšu abās (reizēs) izteicu un biju spiests argumentēt viedokli, ka par īstu eposu šo liroepisko ciklu saukt tomēr nevar. Pie Radzobes (rip) savukārt bija cits tirgus – tur nācās prezentēt poēmas Fransuā Vijons analīzi, kurai piegāju no arhetipiskā Džekila & Haida leņķa, bet par to jau ciboju toreiz. Savu mīļāko diapozitīvu gan atļaušos atkārtot:

Labi, cik var par to Pītersonu, vai ne? Tagad par kaut ko Cibai tuvāku, proti, paša Cibiņa tēti, to pirmo šķirto (vai mirušo) mātes vīru, ko bērns pat neatceras, spīdošu literātu un paranoidālo šizofrēniķi Jāni Poruku (1871–1911). Bez Kaujas pie Knipskas un Pērļu Zvejnieka (kā arhetipa), esmu viņam pateicīgs arī, piemēram, par viena franču multeņu tēla (tāda padumja kaķa ar aristokrāta ambīcijām) vārda lokalizāciju Runcē, kas nāk no tiem stāstiem, kurus viņš rakstīja piespiedu kārtā ieslēgts redakcijā:

“Kā Porukam gāja ar rakstīšanu, par to liecina vairākkārtīgi notikumi Plātesa izdoto, dr. P. Zālīša vadīto laikrakstu redakcijās. Porukam, kā zināms, bija privilēģija naudu saņemt pēc manuskripta nodošanas. Bet naudas ievajadzējās arī tad, kad vēl nekas nebij uzrakstīts /../ Nu redaktors, negribēdams mocīt rakstnieku, ķeras pie jauna līdzekļa. Tiklīdz Poruks atnāk lūgt avansu, viņu ieslēdz atsevišķā istabā, kur uz galda jau gaida papīrs, spalva un tinte, un lūdz uzrakstīt kādu gabalu. Rakstnieks sēstas un raksta un – arī uzraksta. Kad pēc dažām stundām, lielākais pēc stundām piecām sešām, darbs jau padarīts – Poruku izlaiž, viņam samaksā honorāru, un apmierinātas ir abas puses.” (A. Goba, 1925, 194)

Bet ir vēl kāda interesanta, reizē triviāla un kosmiska sagadīšanās, kurai gadiem pat nebiju pievērsis sevišķu uzmanību. Telefonā internetu lietoju minimāli, tādēļ nekad neesmu iesprindzis uz ērtākas personalizētas tīmekļa pārlūklietotnes (tur Chrome vai FF) ieviešanu un vēsā mierā izmantoju androīda defaulto "Browser" app, jebšu šis un tas tur mēdz gļukot, piemēram, viena problēma ir grāmatzīmes, kuras pēc lapu atzīmēšanas nav iespējams pārkārtot, bet tikai izdzēst (es lielākoties nedzēšu). Kad man uzradās tagadējais telefons, acīmredzot literatūrzinātnes lekcijās pie Vecgrāvja aktuāls bija jaunromantisms un Jānis Poruks, par ko liecina tas, ka viena no pirmajām deviņām grāmatzīmēm (no kurām četras ir dažādi cibas fīdi) ir Poruka dzejolis Pa ziedoņa lejām esi gājis Letonikā (pie viena, visu cieņu Tildei – par visu; pie viņiem, starp citu, strādā mans jaunākais brālis, IT doktors, bet tas jau oftopiks). Lūk, un tā defaultā androīda "Browser" grāmatzīmju izvēlne man regulāri mēdz gļukot un izlikties, ka es esmu izvēlējies nevis, piemēram, tagad lasīt cibu, bet gan Poruku. Vispirms par ziedoņa lejām, tad jau par pasaules cietumu, bet es parasti tālāk nemaz neskrollēju. Vienvārdsakot, sanāk, ka bieži eju pie cibiņiem, bet nonāku pa taisno pie paša Cibas pirmavota un Telosa (nejaukt ar interneta žurnālu, kuram, starp citu, mans "Browser" joprojām atver tikai logosu) reizē. Ar to tad arī šodienas cibošanai varētu pielikt punktu (bet ne jau tai LV industriāļu, he he), paliekot mēreni atvērtam mikrocibošanas, proti, komentēšanas piedāvājumiem. Don't be lox & Hail Porux!


Pa ziedoņa lejām esi gājis

Pa ziedoņa lejām esi gājis –
Un neesi rozes skūpstījis?
Ai, jaunekli, jaunības sārtās dzīves
Tad neesi tu pelnījis!

Pa ziedoņa lejām esi gājis –
Un neesi laimībā smaidījis?
Un, kaut ar tu mirsti ideāliem,
Par velti tu esi dzīvojis.


Pasaules cietumā

Smiekli, lāsti, ķēžu skaņas,
Nopūtas, dažs sāpīgs smaids...
Čuksti, lūgšanas un dziesmas,
Apspiests izmisušā vaids...
Gribu aizmigt, aizmirst visu,
Jā, pat vēlos iznīkt, mirt;
Trīsām pieri rokās spriežot,
Karstas asaras sāk birt.
Bet tad pamostos un redzu –

Izmantojot izdevību, vēlos stingri piebilst, ka komats starp "ir" un "kur" Cibiņa pēdējā atbildē ir fakultatīvs. Neilgi pirms studijām kaut ko par šo jau ciboju, bet studiju laikā guvu tam arī autoritatīvu apstiprinājumu (no Ilzes Lokmanes). Atslēga ir interpretēt to nedalāmo vārdu savienojumu aiz "ir" vai "nav" ("kur iet", "ko ēst" u.tml.) kā teikuma priekšmetu. Es šajos gadījumos parasti nelieku, jo... valodas līdzekļu ekonomija, pieņemsim.

Nezaprotu, ko tie daži abdalītie klusētāji zilajos džempīšos ņemas; vienmēr tak var studēt tālmācībā, tas ir, ja augstskolai ir tāda programma; LLU, piemēram, ir, tā arī labāk atbilztu šo "patstāvīgi domājošo" prātu kompetencēm. Bet, ja tu vari atļauties RSU, tad vari arī atļauties katru otro dienu taisīt testu

Hehe, cibas galvenais burkšķis aizrādīja, ka sen neesmu atjaunojis savu žurnālu (tāpēc laikam neesmu tiesīgs komentēt viņējā), nu tad, lai ar kaut ko sāktu, sākšu ar to, ka 2019. gadā beidzot īstenoju šķietami neīstenojamo un tieši LU simtgadē ieguvu augstāko izglītību (baltu filoloģijā). Diplomdarbu rakstīju par Jāņa Veseļa teiksmām, jo pamanīju iespēju starpdisciplināri papētīt dievturību, tādēļ par tā gada subjektīvi nozīmīgāko cilvēku ("publisko figūru") droši vien būtu jāatzīst šis literāts, jebšu pētniecības procesā gana agri sāku apšaubīt viņa morāli ētisko kompasu ģimenes jautājumos. 2020. gada cilvēks man personīgi bija Džordans B. Pītersons (aukstajos mēnešos ik vakaru staidzinot suņus Lielajos kapos, noklausījos diezgan daudz lekciju), savukārt šogad tas neapšaubāmi ir Navaļnijs. Interesanti, ka abiem kopīgs tas, ka daļu pērnā abi pavadīja komā. Tāpēc jāteic, ka no tādām pēdējā laika autoritātēm par labu veselībai gan noteikti visvairāk nācis būs Vims Hofs. Trīs minūtes aukstā ūdenī ik rītu iesaku visiem! Bet, runājot par cibu, tie parodiju konti ir jautrākais, kas te noticis kopš neatminamiem laikiem. Cepuri nost autoram/ei/iem/ēm! BBS? <6 <6 <6

Bet mana sirds ir apgrauzta serde
Prāts -- sagāzies siena zārds
Laiks -- piesūcies smeldzes kā ērce
Mazdārziņš -- neizravēts

Pamanīju, ka, neaizejot uz Radzobi, paveras laika logs, un izmantoju to.

Nevienam sūdam pasaulē nav pienākuma tevi neievainot,

Baldur

Noskatījos Kirila Serebreņikova jauno filmu, kas bija tik lieliska, ka lika man no sajūsmas raudāt. 5/5, un early contender for personal MOTY2016. Tu arī to vari izdarīt, ja saproti krievu valodu, piemēram, šeit.

V. Muktupāvela lekcijā iemācījos, ka drone jau sen latviskojas kā "burdons", jēdziens nāk no franču valodas un semantiski saistīts ar kamenes dūkšanu. Izrādās, ritenis nav jāizgudro no jauna.

Sanāk, ka tas burdons, ko es stabili klausos, ir elektriskais burdons

Pēc pirmās kārtas esmu 33. vietā

Manuprāt, ļoti laba vieta :)

Veltījums ankhiem: