Ever After

kad tu prokrastinē tiktāl, ka lasi cibas leitestus, un tad sāc prokrastinēt veidos, kas optimālā gadījumā uzlabos prokrastinācijas kvalitāti

—Honeybee

Kā vispār cibā, kas ir vieta, kuras 1. noteikums ir tāds, ka tajā cenzūra neeksistē, kādam var šķist prātīga doma protestēt vai sūkstīties par to, ko, cik daudz un bieži atsevišķs lietotājs raksta savā personīgajā žurnālā? Vai to, kas notiek vienā kopīgajā LJ barotnē? Es jums pateikšu: Nekā! Tur ir jābūt pasakainam dalbajobam vai slinkam virinātājam, kas nespēj kaut vai piereģistrēt konspiratīvu (lai nerakstītu anonīmu, jo tas nebūtu korekti) kontu un sastādīt pats savu lasāmlisti. Atgādina to slimo krievu okupanti no kāpņutelpām augstāk, kas pirms brīža izsauca mentus, jo es, nēsājot lietas starp dzīvokļiem, aizgrūdu viņas pa visu padjezdu atvērtās durvis un parādīju vidējo pirkstu par to, ka neatņēma manu Labdienu Latvijas dzimšanas dienā. Smieklīgi tas viss, tie bija mani pēdējie vārdi viņai (krieviski). Menti vēl nav atbraukuši. Kā jūs domājat, atbrauks?

Ou, tikai tagad sapratu, uz ko atsaucas gobzems pirmā puksta Mirdzēt vai dirst...

Šeit ir vietā tās baltkrievu opozīcijas mēmes par nebeidzamo dibena (дно) nesasniegšanu. You have been warned. Zemcilvēku hitparāde:

Skarbi
Antigramatiskās beigas ir odziņa uz tortes. Bļe, tur tai brīdī tā prasās to visu pasaules tētu pašapmierinātā tupuma iemiesojumu AB ieprankot ūdenī, lai pavimhofo, nevis vēdinās, viņam jau manāmi tur sen viss ir izvēdinājies >:)

Wow, daudziem (daudzām) gan jau tās ir labas ziņas. Kā zināms, vardarbība nav tikai fiziska. Tāpēc tagad iešu tajā spēlē pameklēt psiholoģisku & emocionālu (tai Singapūras Satīna sievai, piemēram, arī sanāk, pa galvu sita tīri mentāli*):

https://www.pieradijumumuzejs.lv

( * )

Konsekvence bija kaut kas labs, vai ne? Labi, tad, ja es teikšu (teicu) "beidz", tas nozīmēs (nozīmēja) "Beidz!" as in pavēles formā, nevis "lūdzu, beidz" liekulīgā kristieša formā. Kas pienākas par nepakļaušanos pavēlei (likumam)? Pareizi, sods jeb bauda. Bauda par nebeigšanu uzmākties laikmetīgajā sabiedrībā vismaigākajā gadījumā parasti ir vai nu naudas sods, vai uzmākšanās iespējas liegums, mazāk maigākos un nelaikmetīgākos gadījumos – moku rats vai sabradāšana ar ziloni, bet es būšu maigs. Jebšu nevis pašmērķīgs konsekventums, bet gan autentiskums un radikāla brīvība ir nākotnes panteisma vērtības. Ja mana brīvība ir tavs cietums, tu neesi pietiekami #laikmetīgs un 22. gadsimta sabiedrībā tev būs tikpat daudz vietas, cik brīvības 1. gadsimta romiešu arēnā pie lauvām pūlim par izpriecu. Savukārt lepnums ir tikums, jo neparedz melīgu lišķību un izdabāšanu ne dēmosam, ne dzīviem vai izdomātiem elkiem. Beidz! (Nelūdzu!)

Es jau ar garu acīm redzu, kas ir nākamais, par ko man gribēs piepisties ar uzmanības deficītu sirgstošais teļkopis, tāpēc laikus uzrakstīšu, ka jā, varbūt es vecumdienās būšu labdabīgais dzirnavu runcis, kas savā nodabā mals kaņepju un mandeļu gaņģus un, kristīgās ētikas apgarots, visus svētīs ar rezignētu smaidu, bet pašlaik sabiedriskajā telpā norisinās pilsoņu hibrīdkarš un mans kā 22. gadsimta latvieša (autentisks) pienākums ir piedalīties tajā vismaz ar sarkasmu, iespēju un saprāta robežās apkarojot dezinformāciju, lohus, maldu ticības izplatītājus un indivīda rīcības un gribas brīvību ierobežojošas ideoloģijas. Ir katram savs pirksts jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek!

Labi, cik var par to Pītersonu, vai ne? Tagad par kaut ko Cibai tuvāku, proti, paša Cibiņa tēti, to pirmo šķirto (vai mirušo) mātes vīru, ko bērns pat neatceras, spīdošu literātu un paranoidālo šizofrēniķi Jāni Poruku (1871–1911). Bez Kaujas pie Knipskas un Pērļu Zvejnieka (kā arhetipa), esmu viņam pateicīgs arī, piemēram, par viena franču multeņu tēla (tāda padumja kaķa ar aristokrāta ambīcijām) vārda lokalizāciju Runcē, kas nāk no tiem stāstiem, kurus viņš rakstīja piespiedu kārtā ieslēgts redakcijā:

“Kā Porukam gāja ar rakstīšanu, par to liecina vairākkārtīgi notikumi Plātesa izdoto, dr. P. Zālīša vadīto laikrakstu redakcijās. Porukam, kā zināms, bija privilēģija naudu saņemt pēc manuskripta nodošanas. Bet naudas ievajadzējās arī tad, kad vēl nekas nebij uzrakstīts /../ Nu redaktors, negribēdams mocīt rakstnieku, ķeras pie jauna līdzekļa. Tiklīdz Poruks atnāk lūgt avansu, viņu ieslēdz atsevišķā istabā, kur uz galda jau gaida papīrs, spalva un tinte, un lūdz uzrakstīt kādu gabalu. Rakstnieks sēstas un raksta un – arī uzraksta. Kad pēc dažām stundām, lielākais pēc stundām piecām sešām, darbs jau padarīts – Poruku izlaiž, viņam samaksā honorāru, un apmierinātas ir abas puses.” (A. Goba, 1925, 194)

Bet ir vēl kāda interesanta, reizē triviāla un kosmiska sagadīšanās, kurai gadiem pat nebiju pievērsis sevišķu uzmanību. Telefonā internetu lietoju minimāli, tādēļ nekad neesmu iesprindzis uz ērtākas personalizētas tīmekļa pārlūklietotnes (tur Chrome vai FF) ieviešanu un vēsā mierā izmantoju androīda defaulto "Browser" app, jebšu šis un tas tur mēdz gļukot, piemēram, viena problēma ir grāmatzīmes, kuras pēc lapu atzīmēšanas nav iespējams pārkārtot, bet tikai izdzēst (es lielākoties nedzēšu). Kad man uzradās tagadējais telefons, acīmredzot literatūrzinātnes lekcijās pie Vecgrāvja aktuāls bija jaunromantisms un Jānis Poruks, par ko liecina tas, ka viena no pirmajām deviņām grāmatzīmēm (no kurām četras ir dažādi cibas fīdi) ir Poruka dzejolis Pa ziedoņa lejām esi gājis Letonikā (pie viena, visu cieņu Tildei – par visu; pie viņiem, starp citu, strādā mans jaunākais brālis, IT doktors, bet tas jau oftopiks). Lūk, un tā defaultā androīda "Browser" grāmatzīmju izvēlne man regulāri mēdz gļukot un izlikties, ka es esmu izvēlējies nevis, piemēram, tagad lasīt cibu, bet gan Poruku. Vispirms par ziedoņa lejām, tad jau par pasaules cietumu, bet es parasti tālāk nemaz neskrollēju. Vienvārdsakot, sanāk, ka bieži eju pie cibiņiem, bet nonāku pa taisno pie paša Cibas pirmavota un Telosa (nejaukt ar interneta žurnālu, kuram, starp citu, mans "Browser" joprojām atver tikai logosu) reizē. Ar to tad arī šodienas cibošanai varētu pielikt punktu (bet ne jau tai LV industriāļu, he he), paliekot mēreni atvērtam mikrocibošanas, proti, komentēšanas piedāvājumiem. Don't be lox & Hail Porux!


Pa ziedoņa lejām esi gājis

Pa ziedoņa lejām esi gājis –
Un neesi rozes skūpstījis?
Ai, jaunekli, jaunības sārtās dzīves
Tad neesi tu pelnījis!

Pa ziedoņa lejām esi gājis –
Un neesi laimībā smaidījis?
Un, kaut ar tu mirsti ideāliem,
Par velti tu esi dzīvojis.


Pasaules cietumā

Smiekli, lāsti, ķēžu skaņas,
Nopūtas, dažs sāpīgs smaids...
Čuksti, lūgšanas un dziesmas,
Apspiests izmisušā vaids...
Gribu aizmigt, aizmirst visu,
Jā, pat vēlos iznīkt, mirt;
Trīsām pieri rokās spriežot,
Karstas asaras sāk birt.
Bet tad pamostos un redzu –

Tas, ka man neatnāca pat faking īsziņa par to, ka valstī noteikta ārkārtas situācija (tātad nevar apgalvot, ka tā tika izsludināta -- ne ar jātniekiem, ne taurēm, kā ctulhu teiktu) vai jelkāds oficiāls info ar jaunajiem ierobežojumiem (pandēmijas sākumā pat VID sūtīja e-pastus, atceraties?), gan manu konformismu un uzticību varas rīcības racionalitātei baigi nevairo. Eju uz saviem Lielajiem kapiem ar suņiem pēc komandantstundas un šoreiz ieradumos neko mainīt netaisos, ja nu vienīgi sākšu arī negaidīt līdz vienpadsmitiem, kad oficiāli nav aizliegts pilsētas apstādījumos neiegrožot suņu brīvību ar pavadām. Vai tas nozīmē, ka drīz sākšu arī skriet un mīties rītā vakarā, nēsāt nevīrišķīgus abģērpus, lietot Instagram un apmaksāt krievvalodīgu PR darbinieku pakalpojumus?? Nē, tas nebūtu autentiski.

Pateicoties anonīmajam virinātājam (nē, nopietni, paldies :) apskatījos, ko tagad dara partijas BRĪVĪBA bijusī lokomotīve Virsmāte Anete, un, āreče, izrādās, apguvusi modernās tehnoloģijas un aktīvi vlogo, bet brīnumainā kārtā riebumu neizraisa, gluži pretēji, iedarbojas nomierinoši, brīžiem runā mēlēs, bet vairāk sakarīgi un daudz kam nevar nepiekrist, nav pret vakcīnām, jebšu pret vīrusu iesaka vērmeli, vībotni un rūtu, bet aicina klausīties Metāliku un bārsta citas pērlītes vai arī man vienkārši netrāpījās nekas pārāk kreizī. Katrā ziņā patīkams kontrasts pret to psiho urīnterapeiti un pamatiedzīvotāju ķēniņieni Godzemes Dittu

5 of 12

pa#toldyouso vēl, Klofij

Nezaprotu, ko tie daži abdalītie klusētāji zilajos džempīšos ņemas; vienmēr tak var studēt tālmācībā, tas ir, ja augstskolai ir tāda programma; LLU, piemēram, ir, tā arī labāk atbilztu šo "patstāvīgi domājošo" prātu kompetencēm. Bet, ja tu vari atļauties RSU, tad vari arī atļauties katru otro dienu taisīt testu

Nav vēl šodien bijis krieviska satura jūsu lentē

Šorīt neizgulējies izdomāju savu vērtību piramīdu. Principā galvenā vērtība (piramīdas galotne) ir tikai viena: BRĪVĪBA. Piramīdas (labi, trijstūra) malējie stūri ir TELPA un LAIKS. Proti, cilvēkam galvenais ir būt brīvam ķermeniski (telpā) un garīgi (laikā). Pašas vērtīgākās vietas un reizes ir tās, kurās tu esi maksimāli brīvs. Ekstrapolējot to kristīgās trīsvienības matriksā, Dievs ir LAIKS (doma), Dēls ir TELPA (matērija), bet Svētais Gars = BRĪVĪBA. Rekā, nemaz nevajag gadiem studēt teoloģiju! Apgāz šito, lāci

Nobeidzot domu par bailīgo, inerto, senilo ex-PSRS paaudzi ("kuras izmiršanai dabīgā ceļā es ļoti lūkojos pretī, ne tikai politikā"), kā var nebūt traumēts cilvēks, kurš nespēj kā pašsaprotamu pieņemt to, ka BRĪVĪBA (kas nekādi netraucē citu brīvībām, protams) ir katra cilvēka neatņemama, neregulējama pamattiesība!?

Un vispār es gribētu politizēt Sartra "radikālās brīvības" jēdzienu