Ever After

Iedomājieties, modelējiet savā apziņā hipotētisku situāciju: pie aklā ierodas divi redzīgie un sāk viņu mācīt un stāstīt, kā pareizi jālieto tie redzes orgāni, kā j ā s k a t ā s , lai adekvāti uztvertu krāsainu, telpisku 3D realitāti. Pilnīgs absurds, vai ne? Lūk, iedomājieties šo situāciju ikreiz, kad dodat tāda rakstura padomus vai nonšalanti novēlat "meklēt palīdzību" kādam ar "mentālās veselības" problēmām. Iedomājāties? Ja jā un jums vēl nav pazudis tas debilais kairinājums turpināt savu patronizējošo condescending bulšitu, lūdzu, nekavējoties nositieties pret stenderi. Paldies par uzmanību. Komentārus pašlaik nelasu, bet man ir ko teikt. Drīz

Māksla Cibas latentajos un loxu bulijošana ir mana terapija?

How about that? Zāles man pagaidām nevajag, esmu funkcionāls. Nupat noslēpoju 11,1 kilometru, pēc tam kails iekritu kupenā atdzesēties #gowimhoof

Nevar jau zināt, ko es darītu bez tā. Nē, nu trollētu loxus tviterī un fb, bet te var elegantāk un no daudziem profiliem.

Un te viņu nav tik daudz. Kādi 20? 30? Ko, 50? Neticu. Eu, piesakās.

Ā, tās nebija sirēnas, bet nāras, multfilmkrānam taisnība

Tavs personīgais realitātes šovs

JLB tumbiņas

Ar vienu vietu jūtu, ka pašlaik man ir ideālais dienas režīms šajos klimatiskajos un psihiskajos laikapstākļos. Esmu augšā jau otro stundu, pamazām miesiski atdzīvojos un gaidu pirmo gaismu, lai laistos rīta slēpojienā līdz Plaudim, tur kādu kilometru pa ledu, tad pie vecās zvejnieku bāzes pirms Ezerniekiem griezt mežā un pa jauno, neviena nebraukto LVM ceļa sniegu (frindžslēpotāja orgasms :) atpakaļ uz savu viena cilvēka un divu suņu komūnu. (Fotogrāfijas: fb.com/nefolk/photos_albums)

It kā savas pēdējo piecu gadu 5,5 stundas (nonstopā vairāk sanāk tikai tad, ja pirms tam 36-48 nav gulēts vispār) esmu aizmidzis tāpat, aizejot pie miera vakarā ap septiņiem astoņiem deviņiem, proti, pāris stundas pēc tumsas, un, esot pareizajā somatiskajā fāzē tajā laikā (22.00), kad tas homo sapisienam esot evolucionāri un ģenētiski visizdevīgāk. Par fizisko pašsajūtu nesūdzos, par mentālo pat prātā nenāk: tas rotors sāk griezties un ieskrienās līdz 100 km/h divās sekundēs pēc pamošanās. Ir tāds Huh, what, Reality? Ok, Go! (Man nav nekādas normīšu prāta miglas no rītiem, drīzāk otrādi, turklāt tas pats jau notiek arī deprī, vienīgi tad Ok Go vietā ir Oh No)

Varbūt kļūstu atkarīgs no slēpošanas, jo nav miera, bet ne jau tādas stadionā pa apli. Mani reāli uzbudina iespēja beidzot tikt visur tur, kur citos gadalaikos un temperatūrās netiec vai tas prasa stundām ilgu brišanu un maldīšanos. Tāpēc tajās dažās stundās līdz ausmas sviedriem laikam jānoskatās līdz galam to Manska Gorbačovu paradīzē. Replay.lsm.lv brīvpieejā šodien pēdējo dienu

Principā apinis ir tāds pats lečītājs, atnāk (neviena, izņemot veidenbumanes varbūt, neaicināts), pagroza galvo, patronizējosi nočāpstinās ar tādu Ai ai, Latvijai vajaga palīdzēt, nava labi, pilsoņi nesaprot tik eeēēēlementāras lietas par veselību UN TAD nobetonē vai nu kaut ko absolūti nesubstanciālu, vai pat klaji kaitniecisku. Šādi novecojuši būmeru nāpšļi ir tikai jādeplatformē vai arī jāparodē un jāizsmej, kas jau arī notiek. Tāpēc neesi apinis, covid_19 vai divas_zosis, bet esi kā navalny, piemēram, vai atpisies lox

Mani neinteresē. CIK VAR? Pasaulei pietiek auklēties ar to Covid-19, manuprāt. Tāpat labi skaidrs, ka cilvēki to ir pelnījuši. Vai šo 2 gadu laikā tie sākuši vairāk iet aukstās dušās no rītiem? Nē. Daži ir, bet tas neskaitās. Vai sākuši vairāk ticēt zinātnei un evolūcijai? Nē, izgudro savējās, kropļo realitāti, dibina kaut kādas vājprātīgas brīvvalstis! Paši vainīgi. 2022. gadā nebūšu antivakceris, bet tīri antisubhumānists. Visi tie gopzema šērotie kartupeļi ir pelnījuši izmirt, visas tie orki traktoristi, lauku veidemanes, sejas, kas lūdzas pēc lāpstas. Go Aldis, go Valkas 7. "pulks", go TAWTA AAAAAAA I totāli stan C-19! Go Kali, go Shiva, mama Gaia plx kill them aalllll off

1873. gadā Jānis Cimze Mājas Viesī aicina latviešus vakcinēties ne tikai ar pirmo, bet arī otro poti, jo daļa negrib potēties, saskatot šeit muižnieku un dakteru sazvērestību. Pilnu rakstu var atrast šeit

Esmu "tikai" cilvēks, kālab jūtu likumsakarīgi augošu ļaunu prieku par ierobežojumiem pret pošmīžiem un principmīļiem, apmēram tādu, kādu varētu just tie, kas priecājās, nopietni, ar triumfējošu smīnu, šēroja un #toldyousovoja par pirmajiem nāves gadījumiem pēc vakcīnām. Prikiņ, tu rēc par to, kā tavai sugai neiet. Es arī rēcu. Tam bija jānotiek jau sen, bet beidzot varēs staigāt pa "savu" Voldemorta Rimi bez darbu meklējošiem ģitāras privātstundu pasniedzējiem zūmā (vidējais statistiskais Darbs nevakcinētiem. pacients) un citiem veselā saprāta pretiniekiem. Tā dēļ var arī pastāvēt ārā, kamēr pārbauda tos QR

Vents Sīlis: Vienoti mēs te nevarēsim būt vēl ilgi, varbūt pat nekad. Es katru dienu vingrinos savaldībā par to, ka cilvēkiem ir tiesības uz kļūdu un ir tiesības domāt, kā viņi grib. Tie, kas pašlaik brēc par visiem ierobežojumiem, ir tie, kuri savu svēto principu vārdā nevakcinējas - tās ir viņu pašu izvēles sekas. Ko sēja, to pļauj, tas arī viss. Valdība ir tieši tāda, kādu esam pelnījuši - paši savēlējām. Es uzsveru tikai cēloņsakarības likumu.

Komponistam un diriģentam Jānim Mediņam bērnībā bijusi ļoti stingra mājskolotāja. Viņai esot paticis mazo audzēkni iepērt bez nekāda nopietna iemesla. Tā, piemēram, kādā reizē, kad viņš apguvis rakstu darbus, viņa viņam zvetējusi pa muguru ar lineālu, bet Jānim esot bijis skaļi jāskaita līdzi tam, ko viņš uzrakstījis: "Pī-le. Vī-le. Mī-le." Tas tamdēļ, lai blakus istabā sēdošajai mātei, kura allaž klusi adījusi, nerastos nekādas aizdomas.

Tomēr šī rūgtā pieredze Mediņam kalpojusi par pamatu paša rakstura stingrībai tālākajā dzīvē.

Tā man stāstīja viena muzejniece komponista lauku mājās, viņa memoriālajā istabā.
Sapnī.
Pagājušajā naktī.

Es atkal visu laiku lasu tos mūzikas skolotāju sludinājumus Darbs nevakcinētiem. un redzu, ka ar tiem ir visbēdīgāk, jā, tieši mūzikas skolotājiem kaut kādā provincē, ģitāras privātstundu pasniedzējiem, līnijdeju koučiem un visādām vienreizēju ideju ģeneratorēm no lauku mazpilsētām, nu, ir vēl dažas kategorijas, bet tagad jau ir arī labs noiets un arī atsaucīga mērkaķauditorija, spriežot pēc komentētājiem. Tas ir, ES GRIBĒJU TEIKT, ka muzikalitāte un talants, kā arī pedagoģiskas noslieces varētu pat būt RISKA FAKTORS, piemēram, paskaties uz Vestrtardu Šimkusu ;(

Mediņa bildē arī, ja ielūkojas ciešāk, ir kaut kas no tā Ciekura viegli pasistā skatiena. Ilgi skatīties nav ieteicams, var ievilkt gaismas tīmeklī (tunelī?) brr

Pirmdienas ir manas dzimšanas dienas. Šo sāku ar krāsns iekuri, diviem pukstiem cviesta sibā, triju minūšu "peldi" bangojošā jūrā pulksten astoņos nulle vienā, un tagad esmu imūns kā pret kovidu, tā krišjāni! #gowimhoof #fuckreligion #virinātājugenocīds

Vēl viens apliecinājums tam, ka tādi kā Krišjānis Lācis paši apkauno savu 1. gadsimta tuksneša elkticību, jebšu starp maldiem un māņiem pa reizēm dzirdama arī saprāta balss.

Mācītājs Cālītis: Pretvakcinācijas kustība ir kā jauna reliģija (audio, 3 min)

Sit mani nost, bet FB grupa Darbs nevakcinētiem. ir zelts. Piereaģēju pilnus komentārus :-)

Pat es, kuram nacionālpatriotisms kopš auseklīšu laika ir izraisījis tikai riebumu un krindž, bet idioma "nest Latvijas vārdu pasaulē" šķiet šķebinošākais vārdu savienojums ar šo trīszilbju toponīmu, esmu valsts labā izdarījis vairāk par visiem tiem urrākartupeļiem, kovidpartizāniem un "tautu", kuri nevakcinējās, tiklīdz tas bija normāli izdarāms. Viņi ir kauna traips uz savas dzimtenes baltā galdauta un vilkazobi tās rudzu druvā, jebšu paši to neapzinās, jo ir Latvijas kangaru, pašu tuvredzības, lētticības un baiļu apmuļķoti.

( Piemineklis senču dievu nodevējam )

Winter is coming. Krievijas tālakajā dirsā, Habarovskas novadā, to pilsoņu starpā, kuri vakcinēsies novembrī, vietējā vara apsolījusi izlozēt trīs tonnas akmeņogļu.

Peskova ūsas, he he

Pirmais kovids manā paplašinātajā ģimenē (20+ cilvēki) ieradās tikai pirms 10 dienām un, tavu brīnumu, tieši pie nevakcinētas personas – māsas vecākā bērna, kurš tikai 1. oktobrī sāka apmeklēt to kruto jaunuzcelto dārziņu Mārupē un nekur citur inficēties nevarēja. Visai likumsakarīgi, jo pieļauju, ka Mārupē un Jaunmārupē dzīvo daudz kartupeļu, un tajos bezgalīgajos "jauno" (daudzviet jau paveco) privātmāju līdzenumos vispār valda tāda kartupeliska estētika & domāšana, vecais sliktais viensētnieciskais "ka tik sev labi", ko man cenšas pārmest tas aptaurētais sirdszaptiņas eņģelis no Telox. Visiem pārējiem šajā paplašinātās ģimenes šūniņā (abi vecāki vakcinēti), kas tagad izolējas, līdz šim tests negatīvs.

Megalomānija kā garīgas nelīdzsvarotības simptoms: khosmos ir kaut kas radniecīgs, viņa man reizēm mēdz pa vienu nakti atsūtīt 40–70 līdzīga rakstura īsziņas, saturs gan mazāk politisks, vairāk šizotērisks un atšķaidīts ar haotisku lēkāšanu starp draudzības piedāvājumiem un megaindīgiem lāstiem, bet vaibs čista tas pats [es viņai nekad neatbildu, neesmu komunicējis 4+ gadus & netaisos]

“Man jaatzīstas, ka ir daudz cilveku, kuŗi nopietni raugas uz mani kā uz karali. Cik man zinams, tad skolās skolnieki un skolnieces mani ir izvēlejuši par dzejnieku karali, bet tas nepatika nedz mācitajiem, nedz žandarmiem (kuŗi Krieviju gribeja pārvērst par republiku). 1907. gadā mani tiešam iecēla par karali. Uz Cēsim atbrauca prūši un veda sarunas ar mani par jaunu karaļa valsti. Sākumā es šaubijos, domadams, ka pie manis atsūtitie prūši ir Viļuma II. spiegi, bet drīz es pārliecinajos, ka lieta ir nopietna, jo Eiropas valdnieki šinī laikā sajuta no saviem aristokratiem savadu aukstumu. Un tā kā tautas bija ļoti dumpigas, tad valdnieki vaj valdnieku padome nolēma saukt uz jaunnodibinatā troņa kādu no tautas, kuŗš pazītu visas tautu kustibas un kuŗš pie laika aizsargatu valdnieku savienibas pozicijas. Šaī nolūkā dažiem garidzniekiem bij uzticets savākt ziņas par Iru zemes, Skotu zemes, Norveģijas, Zviedrijas un Baltijas zemniekiem, kur pie pēdejiem vēl palicis patriarchalisms un kur zēni-gani vēl līdz šo baltdien’ ir piepaturejuši stingru tikumibu kā savu idealu un gana spieķi. Liktenis bij nolēmis, ka mani papriekš ievēleja par tādu ganu, lai gan es kā students dzīvoju ne visai tikumigi...”

— Jānis Poruks, 1910. gada 3. maijs

👉 Pee pasaules malas — Rīgas Laiks (tl;dr)

Es saprotu cibas lietotāja ingmars errastības ar ēšanu, jo man ir līdzīgi ar gulēšanu. Tāpēc manas ikdienas (autentiskās) jaunais in ir nevis mikrodozēt, bet mikrodozēt atpūtu. Iesaku visiem

Atkarīgais ir cilvēks, kuram ir mānija un depresija vienlaicīgi.

Gan Veidenabums, gan Blaumanis abi saaukstējās, nepiemērotā apģērbā brienot uz savām (Balumanis varbūt draugu) lauku mājām, un uz TBC fona, pavisam, nemetaforiski nosala zem eglītes, pirmais pusgadu, pēdējais divus mēnešus vēlāk (Somijā). Rūža un Jaņa Rozentāla memoriālajā dzīvoklī Jūgendrīgas sirdī kā eksponāts karājas tas mētelis, kurā viņš ejot sasvīda, kamdēļ novilka, pēc tam strauji atdziestot un nošarmējot kaulaino, jebšu ar tām eksotiskajām eiropiteku ūdens procedūriņām kungam esot veicies visai neslikti. Tā kā nepelnīts tišmājis var nākt arī par labu veselībai. Stay warm, cibas neloxi, jebšu #gowimhooooof

Porukam vispār aizbrauca jumts un viņš metaforiski nosala zem egles kā paša Cibiņš, jebšu cibas lohs nr_1 teiktu, ka tās sīkburžuju feministu draudzenes/sievas dēļ.

Šo viņš rakstīja vēl pie diezgan pilna saprāta esot

Tāpēc izbaudīsim, kamēr mums vēl ir kur sēdēt. Uz veselību!

Saruna ar mākslīgo intelektu