Ever After

Didzi & Bolderāju ļoti cienu, šajā dienā pirms sešiem gadiem mums ar Nistagmu tur notika otrais Hipnopitona koncerts un pirmā zombie rave disenīte Latvijā ar dīdžeju Heroīnu (kurš pārdozēja un neieradās, bet man bija viņa mabilka, no kuras uzliku labākos trekus). Tomēr, ja pat nespēju palasīt tos Svimpja narkopalagus šeit, kam gan lai es vēl pirktu tādu Tārpu tēju? Bet tā jau viss pārējais forši! (Izņemot saturu.)

Tomēr labāk, protams, vienkārši klausīties zombīreivu. Man tas allaž ir sagādājis tikai labus vaibus (vienīgi vēlams klausīties maksimāli skaļi, dejot un dziedāt līdzi). Te pērnvasaras MSV (Mater Suspiria Vision) kinga ℑ⊇≥◊≤⊆ℜ (jā, tas ir pseidonīms) atgriešanās miksteips:

Nℇꟽ ZΘϻɃᏆℇ S∐ϻϻℇЯЯɅᐯℇ ꟽΘRLD ΘRDℇR

Fk, nu rekā, es šito pat nepamanīju, bet Frīdvalds gan (FB). Izrādās, 11. novembrī jubileja ir arī vienam no mūsu laikmeta sexīgākajiem lāčplēšiem!

( Sakritība? Pilnīgi noteikti )

Godīgi sakot, es iepriekšējo ierakstu sāku un publicēju ar vārdiem "Nē, Kārlim nav jubileja, bet", bet tad nodomāju, ka drošības pēc jāpārbauda, pārbaudīju un konstatēju, ka īstenībā ir gan jubileja (142). Mazliet vēlāk pamanīju arī to, ka minēto ierakstu (tātad teikumu par jubileju) esmu sācis rakstīt tieši plkst. 1:42. Dienas (nakts) sinkronitāte! 100+42!! Autentiski!!!

Jā, Kārlim patiešām ir jubileja (142), bet krišjānis kaut ko te man kārtējo reizi klārē par panteismu, tā it kā būtu gudrāks par visiem, Kārli ieskaitot. Skaidrs, ka panteisms nav nekāda vulgāra ajtu reliģija ar kultu, svētajiem, ceremonijām un upuriem (telošu "jātniekiem un taurēm" ;) vai sausa metafiziska doktrīna, bet dzejas, dzīves mākslas un pasaules redzējuma kategorija. Esmu to pētījis akadēmiski:

( Dažas semestra darba priekšaizstāvēšanas tēzes )

Atcerējos, ka tomēr pie Cimdiņas laikam, bija viens B daļas triecienkurss speciāli par Čaku. Pie viena, rokoties mapēs, atradu arī eseju Nāves motīvs Aleksandra Čaka īsprozā, ko VISPĀR neatceros rakstījis. Bet stāv rakstīts, ka mana, un teksts arī pazīstams. Nu, tas tā... Don't be lox & Hail Čax!

( Vēl daži diapozitīvi )

120. Jebšu urbānais motīvs mani saprotamu iemeslu dēļ nekad nav sevišķi uzrunājis, ar Čaku (nejaukt ar Norisu) ir nācies ņemties vairāk, nekā būtu izvēlējies brīvprātīgi. No memoriālā dzīvokļa apmeklēšanas gan kaut kā izdevies izvairīties (no pašas mājas, protams, ne, jo tur taču ir dzīvojuši VISI – kā rats no devil dog evil, tā citos dzīvokļos), ko nevar teikt par visādi citādi padziļinātu analīzi literatūrzinātnes studiju ietvaros. Jāsaka, arī te man ir smaidījusi veiksme, jo viens un tas pats, ja nu vienīgi mazliet modificēts, referāts/prezentācija par Mūžības skartajiem labi noderēja divos atsevišķos kursos – gan pie Kalniņas, gan... ēē, Cimdiņas? Nē, pie Cimdiņas es referēju Jāņa Kalniņa Raini, bet es tiešām neatceros. Katrā ziņā otrajā reizē jau gāja sviestaināk un pat sadūšojos meitenēm uzlikt Skyforger, jebšu abās (reizēs) izteicu un biju spiests argumentēt viedokli, ka par īstu eposu šo liroepisko ciklu saukt tomēr nevar. Pie Radzobes (rip) savukārt bija cits tirgus – tur nācās prezentēt poēmas Fransuā Vijons analīzi, kurai piegāju no arhetipiskā Džekila & Haida leņķa, bet par to jau ciboju toreiz. Savu mīļāko diapozitīvu gan atļaušos atkārtot:

Rītdien Annai Brigaderei 160. Tieši viņa, nevis Aspazija vai Zenta Ērgle, ir karaliene manā latviešu literatūras panteonā, pateicoties brīnišķīgajām bērnu lugām Sprīdītis un Princese Gundega un karalis Brusubārda, kā arī Anneles triloģijai, no kuras gan esmu izlasījis tikai pirmās divas daļas Dievs. Daba. Darbs un Skarbos vējos. Atceros, kā pēdējā (otrajā) ar drebošu sirdi gaidīju to nodaļu, kad nomirs viņas tēvs (Sārta saule). Nomira ļoti aizkustinoši. Trešajā darbība pārceļas no laukiem uz urbānu vidi (Jelgavu), ko arī atspoguļo tās nosaukums Akmens sprostā, bet mani aizgrābj tieši tie lauksaimnieciskie romāni, tāpēc atliku malā un sāku lasīt Upīša Zaļo zemi. Veikalā arī vienmēr izvēlos Anneles pienu; tas nekas, ka lietuviešu, man patīk, ka pudelei ir rokturis.