Ever After - Divi lāčplēši

Omg, īstenībā reāla eiforija pēc 2018. gada Lāčplēša kavera uzlikt oriģinālo 1988. gada iestudējumu, kam ir arī reāli kāds sakars ar jēdzienu roks vārdā rokopera. Kkāds kultūrkontrastu eargasms pillnīgi, pat tie nebeidzamie nemelodiskie Liepiņa jodu un velnu džezbūgija filleri ar vienas nots piedziedājumiem cēlienu sākumos nešķiet tik kaitinoši un nogurdinoši. Kad Igo atver savas slūžas pēc Dona sažņaugtā kaut kā, nevar nenovērtēt atšķirību, Brīze vēl jauns un konkrēts kings, nav nodzēries, apprecējis Veidemani un nomiris, bet Vanzovičam, izrādās, ir nenormāli skaista un vitāla balss, kā arī daudz vairāk nešpetnuma un harismas, jebšu mazāk slīdenības nekā Martam Kristiānam. Lūsēnas vellatas mati mega jocīgi, bet balss līmenī, Grauba gan astoņdesmitajos svepstēja stiprāk, bet varbūt pēc tam varēja atļauties logopēdu un tad jau ar laiku (& TAS IR LAIKS!!!) nopičot sevi Ēķim kā kinorežisoru, un, re, šovakar visa Latvija, kurai nebūs nekā labāka ko darīt, valsts pirmajā kanālā jau trešo? reizi varēs skatīties viņa YA/leather porn netrilleri Nameja gredzens

TAS IR LAIKS!!!