Ever After - Viedmīla

Nemaz nezināju, ka eju uz izrādi, kuras seja (afiša) ir pliks dibens; īstenībā nezināju arī, kāda literāra darba uzvedums tas ir (tikai to, ka Tīrons), bet, pat lasot Platonu, nelikās, ka tas būtu TĀDS ūdens. Aktieri, scenogrāfija un horeogrāfija, ja to tā var nosaukt, vietām pat sajūsmināja, mūzika arīdzan gaumīga, taču temps, kādā tika risināts diskurss, šķita nebaudāmi letarģisks. Kamon, pat es domāju ātrāk than this! Vismaz divreiz!! Protams, sengrieķi savos banketos nekur nesteidzās, bet tie gan jau arī bija ilgāki par divarpus stundām. Tik patosīgu laika stiepšanu varētu attaisnot, ja attiecīgās runas būtu saturīgākas, proti, ja oriģināls būtu ticis adaptēts mūsdienām un publika saņemtu koncentrētu vēstījumu, nevis erogēnu paštīksmināšanos ap dažiem atslēgas jēdzieniem. Interesantas spēles ar valodu (kā ir "filosofija" latviski? sk. subj.), bet then again man galīgi nenāca smiekli vietās, kur smējās vairākums (Vienotība ir saskaņa? Wow, such wit, much pun). Visnotaļ labi saprotu lietuviski (arī šis lietotājvārds ir lietuviski), tādēļ droši vien fragmentu, kurā tiek apcerēts puikums, uztvēru krietni atšķirīgāk nekā vidējais skatītājs, tomēr nezināju, ka tam ir kāda arhaiska loma arī latviešu valodā. Ir, ja, Tīron? Jāpiemetina, ka skatījos ģenerālmēģinājumu, tātad, iespējams, gaidāmi uzlabojumi; tie katrā ziņā būtu svētīgi, jo pēc šī man palika kolosāla neizmantota potenciāla sajūta.