Ever After

Vienā no tām 2002. gada vasaras naktīm, ko pavadīju guļammaisā pie ugunskura mazas upītes ielejā blakus Nemunas gredzenam, gaidot tikšanos ar savu raganu, kāda koka zarā trīs metrus no manis nosēdās pūce un zināmu brīdi manāmi ienteresēti mūs (t.i. mani un ugunskuru) vēroja. Vēl vienu vai divas reizes garām aizgāja stirnas. Tad sapratu, ka esmu iekārtojies pavisam blakus to takai un, iespējams, vietā, kur tās nāk uz upīti dzert. Motokrosa trasē tolaik sacensības vispār nenotika, pa to varēja mierīgi vazāties, līst iekšā pa caurumiem sētā, jebšu tajā galā sētas vispār nebija. Kačergine ir tādi nosacīti lauki kā, piemēram, Vecdaugava, ja ne mazāki, tikai jūras/Daugavattekas vietā Nemuna, un tur neviena vispār nebija. Vienreiz ienāca prātā padižoties raganlīgavai ar savu peldētprasmi un peldus šķērsot to milzīgo upi, bet ātri sapratu, ka esmu pārvērtējis spēkus un otrā krastā izkāptu kādus pāris kilometrus tālāk, tāpēc griezos vien apkārt. Turklāt viņa bija daudz labāka peldētāja par mani. Ūdens bija viņas stihija :)

Es nesaprotu, kā var nesaprast, kādēļ tas Ģedimina kalns Viļņā grūst un brūk. Skaidrs, ka ģeodēziskie apsvērumi ir sekundāri. Manuprāt, visu kalna nogāzēs augošo lielo koku izciršana bija liels stulbums un grēks, kā estētiski, tā ētiski, par ko, protams, pienākas attiecīga retribūcija no zemes mātes un citu htonisko entitāšu puses (apakšas), kurai pašlaik mēs arī varam uzskatīt sevi par lieciniekiem. Var jau teikt, ka to koku saknes kalnu nevis turēja kopā, bet gluži otrādi -- drupināja augsni, un viss tāpat bija sen nokavēts, bet, atvainojiet, ne velti tās pils vieta tika nosapņota, lai arī visticamāk lietuviešu "merlina" jeb "līkcepures" Lizdeikas sēņu novārījuma iespaidā, bet tomēr nedrīkst taču tā vnk kā tankā pa svētvietām!?