Ever After

Vakardienas pēdējais puksts īstenībā bija iekšējā cibas prokura keiss par labu vēl nebijušam precedentam, kas seko uz karstām pēdām jau iepriekš oficiāli (t.i., ar heštegu) apstiprinātajam virinātāju genocīdam, proti, par labu absolūtai šī žurnāla komentāru dekrišjanizācijai tuvākajā un tālākajā nākotnē, ja tās subjekts (attēlā – fotorobots) turpinās savu bezjēdzīgo retoriku, kas neved ne pie kāda atrisinājuma un kuras vienīgais τέλος allaž izrādās bezjēdzīga uzmanības deficīta motivēta situācijas eskalācija, pašam eskalatoram sevi maldīgi iztēlojoties par baltu dūjiņu ar olīvu zaru knābī, kas tikai liecina par kādu pārlaicīgu patiesību, proti, ka, cenšoties panākt tikai kaut ko vienu, vienmēr, turklāt neprognozējamā apjomā, tiks panākts arī diametrāli pretējais (atgādinu, ka attēlam ir ilustratīva nozīme, jebšu tas ilustrē kādu citu šajā kontekstā aktuālu 22. gadsimta patiesību, proti: neskati vīru no ķiveres).

Lieki piebilst, ka piespriestais pārbaudes laiks tika neņemts vērā apmēram 15 minūtes un konceptuālais lēmums par labu absolūtai dekrišjanizācijai, sperot lielu soli baudas zemastslēgas komentāru pārtapšanai par SSS (aka somewhat safer space, jebšu jābrīdina, ka gnidrologs atkal ir piedraugots atpakaļ) sastapa absolūtu zvērināto vairākuma atbalstu. Pagaidām šīs ir pēdējās krišjāņa kadirova rindas baudas SSS+ žurnālā, kuras es pārvērtu dzejā, lai deviantā cibas galma āksta vienreizējā vienvirziena izeja šķistu svinīgāka.

Nekad nevajag bīties izmēģināt ko jaunu! (Izņemot varbūt vienīgi geju seksu vai nakšņošanu kailam ar šīferi apsegtā kartona kastē aktīva vulkāna krāterī sudrabaino gorillu pārošanās sezonā sešu un vairāk magnitūdu zemestrīces laikā, kad tev ir gandrīz izlādējies pārnēsājamā tālruņa akumulators)

Pirms pusotra gada visa Latvija ar aizturētu elpu sekoja līdzi brīvsolī aizlidojošā pašmāju milzu drona gaitām. Beidzot kaut kas, kas nav pandēmija! (Atgādinu, ka bija pats maija sākums.) Pat pie manis uz kalnu atbrauca karavīri, laipni palūdza atļauju un uz pāris dienām ar radaru nobāzējās apkaimes augstākajā ģeodēziskajā objektā (attēlā). Kā zināms, dronu neviens tā arī nenopeilēja un tas nokrita zemē pats, taču karavīriem manā kalnā tā iepatikās, ka šogad tie atgriezās vēlreiz, nu jau mācību nolūkos. Arī šoreiz bija laipni un pieklājības vizītē pirms izkāpšanas no mašīnas pat uzvilka masku. Tagad gan droni vairs nav nekas jauns un pienācis laiks sekot kaut kam citam. Piemēram, KNAB bezjēdzīgajam modernās mākslas putuplasta aisbergam Daugavas lejtecē, par kuru vienubrīd tika ziņots, ka tas piestājis kaut kur krūmos Ķengaragā, bet tagad jau manīts "pietauvojies" zem Dienvidu tilta...

Kur gan citur korupcijas reegam bomzot ja ne zem pasaulee dargakaa tilta pec izmaksam uz 1 m2

Varētu uztaisīt @KNABinforme lapā aptauju, kur tauta katru mēnesi varētu balsot par viņuprāt korumpētāko iestādi valstī, un tad šo sačurātā sniega kalnu, policijas konvoja pavadītu, turp aiztransportētu un novietotu pie parādes durvīm.

(tw)

Pirmdienas ir manas dzimšanas dienas. Šo sāku ar krāsns iekuri, diviem pukstiem cviesta sibā, triju minūšu "peldi" bangojošā jūrā pulksten astoņos nulle vienā, un tagad esmu imūns kā pret kovidu, tā krišjāni! #gowimhoof #fuckreligion #virinātājugenocīds

Vēl viens apliecinājums tam, ka tādi kā Krišjānis Lācis paši apkauno savu 1. gadsimta tuksneša elkticību, jebšu starp maldiem un māņiem pa reizēm dzirdama arī saprāta balss.

Mācītājs Cālītis: Pretvakcinācijas kustība ir kā jauna reliģija (audio, 3 min)

Re: krii Pirms daudziem, daudziem gadiem

Es savukārt pirms dažiem, dažiem gadiem izlasīju, ka vislielākā tumsas spēku koncentrācija vidējā (cilvēku) pasaulē esot aprīļa beigās, tieši pirms Valpurģu nakts jeb Maija svētkiem, kad milzīgie ugunskuri tradicionāli tika dedzināti, lai ar lielu troksni un līksmību tos ļaunos garus un raganas aizbiedētu. Pēc tam seko dievu mēneši maijs un jūnijs un arī dabā viss ir tāds homo sapisienam labvēlīgs.

Interesanti, kad tad ir tas portāls, kad pārdabiskās nelabvēlīgās būtnes, izejot no šīm polārajām opozīcijām, sanāk atpakaļ? Ziemassvētkos? Jāņos? Mani dziļi personīgi un tāpat uzrunā viens tāds Radzobes lekciju pieraksta fragments: Jāņi kā traģēdijas sākotne (kontekstu neatceros)

Dienas mazā sinhronitāte: atbraucu uz vasarnīcu, ielēju tēju un apsēdos pie galda tulkot Otro pasaules karu. Bet pareizi, jāliek taču lietā tie ģimenes ieviestie krūzīšu paliktnīši ar franciskiem motīviem! te tādi glīti krāsaini, divi komplekti (ka tik ne no Ikejas), viens ar pirmskara Parīzes klišejiskāko skatu akvareļiem, otrs ar vintāžas plakātiem, reklāmām vai ko tādu. Paņēmās no otrā ar kaut kādiem smalkiem buržujiem un uzrakstu Divan Japonais (75 rue des Martyrs), teātra, kurš vēlāk pārdēvēts par Pasaules dīvānu, nosaukumu, bet tas tā. Tātad, atgriežos Otrajā pasaules karā, atveru titru, pie kura esmu palicis, bet tur, pavisam, nejauši: Japan signed the instrument of surrender (kapitulācijas aktu). Sīkums (ne jau kapitulācijas akts), bet jāpieraksta

Tā, tā (ti, ti, tā), kas tad man vēl te tajā ekrānšautriņu mapītē he he, rekur kaut kas par tēmu



Par tēmu, jo šajā nedēļas nogalē sakrīt gan pāreja uz ziemas laiku un vēl tumšākām dienām, gan veļu laika kulminācija – Helovīns, kad dažās dienās iznāk tikpat daudz jauna tumšā sintezatorviļņa, cik visā pārējā rudenī kopā. Pagājušogad jau stādīju speciālu izlasi no tikai 30. un 31. oktobrī publicētām mūzikām. Šogad acīmredzot būs jātaisa īsāka nekā pērn (tagad zelta standarts ir ducis dziesmu uz jauktlenti, bet, pieņemsim, ka uz Helovīnu drīkst velna duci) un divas: vienu spoku un izgrebto ķirbju galvaskausu svētkiem veltītu, otru – prosta regular October releases par nemošķu tēmām (tādu arī netrūkst). Vakardien, piemēram, vienlaikus parādījās gan STRNGR & Destryur no kājām nonesošās horrorsynth sadarbības II daļa (kas nepārprotami jāpārstāv pirmajā izlasē), gan argentīniešu brīnumbērna Masked jaunais, kas būs jāliek tai otrajā (iespējams, skaņdarbs Sex, Drugs N' Darksynth tīri nosaukuma dēļ... bet ir labāki gabali). Darbiņā savukārt atkal Otrais pasaules karš, kurš arī man ir dikti mīļš. Vismaz kaut kāds detoxx no Cibas lohu kara

1940. gadā 27. februārī J. Balodi iesauca Latvijas armijas obligātajā karadienestā 6. Rīgas kājnieku pulkā. Karadienesta laikā viņš strādāja par ķīmiķi-analītiķi Kara ministrijas Apgādes pārvaldes bruņošanās daļas laboratorijā.

1944. gada 2. augustā J. Balodi mobilizēja Latviešu leģionā. Ceļā uz fronti viņš dezertēja un slapstījās līdz 24. septembrim, kad fronte pārvēlās pāri Meņģeles pagastam.

Šo nezināju.

Studentiem J. Baloža piparotie joki patika. G. Zaķis, vēlākais pazīstamais koksnes ķīmijas pētnieks, atceras viņa padomu studentēm: „Ja jums, cienījamās dāmas, gadītos dvīnītes, tad dodiet tām vārdus Entalpija un Entropija un aiciniet par krusttēvu veco Balodi.”

Čadaraiņa dzimpeness sakarā atcerējos, ka kvlt countryside black metal projektam RAITIS SAMETIS bija "dziesma" "Čaks", kurai laikam netika ierakstīta pat demo versija, bet piedziedājums (vai arī visi vārdi) bija tikai divi vārdi: Nečakarējies – Čaks! Dziesma, protams, nebija veltīta slavenajam tautas un pilsētas dzejniekam, bet vienam no tolaik lauku veikalos apritē esošajiem softdrinkiem (tipa Džons) 1,5L plastmasas tarā ar nosaukumu ČAKS. Silueta aprises uz etiķetes, jebšu gana abstraktas, neradīja šaubas, ka dzēriena nosaukums iedvesmojies no 90. gados latvijiešu televizejā populārā Texasas reindžera tēla. Bija vismaz 3 Čaki – dzeltens (exotic), zaļš (citrus) un sarkans (dzērveņu). Taisni jābrīnās, ka nav saglabājušās nekādas bildes, pag

Viens no š.g. foršajiem darbiem bija titri HBO rokumentārijam par 1999. gada mēģinājumu atdzīvināt 1969. gada garu tam absolūti nepiemērotos apstākļos. Lasi, nepiemērotā laikā (pēc grandža norieta un vilšanās, jebšu MTV ziedu ērā, kad repa un metāla konflikts vienojas kopīgā toksisku mačo seksismu slavinošā dziesmā), ar nepiemērotu programmu (neproporcionāli daudz agresīva ņūmetāla) un nepiemērotu infrastruktūru (elles karstumā, asfaltētā armijas lidlaukā). Daudz runājošu galvu, tostarp mūziķu, jebšu pārstāvēti ir kā organizatori, tā pasākuma kritiķi. Atgādinu, ka šis festivāls izcēlās ar bezprecedenta pūļa vardarbību un ievērojamu seksuāla rakstura uzbrukumu skaitu, kā arī vismaz vienu nāvi (tā nāve īstenībā pati vērtīgākā filmas šķautne). Lielāko daļu iztulkoju vienā naktī, kāpdams pīpēt bēniņos, jo bija sabraukuši viesi, tostarp, akadēmiskas slavenības. Iesaku, ja interesē nesekla tālaika ASV popkultūras analīze. Mierīgi var nokačāt, tas taču HBO

Peace, Love & Rage

120. Jebšu urbānais motīvs mani saprotamu iemeslu dēļ nekad nav sevišķi uzrunājis, ar Čaku (nejaukt ar Norisu) ir nācies ņemties vairāk, nekā būtu izvēlējies brīvprātīgi. No memoriālā dzīvokļa apmeklēšanas gan kaut kā izdevies izvairīties (no pašas mājas, protams, ne, jo tur taču ir dzīvojuši VISI – kā rats no devil dog evil, tā citos dzīvokļos), ko nevar teikt par visādi citādi padziļinātu analīzi literatūrzinātnes studiju ietvaros. Jāsaka, arī te man ir smaidījusi veiksme, jo viens un tas pats, ja nu vienīgi mazliet modificēts, referāts/prezentācija par Mūžības skartajiem labi noderēja divos atsevišķos kursos – gan pie Kalniņas, gan... ēē, Cimdiņas? Nē, pie Cimdiņas es referēju Jāņa Kalniņa Raini, bet es tiešām neatceros. Katrā ziņā otrajā reizē jau gāja sviestaināk un pat sadūšojos meitenēm uzlikt Skyforger, jebšu abās (reizēs) izteicu un biju spiests argumentēt viedokli, ka par īstu eposu šo liroepisko ciklu saukt tomēr nevar. Pie Radzobes (rip) savukārt bija cits tirgus – tur nācās prezentēt poēmas Fransuā Vijons analīzi, kurai piegāju no arhetipiskā Džekila & Haida leņķa, bet par to jau ciboju toreiz. Savu mīļāko diapozitīvu gan atļaušos atkārtot:

Vakarnakt pārkāpu komandantstundu ar burvīgu pastaigu pa Kangarkalnu purva taku mērenā vējā un pilnmēnesnīcā, bezrūpīgi vērojot te oranžu, te sarkanu malduguntiņu lodājam starp priedēm un tīreļa ciņiem. Beigās visi trīs uzkāpām arī skatu tornī, kurš šķiet tik ilgtspējīgs (nav no koka), ka izturētu visus 50, ne vien tos 15 cilvēkus, kas minēti uz plāksnītes ar uzrakstu MAX (pašas platformas kvadratūra arī tāda, ka var kāzas rīkot). Man tā vieta, par kuru agrāk interesējās tikai makšķernieki un tādi kā es, ir labi zināma jau sen pirms takas un torņa – agrāk mēdzu pa ceļam uz laukiem pieturēt un nokāpt lejā līdz ezeram. Tagad gan jaukāk ir pieturēt trīsarpus kilometrus tālāk, izkāpt tur, pārkāpt Jaunsudrabiņa iecienītajam Ķoderu pilskalnam (Lielā vīra gultai, kur Pumpura eposā Lāčplēša notriekts pakrita igauņu spēkavīrs Kalapuisis) un nokāpt lejā līdz Mazajai Juglai otrā pusē. Tur nekad neviena nav, bet vieta ir pat interesantāka, vienīgi nav kur tālu staigāt. Bet es nesūdzos arī par purvu, jo pirms tam tā ainaviski varēja pabradāt tikai gar ezera krastu un, ja nav citu cilvēku, tad takai un tornim arī nav ne vainas. Attēlā – mani suņi uz Kangaru ezera ledus, kad viens no suņiem vēl bija mazs.

Biju ārā, pierakstu rurālo skaņas piesārņojumu Vidzemes aukstienē: tālu aiz meža ziemeļos rej kāds bauru suns, uz bijušās stacijas pusi rūc hārvesters, lido gājputni, es teiktu, zosis, tās dzirdu tikai pēc tumsas iestāšanās, lapas čab minimāli, lielums jau nopilējis, Ērgļu šoseja klusē. Gaismas piesārņojums nav manāms, vien tik, cik es, droni nelido, gandrīz pilnmēness

Biju ārā un redzēju virs meža lidināmies PLAUDIS.LV dronu. He he, autentiski

Runājot par satura patērēšanu telefonā, Navaļnija pēdējās runas es klausījos divreiz, jo tās bija tik labas. Manā uztverē viņš ir vēl iespaidīgāks orators par Pītersonu, un es domāju to dabisko pieslēgumu logosam, kāds bija Sokratam, Luteram Kingam, Ošo un tādiem vīriem. Gobzems vnk tāds pidrila ar to savu lasīšanu no telefona lol

Izlīdu ārā, tur līst un arī kaut kāds sātanisms. Mežā agresīvi un neatlaidīgi ar atbalsi un visu rej divi suņi -- viens no tiem varētu būt manējais (otrs ir mājās pie diega / es viņus represēju uz maiņām, kas ir vislabāk strādājošais modelis), bet oponents noteikti ir kāds grūti apgāžams savvaļas dzīvnieks. Galvenais, ka fonā tam visam rūc hārvesters, kurš strādā apmēram pārsimt metrus no ļembasta lokācijas, tāpēc svilpot nav jēgas, jo tāpat nesadzirdēs.

Pirmdienas ir manas dzimšanas dienas. Aizgāju gulēt puspiecos, piecēlos pusdeviņos, iztulkoju pēdējo multeni par trim lāčiem (11 min), nosūtīju visas sešas šodien nododamās piecas minūtes pēc dedlaina, vienai uzrakstīju sinopsi, pārējām rakstīšu vēlāk, pohui. Iegāju aukstā vannā, paelpoju, paēdu un, tā kā vecākais suns (kuce) nav mājās jau trešo dienu, ar jaunāko pastaigas un galvas izvēdināšanas labad aizšāvām izpētīt vienu no pēdējā dekādē izbūvētajiem Latvijas Valsts Mežu ceļiem (tiem kārtīgi noblietētajiem smilšu, kas valstij kalpos vēl simts gadus) starp Aderkašiem un Meņģeli, ko vēl līdz šim nebiju pētījis. Šie ceļi ir lieliski suņu izskraidināšanai, jo neved uz mājām, līdz ar ko nav satiksmes un nekāda stresa. Šis izrādījās ideāla garuma (ar kājām pusstunda līdz galam un vēl pusstunda atpakaļ) ar salīdzinoši patīkamiem izcirtumiem un neizcirtumiem sānos, kā arī diviem deluxe mednieku tornīšiem (tie ir ar logiem un slēdzamu lūku apukšā). Vienā izcirtumā nesen bija notikuši kaut kādi darbi un vēl kūpēja divi palieli ugunskuri, pie kuriem arī pasēdēju un papīpēju. Laiks bija silts un mainīgi mākoņains, mežā stipri smaržoja kritušās lapas (kur vairāk bērzu, tur stiprāk), suns atrada vienu stirnu, kam padzīties pakaļ, bet saprātīgi agri padevās. Pēc tam atpakaļceļā piestājām pie Dullās Daukas birzs un skatu torņa, aizgājām līdz Taukātnītes ieteikai Ogrē, nevienu nesatikām, bet lapas uz takas lejup no kalna bija nogrābtas (!). Uzkāpām arī tornī, kur atradām mīklainu vēstījumu no lēdijas sinhronitātes, pazavērējām apkārt un tad jau braucām mājās, pa ceļām piestājot Taurupes veikalos un iztērējot pēdējos eiro līdz honorāram. Tagad jāiekurina krāsnis, jānoskujas, un vakars var sākties!

Is it Bandcamp friday? YES

Vakardien draudzenes darbavietā bija iemaldījies kāds brits, kurš cita starpā meklējis frizētavu jeb kādu vietu, kur apgriezt matus. Draudzene palīdzējusi kā pratusi, bet tomēr ieteikusi arī pavaicāt kādam uz ielas, uz ko kungs atbildējis, ka to esot jau mēģinājis, taču pretī saņēmis repliku SEX TOURISM IS NOT WELCOME

You liked 7,470 things this year

Pastaigas pēc ar suni aizgāju līdz mežam (500 m) pēc egles, protams, visu aizmirsu mājās, visu, tas ir, veipotāju un ielikt fotoaparātā atmiņas karti. Sākumā no iepriekšminētajiem biju aizmirsis tikai atmiņu karti, bet pēc pirmajiem 100 m atcerējos, ka esmu azmirsis mačeti. Kad aizgāju pakaļ mačetei, atstāju jau izdzerto termokrūzi, bet pie viena aizmirsu veipotāju. Aizgāju līdz mežam ar suni, vienu cimdu, mačeti un fotoaparātu bez atmiņas kartes. Atpakaļ atgriezos ar egli un visu iepriekšminēto, izņemot suni. Jāpaveipo, jo fotografēt šodien vairs negribas

Otrajā (trešajā?) festivāla dienā bija tik karsti, ka, vedot skaņotāju uz autobusu, pat aizmirsu uzvilkt kreklu, taču tika nospriests, ka Daugavpilij šāds robs garderobē visnotaļ piestāv, tāpēc atpakaļ negriezāmies. Ar pēdējām degvielas lāsēm aktuālo reisu tomēr nenokavējām, bet pēc benzīntanka apmeklējuma iestrēgām trīsstūrī starp milzīgas zobu balināmā līdzekļa reklāmas apēnotu autostāvvietu pie lielveikala MEGO MAX, Svētā Pētera ķēdēs (!) Romas katoļu baznīcu un kaut kādu PDittonnamu ar miljons numurētiem tirguskioskiem iekšā un kinoteātri "Silver Screen" otrajā stāvā, kurā par nesankcionētu tualetes apmeklējumu ("tikai kinoteātra klientiem") draudēja piecu eiro naudassods. Kad vairāk nekā stundu nekur neizdevās atrast gāzes baloniņu prīmusam (pat kioskā, kas piedāvāja visa izmēra zāles pīpītes un maniaku nazi ar galvaskausiem rotātu spalu), secinājām, ka vienkārši jābrauc uz Depo, kur arī meklētais tika iegūts, bet no turienes līdz Daugavpils cietoksnim jau bija kā padot ar roku, tāpēc tālāk devāmies turp. Cietoksnī, kas, visai ticams, ir vispatīkamākā vieta Latgales Tautas Republikas galvaspilsētā, pabildējāmies, pabradājām un palietojām, bet laukā izbraucām pa citu izeju (tas mani mēreni samulsināja, jo pirmās piecas minūtes pēc tam likās, ka tā bijusi tā pati, pa kuru iebraucām). Esot Daugavpilī, tomēr gribas vismaz simboliski pabūt arī pie pašas Daugavas, taču it kā izdevīgākā vieta, kur to padarīt pa ceļam uz Lietuvu, beigu beigās izrādījās esam blakus funkcionējošam cietumam, kuru sākumā daži labi noturēja par pamestu. (Kāpēc mūsdienās vispār vēl liek cilvēkus cietumā?) Redzējām arī rezidentus, bet, kad mums, visai nekaitīga izskata hipijiem, kuri uzskatāmi tikai meklē vietu laiskam piknikam, sāka tuvoties nedraudzīgi noskaņoti vīri ar stekiem, mainījām plānus un nolēmām atgriezties festivālā, pa ceļam piestājot izdaudzinātajos Medumos... kuri izrādījās esam īsta elle in disguise, jo pēc pirmajām piecām pastaigas minūtēm šķietami idilliskajā dabas parkā "Ezeraine", mūs apsēda kvantitatīvi nenormālas odu ordas, kas čilla faktoru samazināja līdz vismaz mīnus desmit. Jāpiebilst, ka parkā bija arī pārāk daudz soliņu tik mazas apdzīvotās vietas parkam (burtiski ik pēc 10 metriem, turklāt jaunu, šogad krāsotu), kā arī no skaidu plāksnēm saskrūvēta "estrāde" pusotras autobusa pieturas izmērā, pie kuras pat piknikoja kaut kādi vietējie, kas, spriežot pēc visa, bija vai nu imūni pret asinssūcējiem, vai atraduši vienīgo no odiem brīvo vietu teritorijā (zem kāda koka -- jāpaskatās, varbūt ir kādi koki, kurus odi īpaši nemīl), jo, nopietni, tas bija neizturami. Tāpēc, ja jums kādreiz sanāk apmeklēt dabas parku "Ezeraine" vasarā, noteikti paņemiet līdzi pretodu līdzekli. Bet tā visā visumā, tas deijtrips uz subj. bija festivāla low-points, turklāt nemaz nebija festivālā, kuram kā tādam nudien nebija par ko piesieties. Formāli nevis saturiski, jo, ja godīgi, es nesaprotu to ārprātīgo "rikšiem bērīt es palaidu" (po) īpatsvara nepieciešamību. Mans personīgais tops izskatās šādi: 1. Theodor Bastard 2. LAIBACH 3. Vilkduja 4. Alio Die 5. OBŠRR. Mēs arī esot nospēlējuši tīri labi, lai gan programmā ierakstīto, visneizdevīgāko laiku bezatbildīgi nokavējām, haha, un Ugņiuss mani vairs nekad nekur neaicinās. Nevajag jau, ja tā padomā, jo līdz šim vienmēr to, kur un kad spēlēt, esmu izvēlējies pats. Nākamais koncerts pašam savā festivālā, bet oktobrī jādīdžejo Tallinā. Tas tad arī pagaidām viss, atā

Neieredzu koncertus, kas sākas pirms 22.00, jā, pat tad, kad par to sākšanās laiku ir paziņots laicīgi, jo pēdējā laikā šķiet, ka vnk organiski neesmu spējīgs "tikt" ātrāk, turklāt joprojām esmu spēcīgā industriālās skatuves pasākumu iespaidā, kurš empīriski diktē, ka agrāk par pusnakti tāpat nav ballītes. Rezultātā vakar paspēju tikai uz pēdējām divarpus Dopethrone dziesmām (€3 par dziesmu, yo, dārgāk par bendkempu -- gandrīz varētu teikt, ka esmu bijis Manowar mēroga lielkoncertā), taču par to, ka neieredzu arī Nabaklab jeb to, par ko tas ir kļuvis pēc to resno oligarhu, kas augšā atvēra viesnīcu, iniciatīvas, un sekulārā sūda Subway invāzijas, pārāk neskumu, jo diezin vai arī atrašanos iekš/sviedr-telpās būtu izturējis ilgāk par tām pašām divarpus dziesmām, no kurām pēdējā bija Ain't No Sunshine When She's Gone akmeņmetāla kavers. Saturn's Husk gan gribējās redzēt, principā. Toties viena lieta, ko koncerta laikā sapratu par sevi ir tā, ka, jā, man ļoti patīk tas, kas tur (uz skatuves, festivālos, internetā, manā fūbārā un telefonā, lielākoties) notiek, taču pašu ļoti maz interesē radīt kaut ko līdzīgu, gandrīz vai tikpat labu, piemēram, ūberīgu bleķi, pasakainu neofolku, hipnotisku dejuzāļu industriju vai apokaliptiski nostafotu dūņmetālu. Ja esmu, tad vienmēr esmu gribējis un pēc savas iniciatīvas spēlējis to, ko neviens nav spēlējis agrāk. Iespējams, slikti, bet galvenais, oriģināli :)

Jau kopš pērnās Baltās nakts mans mīļākais venue Rīgā, kurā notiek pārāk maz sakarīgu pasākumu, ir Zunda dārzs, jo uz to var mierīgi ierasties ar suni, tāpēc tā arī darīju vakardien, likumsakarīgi nokavējot pirmo uzstāšanos (atslēgjautājums, kas salauž matriksu: "Vai bija kāda grupa, ko tu šovakar neredzēji?"), otro klausoties no ārpuses, kur skaņa ir labāka, trešo -- iekšā, bet ceturto gandrīz heitā. Tātad, 1. NĒ! 2. OGHRE patika krietni vairāk, nekā biju rēķinājies (rēķinājies biju vispār ar bezmazvai graindkoru, taču aplami, ir kur iedziļināties) 3. ESCHATOS klātienē dzirdēju pirmoreiz, neapšaubāmi vakara muzikāli augstvērtīgākais piedāvājums ar vislabāko slikto skaņu visā Latvijas blekmetālā, muzons ļoti patika, diemžēl imidžs -- tikai Bušam. Vakara gaitā izskanēja viedokļi, ka vokāliste pārāk bieži uzgriež publikai muguru, nesaprātīgi pārvērtē savu harizmu, kā arī, tāpat kā pārējā grupa, nenovērtē to, ka viņai ir ķermenis, proti, kaut kas tāds, ko iespējams izmantot ne tikai mūzikas atskaņošanai, bet arī kaut kā interesanta uzvilkšanai virsū, lai paspilgtinātu mūzikas radīto iespaidu. 4. OMERTA izrādījās vakara vilšanās, vīri joprojām dzīvo 00-ajos. Bārdmetāls bez skaņas sienas, vienas bungas, bass un kaut kāds tremolo. Nē