Ever After

Mūzikas projekts "Bezgalībieši" ir konformistisks kreps, bet tā vieta Bruņinieku ielā 2 man visā visumā patika, lai gan kants viesmīlībai nestāv, protams, tuvumā. Vakar pie viņa rezidences klavierēm notika mūzikas projekta "Hipnopitons" fotosesija ar apriori nenosakāmu mazskaitu iespējamo foto (jo faktiski par 99,9% izlādējies akumulators), principā reāls vintāžs, savā ziņā līdzīgs tiem senajiem sliktajiem laikiem, kad bildei vajadzēja 3-5 minūtes pozēt pēc iespējas nekustīgāk, jo katrs kadrs varēja būt vienīgais, šajā gadījumā -- pēdējais. Sanāca veseli trīs, no kuriem divi nemaz nebija ārāmetami, lai gan rezidencē īslaicīgi rezidējošos kaķēnus "grupasbiedrs" tomēr rokās turēt atteicās. Pēc tam pūtām burbuļus virtuvē un vārījām vintāž kafiju, kamēr aiz aizvērtām durvīm plosījās RADĪJUMS. Turpat arī aizmirsu telefonu, šonakt man nezvaniet. Pirms gulētiešanas sāku skatīties citādo supervaroņu filmu DEADPOOL, kas tik ļoti cenšas būt citāda, ka pēc 1/3 vēl neesmu sapratis, vai man tas patīk vai kaitina!? Laikam jau viss tas ir sevī, kā tas ūdens, kas nogremdē kuģi tikai tad, kad tiek iekšā. Vsp besīga klaviere, visu laiku met kursoru atpakaļ, būs jāatrod cita, atā

Jau otro dienu pēc kārtas peldos Ogrē, apmēram 200 metrus no šī objekta, kurš nebūt nav tik viegli pieejams vai apmeklēts, kā varētu izlikties. Jau otro dienu nesatieku tur nevienu svešu cilvēku. Patiesībā otro dienu tur esmu, jo vakar upmalā aizmirsu bikses. Taču tā vieta ir kaut kas. Viens virzulis no upes atsver kādus desmit garāžā. Tik daudz spēka punktu daudzmaz viena, pusotra kvadrātkilometra ietvaros -- senkapi, jaunkapi, mežonīgi noaudzis pilskalns, pareizticīgo baznīca, Sudrabu Edžus mājas un Dullā Daukas birzs, divas kā čūskas līkločainas upes, upurkalns, vienkārši liels, ainavisks kalns ar senu māju drupām virsotnē, visur kangaru osi un milzīgi ozoli, vēl tālāk uz augšu Ogres stāvkrasts, un tas viss tikai nepilnus 5 kilometrus no namdurvīm pa diagonāli, un vēl tik daudz ko pētīt, un

Roudtrips uz Brīnumu nakti Madonnā. Pirmā diena: Krusa un vēmekļi (kosmosa svētīta saindēšanās). Īsti vīri nokārto lietas uz stūra. 112. Kangarkalnu Velna purvs naktī. <3 Sviests

Nabaklab pašlaik uzstājas mīlīgs lauku sintpopa duets SandraTehnikums ar izciliem/sliktiem tekstiem. "Tev nekad nav laika, jo tu esi skaista." "Tu nekad nebūsi mana meitene, jo tu vienmēr būsi populāra." "Tu nekad nelasi savas dzīves instrukciju." Un vēl man nupat te aizliedza veipot. Fuck. Turpināšu nenākt uz šo piesmieto venue arī turpmāk

Dažu epizožu nosaukumi vakardienas roudtripam uz Tamperi

- the grand tammer hotel
- thou shalt pass
- thou shalt not pass
- thou shalt have six free movie tickets you have no use for
- fear & loathing in a paid underground parking lot
- an unnecessary detour
- the living need light, the dead need music *
- clumsy little acts of tenderness
- one man's moustache is another man's poison
- is this shit funny to you? it's not fucking funny you fuck
- this totally happened... again
- corvus corax @100mph

* festivāla grand prix, pelnīti. 5/5

Tiem, kas nav lasījuši nevienu Koelju grāmatu, bet tomēr mīl izmantot šo autoru dažāda veida nievājuma paušanai (esmu godīgi izlasījis 3, un garlaicīga šķita tikai viena), pastāstīšu, kāda tad ir centrālā, manuprāt, arī galvenā ideja "Alķīmiķa" pamatā: Mūžīgā atgriešanās. Grāmatas varonis gluži kā Brigaderes Sprīdītis pavada mūžu "dārgumu" meklējumos -- aizkuļas līdz otrai pasaules malai, apgūst uzņēmējdarbības pamatus, apņem sievu, pakļauj vēja dēmonus un ko vēl ne, lai finālā nonāktu pie secinājuma, ka meklētā "bagātība" visu laiku atradusies turpat sākumā -- proti, vietā (taču ne laikā), kur to pirmoreiz piemeklējis pats aicinājums meklēt.

Ar mani reizēm notiek kaut kas līdzīgs, vienīgi mulsina jautājums -- kur ir pats sākums?

Vakar stāvēju uz plānā Beberbeķu ezera ledus pie paša krasta un ļāvos tai sajūtai, kad ledus sāk krakšķēt arvien draudīgāk un tad fragments, uz kura stāvi, atšķeļas no pamatmasas un lēnām nogrimst dibenā. Stāvēju un apcerēju parunu par jūru līdz ceļiem. Par to, cik daudzi no mums vispār neapzinās, pa cik plānu ledu patiesībā staigā :) Depo par nieka €18 var iegādāties supervieglus, oderētus dāņu gumijas(?)zābakus līdz ceļiem: ģeldīgākais šīsziemas pirkums noteikti, vismaz iekams nav ieradies jaunais veipotājs. Iesaku

Pieļauju, ka tieši 0:00 atrados skrējienā /līdzi sunim, Daugavas virzienā, lejup no Torņakalna. Biju ielūgts sagaidīt uzbrūkošo Vēja ielā 21, taču tas ir reāls perons 9¾ un Nārnija (ja netici, paskaties Google Street View), kā dēļ arī šī eventuāli sportiskā steiga. Kas ir pirmais, ko iemācījos Jaunā gada rītā? Zemei vistuvākā potenciāli apdzīvojamā planēta atrodas Čūskneša zvaigznājā. Tikai 13,8 gaismas gadi. Aidā!

Bija tāds gadījums - vilku mūziku internetā no kādas filesharing vietnes un paralēli uznāca šķavas. Gardi nošķaudījos, atvēru acis un ieraudzīju, ka tajā kastītē, kur tev jāpierāda, ka neesi robots, man jāievada teksts "bless you" :)

Svētdienas leģions Baltajā naktī Zunda dārza bija dievīgs. Zāle Arkādijas parkā pirms tam gandrīz tikpat. Pat tematiski paspējām uz Ābeļbrāļu Kastrātkuili Spīķeros (nebiju redzējis), vienīgi tur gan varēja nosalt. Pēc šāda sākuma Anglikāņu minimālisms likās pliekans un iemidzinošs. Vēl jāpiemin Saskaņas elektorāta valodā sniegtā intervija raidījumam Vsjo, vsegda, vezģe

Reizēm ir labi, ka par tevi pasaka visu to pašu neglaimojošo, ko tu domā par sevi, jo vismaz tad saproti, ka neesi savās domās viens, kā tas mājās nepalikušais brālis, lasi, ārprātīgs

Mēs neticējām, ka tas ir iespējams, bet vakar viena Inkubus Sukkubus albūma The Beast with Two Backs laikā viņa beidza desmit reizes. Pēc tam sāka līt, rietumos ducināja pērkons. Kad piecēlos, lai uzsmēķētu, pulkstenis rādīja tikai 00:20, ārā bija mākoņi un patoloģiski gaišs