Ever After - Daugavpils

Otrajā (trešajā?) festivāla dienā bija tik karsti, ka, vedot skaņotāju uz autobusu, pat aizmirsu uzvilkt kreklu, taču tika nospriests, ka Daugavpilij šāds robs garderobē visnotaļ piestāv, tāpēc atpakaļ negriezāmies. Ar pēdējām degvielas lāsēm aktuālo reisu tomēr nenokavējām, bet pēc benzīntanka apmeklējuma iestrēgām trīsstūrī starp milzīgas zobu balināmā līdzekļa reklāmas apēnotu autostāvvietu pie lielveikala MEGO MAX, Svētā Pētera ķēdēs (!) Romas katoļu baznīcu un kaut kādu PDittonnamu ar miljons numurētiem tirguskioskiem iekšā un kinoteātri "Silver Screen" otrajā stāvā, kurā par nesankcionētu tualetes apmeklējumu ("tikai kinoteātra klientiem") draudēja piecu eiro naudassods. Kad vairāk nekā stundu nekur neizdevās atrast gāzes baloniņu prīmusam (pat kioskā, kas piedāvāja visa izmēra zāles pīpītes un maniaku nazi ar galvaskausiem rotātu spalu), secinājām, ka vienkārši jābrauc uz Depo, kur arī meklētais tika iegūts, bet no turienes līdz Daugavpils cietoksnim jau bija kā padot ar roku, tāpēc tālāk devāmies turp. Cietoksnī, kas, visai ticams, ir vispatīkamākā vieta Latgales Tautas Republikas galvaspilsētā, pabildējāmies, pabradājām un palietojām, bet laukā izbraucām pa citu izeju (tas mani mēreni samulsināja, jo pirmās piecas minūtes pēc tam likās, ka tā bijusi tā pati, pa kuru iebraucām). Esot Daugavpilī, tomēr gribas vismaz simboliski pabūt arī pie pašas Daugavas, taču it kā izdevīgākā vieta, kur to padarīt pa ceļam uz Lietuvu, beigu beigās izrādījās esam blakus funkcionējošam cietumam, kuru sākumā daži labi noturēja par pamestu. (Kāpēc mūsdienās vispār vēl liek cilvēkus cietumā?) Redzējām arī rezidentus, bet, kad mums, visai nekaitīga izskata hipijiem, kuri uzskatāmi tikai meklē vietu laiskam piknikam, sāka tuvoties nedraudzīgi noskaņoti vīri ar stekiem, mainījām plānus un nolēmām atgriezties festivālā, pa ceļam piestājot izdaudzinātajos Medumos... kuri izrādījās esam īsta elle in disguise, jo pēc pirmajām piecām pastaigas minūtēm šķietami idilliskajā dabas parkā "Ezeraine", mūs apsēda kvantitatīvi nenormālas odu ordas, kas čilla faktoru samazināja līdz vismaz mīnus desmit. Jāpiebilst, ka parkā bija arī pārāk daudz soliņu tik mazas apdzīvotās vietas parkam (burtiski ik pēc 10 metriem, turklāt jaunu, šogad krāsotu), kā arī no skaidu plāksnēm saskrūvēta "estrāde" pusotras autobusa pieturas izmērā, pie kuras pat piknikoja kaut kādi vietējie, kas, spriežot pēc visa, bija vai nu imūni pret asinssūcējiem, vai atraduši vienīgo no odiem brīvo vietu teritorijā (zem kāda koka -- jāpaskatās, varbūt ir kādi koki, kurus odi īpaši nemīl), jo, nopietni, tas bija neizturami. Tāpēc, ja jums kādreiz sanāk apmeklēt dabas parku "Ezeraine" vasarā, noteikti paņemiet līdzi pretodu līdzekli. Bet tā visā visumā, tas deijtrips uz subj. bija festivāla low-points, turklāt nemaz nebija festivālā, kuram kā tādam nudien nebija par ko piesieties. Formāli nevis saturiski, jo, ja godīgi, es nesaprotu to ārprātīgo "rikšiem bērīt es palaidu" (po) īpatsvara nepieciešamību. Mans personīgais tops izskatās šādi: 1. Theodor Bastard 2. LAIBACH 3. Vilkduja 4. Alio Die 5. OBŠRR. Mēs arī esot nospēlējuši tīri labi, lai gan programmā ierakstīto, visneizdevīgāko laiku bezatbildīgi nokavējām, haha, un Ugņiuss mani vairs nekad nekur neaicinās. Nevajag jau, ja tā padomā, jo līdz šim vienmēr to, kur un kad spēlēt, esmu izvēlējies pats. Nākamais koncerts pašam savā festivālā, bet oktobrī jādīdžejo Tallinā. Tas tad arī pagaidām viss, atā