Nobadojos trīs dienas. Daļēji tāpēc, ka pēdējā laikā redzu kaut kādus murgus sapņos - ka esmu smagi slima. Un tad badošanās ir vismaz kaut kas, ko es varu darīt, lai uzlabotu savu veselību.

Mēģinu atcerēties, kā es vilku sevi laukā no depresiju un apātiju bedrēm agrāk.

maija lietiņš uz koncertu steidzas
un pats nepamana, ka beidzas

Strīmā ir parādījusies Childish Gambino jaunākā albuma jaunā versija, attiecīgi iepriekšējā versija ir pazudusi. Divdesmitajā gadā viņam ir bijušas interesantas radošas izvēles. Es līdz galam nesekoju saistībai, bet vēl pirms tam bija viss tas haips ap "This is America". Kas esot pat bijusi domāta kā dis atbilde Dreikam. Those guys are weird. Bet drošvien jāpameklē internetos tas SNL, kurā šī dziesma tika izpildīta.

Caurmērā šis viss laikam nav my cup of tea, bet tā viena dziesma, tā būs iededzināta manās smadzenēs, un viņa skanēs man galvā arī tad, kad man būs demence.

Rīt būs piektdiena, un rītu es sākšu ar IR kultūras sadaļu. Es neesmu cilvēks, kas pirms kafijas ir gatavs kāpt lejā līdz pastkastei. Bet vairākas reizes ir bijs tā, ka es izlasu par nedēļas pasākumiem nedēļu par vēlu. Jo, goddammit, kurš laika sensitīvās lietas paslēpj žurnāla beigās? Es rakstu par korupcijas gadījumu pirms pieciem gadiem varu izlasīt arī trīs dienas vēlāk, un neviens no tā necietīs.

Bet žurnāls IR ir tāds blast from the past, un visspilgtāk to ilustrē tā pēdējās lapas. Tajā žurnālā ir fakinā krustvārdu mīkla! Ja tas būtu kāds konceptuāls žurnāls Zūmeriem ar Gunāra Bērziņa karikatūrām, es vēl saprastu krustvārdu mīklu un jaunāko kasešu recenzijas. Savukārt par IR man ir sajūta, ka viņi nav tikši pāri Dienas pārdošanas traumai. Es gan sen neesmu rokās turējis kādu Newsweek, un varbūt tas ir visaptverošs drukātās preses konservatīvisms. Savukārt kultūras notikumu sadaļa man liek domāt par cilvēkiem, kas ar auduma maisiņiem iet uz Matīsa tirgu. Es to saku ne bez pašironijas, jo kas var būt vēl stereotipiskāk kā ar suni un auduma maisiņu iet uz Matīsa tirgu? Varbūt vienīgi dzīvošana teju blakus tai pašai IR redakcijai. Un tomēr, un tomēr. Es neņemos spriest par teātra recenzijām, šinī žanrā mani varētu viegli apmuļķot. Bet, piemēram, koncertu programma tur ir kā LNT vidējam skatītājam, ja LNT vispār vēl eksistē. Varbūt šīs papīra lapas var atvēlēt vēl kādai intervijai ar kādu izstādes kuratoru, vai jebko citu, ko nevarētu atrast internetā. Ja es, piemēram, jūtos galīgi slinks, un neesmu neko lasījis par kino, es aizeju un atveru Kino Bizes repertuāru, un jau jūtos zinošāks kā pirms brīža.

Bet visādi citādi, man tomēr patīk paņemt rokās kādu nebūt Rīgas Laiku. Es telefonā mēdzu atvērt, piemēram, tviteri, bet tas parasti nozīmē, ka šis man ir ļoti nevērtīgs laika brīdis, kuru es mēģinu aizpildīt. Varbūt ir kaut kas, ko ir ērti lasīt planšetē, bet planšete (-s) man vairāk liek domāt par aplikācijām, ko es varētu uztaisīt, vai kādiem nebūt mākslas projektiem, ne tik daudz kā par rīku, ko varētu lietot lasīšanai. Jā, un korī es arī nedziedu, un notis es planšetē arī neglabāju.

"Darba vietas aprīkošanu ar tehniskajiem līdzekļiem nodrošina persona, kas veic ceļu būvniecības, remonta, kā arī citus darbus uz ceļiem (turpmāk – darbu veicējs).." ( ... tālāk ... )

Manu bioloģisko radinieku neesamība manā dzīvē sen vairs nav nekāds pārsteigums, bet ar visu to Agapei izdevās ienest jaunus triepienus šajā bildē. Šodien bija jāatbild, kādas iemaņas es esmu ieguvis no saviem vecākiem. Es, protams, neesmu bārenis, un nav tā, ka man vispār nebija ko atbildēt, bet saraksts nebija garš, un lietas tajā bija visai primitīvas. Es varētu, protams, nostāties aizvainota pusaudža pozā, un uzskaitīt lietas, ko es esmu iemācījies nedarīt, vai kas ir lietas, kar ir traucējušas manā dzīvē, bet šo vingrinājumu es atstāšu nefunkcionālu ģimeņu Ziemassvētku ballēm. Es, protams, arī nemēģinu nostāties citās pozās, kur man kaut kā īpaši nav paveicies ar vecākiem, bet arī starp ģimeņu šausmu stāstiem ir dzirdēti gadījumi, kad visādi citādi nefunkcionāls vecāks ir spējis dot bērnam kaut ko emocionāli. Vēl bez traumām. Tieši šis vakuums manā daudz maz normālajā ģimenē kāreiz pārsteidz visvairāk. Varu derēt, ka atbilde uz šodienas jautājumu no otra cilvēka, kuram ir visi priekšnosacījumi nefukcionālai ģimenei, nebūs tik ļoti cold blooded.

Dārgie cibiņi, varbūt kādam ir vēlme un iespēja jūlijā vienu nedēļu izmitināt savās mājās pundurtrusīti? (nav manējais)

Во всём виноваты вышки сотовой связи! До их появления дураков в интернете было во многие разы меньше.

Once Upon a Time in America (1984)

Mana dzīve ir ievirzījusies tādā pasaules vērošanas fāzē, bez lielas vēlēšanās kaut kur iesaistīties. Es visu laiku redzu, kā cilvēki sarežģī paši savas dzīves, un daudzas lietas varētu notikt ja ne ātrāk, tad vismaz vieglāk, ja cilvēki atbrīvotos no...

Un šim es neatrodu vārdu. Mans pēdējais sapnis bija par šo tēmu. Tas ir kaut kāds evolūcijas blakus produkts, kas radies cilvēka dzīvnieku socializējot, un ko sešdesmitajos gados savos eksperimentos pētījas Solomon Asch. Un kā jau vienmēr, "zināt" un "zināt" nav viens un tas pats, un tikai salūztot kaut kādiem priekšstatiem, tu ieraugi notiekošā absurdumu. Tas ir kā lasīt horoskopus, un zināt, ka tā ir tāda muļķīga, bet reizēm izklaidējoša lieta.

Tā nu es ik pa laikam ierakstu kaut ko cibā, un tā arī nepublicēju. Es ik pa laikam kaut ko pašsaprotamu ierakstu tviterī, kas paredzami izraisa vienu retvītus, un citu naidu, bet es jau sen nelasu atbildes, un tādējādi netērēju tam laiku. Arī darbs nav manas dzīves centrā, lai gan aizņem ievērojamu tās daļu. Es kaut ko palasu, es kaut ko paskatos, es par kaut ko padomāju, reizēm kaut kas nonāk arī līdz cibai. Lai gan pārsvarā līdz cibai nonāk mūzika, jo tā neprasa daudz paskaidrojumu, lai gan arī tur apakšā gandrīz vienmēr ir kāds stāsts.

Imagine Sisyphus happy. And he is kinda happy. Protams, teorētiski gribētos mazliet vairāk filmu, mazliet vairāk ceļojumu, mazliet vairāk deju un sarunu, bet dzīve nešķiet tukša arī tajās dienās, kad jāiet kaut kur ārā ar suni, jāpārstāda kārtējais augs, jāpieskrūvē kāds plaukts, jāparūpējas par kombuču vai maizes ieraugu, vai jādodas uz kārtējo treniņu. Dzīve nešķiet pat tik tukša, lai atrastu laiku, lai izietu tehnisko apskati motociklam, kas ziemai beidzoties noteikti ietaupa daudz laika. Bet toties viegli atrodas laiks, lai nakti no piektienas uz sestdienu pavadītu ceļā uz Valmieru. Jo visu var izdarīt, ja pareizi sakārto prioritātes, un motocikla tehniskā apskate nekādi nav dzīves prioritāšu augšgalā. Gan metaforiski, gan burtiski.

The Tulse Luper Suitcases, Part 2: Vaux to the Sea (2004)