Ever After

[Rokoperas "Lāčplēsis"] Pirmizrāde notika 1988. gada 23. augustā. Saskaņā ar Māras Zālītes mājaslapā sniegto informāciju, pavisam bijušas 43 izrādes, kuras ik reizi noskatījās 4 000 skatītāju; pieskaitot koncertuzvedumu skatītājus, skaits pārsniedz 180 000.

Uz vienu no šīm izrādēm biju arī es, bet atceros vienīgi māti (iespējams, nevienu citu no ģimenes tas arī neinteresēja) un to, ka Kangars bija reāli foršāks par Lāčplēsi, bet Jumprava tāda meh, jo par maz (un nemelodiski). Izrādes notika Sporta manēžā Ķengaragā, kuru sasniedzām ar tramvaju, bet pēc tam deviņdesmitajos apsēda importa drēbju un apavu tirdziņi. Tur tad vēlāk es arī tiku pie pirmajām lielajām baltajām botām, kas noteikti saviļņoja mani vairāk par strauji norietošo veco estrādes zvaigžņu repertuāru manas tālaika muzikālās gaumes kontekstā. Piemēram, Lāčplēša vinils manā Melodija Records kolekcijā tā arī neparādījās, lai gan atceros, ka tika apsvērts, bet jau tad likās kā šis milzis ir izgājis no modes Baušķenieka nazālajā intonācijā

Omg, īstenībā reāla eiforija pēc 2018. gada Lāčplēša kavera uzlikt oriģinālo 1988. gada iestudējumu, kam ir arī reāli kāds sakars ar jēdzienu roks vārdā rokopera. Kkāds kultūrkontrastu eargasms pillnīgi, pat tie nebeidzamie nemelodiskie Liepiņa jodu un velnu džezbūgija filleri ar vienas nots piedziedājumiem cēlienu sākumos nešķiet tik kaitinoši un nogurdinoši. Kad Igo atver savas slūžas pēc Dona sažņaugtā kaut kā, nevar nenovērtēt atšķirību, Brīze vēl jauns un konkrēts kings, nav nodzēries, apprecējis Veidemani un nomiris, bet Vanzovičam, izrādās, ir nenormāli skaista un vitāla balss, kā arī daudz vairāk nešpetnuma un harismas, jebšu mazāk slīdenības nekā Martam Kristiānam. Lūsēnas vellatas mati mega jocīgi, bet balss līmenī, Grauba gan astoņdesmitajos svepstēja stiprāk, bet varbūt pēc tam varēja atļauties logopēdu un tad jau ar laiku (& TAS IR LAIKS!!!) nopičot sevi Ēķim kā kinorežisoru, un, re, šovakar visa Latvija, kurai nebūs nekā labāka ko darīt, valsts pirmajā kanālā jau trešo? reizi varēs skatīties viņa YA/leather porn netrilleri Nameja gredzens

TAS IR LAIKS!!!

Atgriezāmies ar saracēņiem no esenciāli kurmīga un gaumīga Baltās Kāpas apmeklējuma (gnidrologu nesatikām), par godu kara, invalīdu un spīdošo trīšžvaiģžņu bļembaku svētkiem* uzliku fonā beidzot to jauno LĀČPLĒSI ar Donu un citiem, ko vispār neatpazīstu, un atvēru cibu, jo biju baigi apņēmies to šajā datumā piepumpurot ar tematisku kultūrsaturu. Nez, cik daudzi ir piefiksējuši, ka Lāčplēša diena ir tā kā gandrīz speciāli pieskaņota ASV Veterānu dienai? Proti, Rīgu no krieviem tajā pēckara daudzpušu bardakā atbrīvoja PRECĪZI VIENU GADU pēc tam, kad (11. mēneša 11. dienas plkst. 11.00) spēkā stājās slavenajā dzelzceļa vagonā (tajā pašā, kur Hitlers 1940. gadā simboliskos nolūkos lika padoties Francijai) Kompjeņas mežā parakstītais pamiera līgums. Sakritība? Lāčplēša dienu Latvijā ieviesa jau 1920. gadā, kad mūsdienu sovokfanu spiedzieni par pārdošanos amerikāņiem vēl nebija baigi aktuāli, tāpēc domāju, ka nekādas sazvērestības te nav, tikai interesanta sinhronitāte.

* Ap 1935. gadu 11. novembra oficiālais nosaukums bija Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētki

Cita starpā, pirms trim dienām viņsaulē iečekojās pacaks, kurš Linča KĀPĀ tēloja doktoru Juē, suku nodevēju, kuru barons Harkonens piespieda kļūt par savu aģentu, piesolot pārtraukt viņa sievas spīdzināšanu. (Es, starp citu, nelamājos, jo par sukiem sauca īpaši sagatavotus imperiālos dziedniekus, kas skoloti pēc ievērojamā doktora Suka metodes, kurš savukārt slavens ar to, ka savulaik aplidoja 30 planētas, lai cīnītos pret kaut kādu starpgalaktisku mēri.) Kā zināms, Juē plāns cieta trejkāršu fiasko, no kā katram būs gūt mācību, ka ar sauroniem, putiniem un visiem tiem kimdiršviņiem nav vienošanās. Ar telohkrātiem arī nebūs. BET pacakam (Dīnam Stokvelam) bija 85 gadi, un nomirt šis uzdrīkstējās ne no kovida, ne vakcīnas, bet gan "dabīgiem cēloņiem". Lai nu tā būtu

Darbā, kā jau vēlējos, vieni vienīgi Kurmji, tāpēc šodien atļāvos ļauties Kurmja dzīves aicinājumam, proti, doties ārpasaules eksplorācijā, ko allaž aizrautīgi atbalsta gan abi saracēņi, gan MDFD. Devāmies uz Carnikavu sleš Gauju, proti, no C burta pāri Gaujai pa jauno zilo gājēju tiltu paralēli dzelzceļam līdz Gaujas stacijai, tad pa Jūraskrasta ielu līdz Gaujaskrastam, un tad jau gar to arī līdz pašai Baltijas jūrjai. Brīnišķīgs pastaigas maršruts ar episkām ainavām, kuram pielīdzinot, Lielupes ieteka Vakarbuļļos zaudē vienos vārtos, jo, pirmkārt Gauja ir vismītiskākā Latvijas upe, kas ne vien tek gar daudzām cieši mītiskām vietām, bet čūskainības ziņā piekāpjas tikai Ogres līkumiem un līkločiem, bet tāpēc, ka, salīdzinot ar Gauju, Lielupe ir, atvainojiet, ģeodēzisks pimpis, kas tupa taisnvirzienā iepisies jūrā, kur pavasaros stumj savus ledājus, gāžot priedes un graužot krastu, kas pēdējo piecu gadu laikā kļuvis nestaigājams.

Pie Gaujas ietekas jūrā pirmoreiz redzēju tik tuvu krastam augošus bērzus (metrus piecus desmit no viļņiem), neticami maz cilvēku (nevienu) un neticami daudz roņus (varbūt pat desmit), kas izskatījās ļaujam Gaujas straumei nest tos atmuguriski (atpakaļ?) no upes jūrā, ik pa laikam ienirstot un atkal pabāžot virs ūdens galvas te pa vienam, te pa diviem vai trijiem reizē. Tas bija kaut kas, vienīgi grūti nofotografējams fenomens, jo saule jau bija norietējusi.

Pēc tam atpakaļceļā satikām iepriekšminēto mana 1/2 Sibīrijas haskija, kurš nebūt nav lapsa, vārdamāsu, gājēju tilts uz Carnikavu kosmiski zaigoja mazām gudrona zvaigznītēm un uz tā sabirušās vītola lapas likās māksliniecisks ietves segumu izdaiļojošs elements. Uz atvadām aplūkoju sakņupušā tautas varoņa skulptūru Carnikavas parkā, nospriedu, ka jānoskaidro, kuram tautas varonim (spriežot pēc pleciem uzmestā apmetņa tas bija tautas varonis) tā veltīta, un tad jau devos mājup atpakaļ pie saviem pateicīgajiem kurmjiem un suarešiem, jebšu par sakņupušo varoni drīz aizmirsu un pievērsos citiem varoņiem, kā arī nevaroņiem

Attēlā: saracēnis Raita II, samojeda Mares un haskija Tora meita, Gaujas ieteka Rīgas jūras līcī

Dooora pats vainīgs, ka sper lapseņu pūznī. Lai ņem piemēru no zivs

Пацаки на Аракисе

Komponistam un diriģentam Jānim Mediņam bērnībā bijusi ļoti stingra mājskolotāja. Viņai esot paticis mazo audzēkni iepērt bez nekāda nopietna iemesla. Tā, piemēram, kādā reizē, kad viņš apguvis rakstu darbus, viņa viņam zvetējusi pa muguru ar lineālu, bet Jānim esot bijis skaļi jāskaita līdzi tam, ko viņš uzrakstījis: "Pī-le. Vī-le. Mī-le." Tas tamdēļ, lai blakus istabā sēdošajai mātei, kura allaž klusi adījusi, nerastos nekādas aizdomas.

Tomēr šī rūgtā pieredze Mediņam kalpojusi par pamatu paša rakstura stingrībai tālākajā dzīvē.

Tā man stāstīja viena muzejniece komponista lauku mājās, viņa memoriālajā istabā.
Sapnī.
Pagājušajā naktī.

Es atkal visu laiku lasu tos mūzikas skolotāju sludinājumus Darbs nevakcinētiem. un redzu, ka ar tiem ir visbēdīgāk, jā, tieši mūzikas skolotājiem kaut kādā provincē, ģitāras privātstundu pasniedzējiem, līnijdeju koučiem un visādām vienreizēju ideju ģeneratorēm no lauku mazpilsētām, nu, ir vēl dažas kategorijas, bet tagad jau ir arī labs noiets un arī atsaucīga mērkaķauditorija, spriežot pēc komentētājiem. Tas ir, ES GRIBĒJU TEIKT, ka muzikalitāte un talants, kā arī pedagoģiskas noslieces varētu pat būt RISKA FAKTORS, piemēram, paskaties uz Vestrtardu Šimkusu ;(

Mediņa bildē arī, ja ielūkojas ciešāk, ir kaut kas no tā Ciekura viegli pasistā skatiena. Ilgi skatīties nav ieteicams, var ievilkt gaismas tīmeklī (tunelī?) brr

Ģimene Peru atklāj, ka viņu Sibīrijas haskijs nemaz nav suns. Pavisam, neparastu pieredzi piedzīvojusi Maribela Sotelo un viņas ģimene Peru, kas savās mājās paņēmusi Sibīrijas haskiju mazuli. Laika gaitā atklājies, ka tas nebūt nav suns.

Savukārt es, pavisam, neparastu pieredzi piedzīvoju šodien Gaujā pie Gaujas, kur pirmoreiz satiku dzīvu suni (un suņa saimnieku, no kura to uzzināju), kuru sauc tāpat kā manu vecāko suni, kurš toties ir 1/2 Sibīrijas haskijs (un arī satika visus iepriekšminētos), jebšu laika gaitā, pavisam, nav apstiprinājies, ka nebūtu suns, un ir pat laidis pasaulē vēl septiņus suņus (kuri nu jau ir 1/4 Sibīrijas haskiji, jebšu tomēr 4/4 suņi). Tas bija interesanti arī tāpēc, ka kaut kādā ziņā sasaucās ar pavisam līdzīgo vārda jautājumu šodienas vārdu apmaiņā ar cibas lietotāju pavisam, kura, pavisam, nejaušu apstākļu sakritības dēļ gan ir satikusi tikai iepriekšminētā 1/2 Sībirijas haskija dēlu (1/4 Sībirijas haskiju, 1/4 samojedu un 1/2 Šveices ganu suni, jebšu, pavisam, 4/4 suni).

Ā, jā, tas Peru feikais haskijs izrādījās lapsa. Andu lapsa. Izlasīju jauns.lv

upd. Atvērnu nākamo ziņu un tur izlasīju, ka Bauskā vietējos tramda lapsa, kuras atbaidīšanai pašvaldība pilsētniekus aicina radīt troksni. The foxiness thicknessss

Северный ветер (2021) - смотреть онлайн безнаказанно

Cosmic Kindness
Nekas sevišķs, bet par dažiem eirocentiem prokrastinējot spontāni nopirku divus mazzināma retrofutūristiskā spacesynth projekta ANDROID FORNICATION ierakstus, jo tas ir mans paņēmiens, kā pretoties nežēlīgajai kapitālcentrisma un Spotify ietekmes eskalācijai mūzikas industrijā, kā arī dīlot ar naudas attiecību izraisīto stresu šajā dehumanizācijas laikmetā, bezatbildīgi notriecot to par dziesmām, ko mierīgi varētu klausīties par velti. Es vienkārši jau gatavojos 22. gadsimtam

Vakardienas pēdējais puksts īstenībā bija iekšējā cibas prokura keiss par labu vēl nebijušam precedentam, kas seko uz karstām pēdām jau iepriekš oficiāli (t.i., ar heštegu) apstiprinātajam virinātāju genocīdam, proti, par labu absolūtai šī žurnāla komentāru dekrišjanizācijai tuvākajā un tālākajā nākotnē, ja tās subjekts (attēlā – fotorobots) turpinās savu bezjēdzīgo retoriku, kas neved ne pie kāda atrisinājuma un kuras vienīgais τέλος allaž izrādās bezjēdzīga uzmanības deficīta motivēta situācijas eskalācija, pašam eskalatoram sevi maldīgi iztēlojoties par baltu dūjiņu ar olīvu zaru knābī, kas tikai liecina par kādu pārlaicīgu patiesību, proti, ka, cenšoties panākt tikai kaut ko vienu, vienmēr, turklāt neprognozējamā apjomā, tiks panākts arī diametrāli pretējais (atgādinu, ka attēlam ir ilustratīva nozīme, jebšu tas ilustrē kādu citu šajā kontekstā aktuālu 22. gadsimta patiesību, proti: neskati vīru no ķiveres).

Lieki piebilst, ka piespriestais pārbaudes laiks tika neņemts vērā apmēram 15 minūtes un konceptuālais lēmums par labu absolūtai dekrišjanizācijai, sperot lielu soli baudas zemastslēgas komentāru pārtapšanai par SSS (aka somewhat safer space, jebšu jābrīdina, ka gnidrologs atkal ir piedraugots atpakaļ) sastapa absolūtu zvērināto vairākuma atbalstu. Pagaidām šīs ir pēdējās krišjāņa kadirova rindas baudas SSS+ žurnālā, kuras es pārvērtu dzejā, lai deviantā cibas galma āksta vienreizējā vienvirziena izeja šķistu svinīgāka.

Nekad nevajag bīties izmēģināt ko jaunu! (Izņemot varbūt vienīgi geju seksu vai nakšņošanu kailam ar šīferi apsegtā kartona kastē aktīva vulkāna krāterī sudrabaino gorillu pārošanās sezonā sešu un vairāk magnitūdu zemestrīces laikā, kad tev ir gandrīz izlādējies pārnēsājamā tālruņa akumulators)

Pirms pusotra gada visa Latvija ar aizturētu elpu sekoja līdzi brīvsolī aizlidojošā pašmāju milzu drona gaitām. Beidzot kaut kas, kas nav pandēmija! (Atgādinu, ka bija pats maija sākums.) Pat pie manis uz kalnu atbrauca karavīri, laipni palūdza atļauju un uz pāris dienām ar radaru nobāzējās apkaimes augstākajā ģeodēziskajā objektā (attēlā). Kā zināms, dronu neviens tā arī nenopeilēja un tas nokrita zemē pats, taču karavīriem manā kalnā tā iepatikās, ka šogad tie atgriezās vēlreiz, nu jau mācību nolūkos. Arī šoreiz bija laipni un pieklājības vizītē pirms izkāpšanas no mašīnas pat uzvilka masku. Tagad gan droni vairs nav nekas jauns un pienācis laiks sekot kaut kam citam. Piemēram, KNAB bezjēdzīgajam modernās mākslas putuplasta aisbergam Daugavas lejtecē, par kuru vienubrīd tika ziņots, ka tas piestājis kaut kur krūmos Ķengaragā, bet tagad jau manīts "pietauvojies" zem Dienvidu tilta...

Kur gan citur korupcijas reegam bomzot ja ne zem pasaulee dargakaa tilta pec izmaksam uz 1 m2

Varētu uztaisīt @KNABinforme lapā aptauju, kur tauta katru mēnesi varētu balsot par viņuprāt korumpētāko iestādi valstī, un tad šo sačurātā sniega kalnu, policijas konvoja pavadītu, turp aiztransportētu un novietotu pie parādes durvīm.

(tw)

Konsekvence bija kaut kas labs, vai ne? Labi, tad, ja es teikšu (teicu) "beidz", tas nozīmēs (nozīmēja) "Beidz!" as in pavēles formā, nevis "lūdzu, beidz" liekulīgā kristieša formā. Kas pienākas par nepakļaušanos pavēlei (likumam)? Pareizi, sods jeb bauda. Bauda par nebeigšanu uzmākties laikmetīgajā sabiedrībā vismaigākajā gadījumā parasti ir vai nu naudas sods, vai uzmākšanās iespējas liegums, mazāk maigākos un nelaikmetīgākos gadījumos – moku rats vai sabradāšana ar ziloni, bet es būšu maigs. Jebšu nevis pašmērķīgs konsekventums, bet gan autentiskums un radikāla brīvība ir nākotnes panteisma vērtības. Ja mana brīvība ir tavs cietums, tu neesi pietiekami #laikmetīgs un 22. gadsimta sabiedrībā tev būs tikpat daudz vietas, cik brīvības 1. gadsimta romiešu arēnā pie lauvām pūlim par izpriecu. Savukārt lepnums ir tikums, jo neparedz melīgu lišķību un izdabāšanu ne dēmosam, ne dzīviem vai izdomātiem elkiem. Beidz! (Nelūdzu!)

O, rādās, ka Putina un Lukašenko uzkrītošais whataboutisms pēdējā gada intervijās amerikāņu žurnālistiem sāk nest augļus. Gnidrologs approves



( angliski )

Vakar pirmoreiz biju LIDL (Mežciema), sapirkos sev un suņiem* dāvaniņas no Kārļa Skalbes un ar visu stāvēšanu rindā pilnīgi nopietni izbaudīju pilnīgu NEYSLUTRANS

* poļu vistu sirdis par 1/3 lētāk nekā centrāltirgū, eitunost, iztukšoju visu vitrīnu**
** manis attaisnojumam, sevišķi daudz palicis nebija :/

A horse is a horse, of course, of course. Bet vispār šī mēme man atgādināja to vietu Kastaņedas grāmatās, kur dons Huans vai dons Henāro, vai abi divi apskaidro (trollē) Karlosu, ka, jebšu absolūto Visumu radošo un aprijošo būtni burvji dēvē par Ērgli, tas īstenībā ir ļoti smieklīgi, jo ērgļi, kā tas visiem labi zināms, arī... (dirš). Analoģiski (he he), tie paši sengrieķi, kas zvaigznājā saskatīja zirgu, naksnīgajās debesīs saskatīja arī zirga dibenu. Smieklīgi? Vismaz par tēmu (autentiski)

Pirmdienas ir manas dzimšanas dienas. Šo sāku ar krāsns iekuri, diviem pukstiem cviesta sibā, triju minūšu "peldi" bangojošā jūrā pulksten astoņos nulle vienā, un tagad esmu imūns kā pret kovidu, tā krišjāni! #gowimhoof #fuckreligion #virinātājugenocīds

Hei! Ir tikai viens jautājums, kurā es mapatam piekrītu, un tas ir par to, ka cibā ir pārāk maz dibenu. Gan Nikolas Kidmenas, gan morāli nenovecojušāku. Lūk, dibenu parāde Vidzemes aukstienes lauku pļavās šajā dienā, 8. novembrī, pulksten divpadsmitos divdesmit pirms precīzi diviem gadiem:

Vēl viens apliecinājums tam, ka tādi kā Krišjānis Lācis paši apkauno savu 1. gadsimta tuksneša elkticību, jebšu starp maldiem un māņiem pa reizēm dzirdama arī saprāta balss.

Mācītājs Cālītis: Pretvakcinācijas kustība ir kā jauna reliģija (audio, 3 min)

Krievijā tādi šamaņi, kas no savas Hujakutijas gar trasi brien uz Kremli izdzīt ļaunos garus, ir ikdienišķa lieta. Padumaješ,

( не тот шаман! )

Pirmais oktobra miksteips ir klāt:

http://klab.lv/community/muzons/989755.html