Friends

Es te paklausījos par nākotnes scenāriju modeļiem, balstoties demogrāfiskajos rādītājos. Pirmais faktors, protams, ir pieejamā darbaspēka attiecība pret nacionālas valsts iedzīvotāju skaitu. Šī dziesma ir veca kā pasaule, un balstās uz bezgalīgu iedzīvotāju skaita pieaugumu. Var jau būt, ka šīs teorijas entuziasti kā neizbēgamu uzskata iedzīvotāju skaita sabrukumu laiku pa laikam, un neuzskata to par humanitāru katastrofu, bet tādā utopiskā pasaulē, kur cilvēks ir radības kronis ar kontroli pār savu dzīvi, šis neizklausās pēc ilgtspējīgas stratēģijas. Viena no šobrīd neizbēgamajām sekām ir pensijas sistēmas totāls sabrukums tajā formā, kā mēs to saprotam šobrīd. Man gan jāsaka, ka bez jebkāda argumentēta pamatojuma es jau no pusaudža gadiem esmu noskaņojies strādāt līdz savai nāves stundai, pat ja tam vairāk ir sakars ar bērnības traumām, nevis ar racionālu aprēķinu. Pusaudža gados es gan arī nedomāju, ka es dzīvošu pārāk ilgi, un šis priekšstats gan ir nedaudz mainījies. Lai vai kā, šinī ziņā man pat nebūs jāpārkārto sava dzīves filozofija, un morāli es esmu gatavs, ka dzīve un darbs ir divas neatraujamas eksistences realitātes. Viena no optimistiskajām teorijām šinī visā ir tā, ka produktivitāte turpinās augt dēļ tehnoloģiskām inovācijām, un darbaspēks 20. gs. nebūs tas pats, kas darbaspēks 21. gs. Tas gan nenozīmē, ka nebūs jāstrādā vēl vairāk, ja mērķis ir saglabāt esošo labklājības (lasi "patēriņa") līmeni.

Un te laikam parādās mans pirmais emocionālais iebildums. Es īsti nesaprotu šo vajadzību pēc vergošanas lielāko daļu savas dzīves, lai tiktu pie jaunākā bling-blinga. Un te ir zināms paradokss tanī, ka ar laiku tu iemācies nedzīties pēc nevajadzīgiem sūdiem, pat ja tu daudz ko vari atļauties, kamēr apkārt ir jaunieši, kas atrod visādus radošus veidus kā dzīvot dzīvi ar entuziasmu, bet viņi kāreiz gribētu reizēm atļauties lietas, kuras neko daudz nedod, bet tas dotu iesēju sajust, kā tas ir to atļauties. Tas "jaunieši" un "pieaugušie" dalījums, protams, ir diezgan relatīvs, jo sirmi bērni ar dārgām rotaļļietām still ir bērni, un tas ir viens no ekonomiskajiem un sociālajiem spiedieniem, kas neļaus tik viegli pāriet uz lēzenu ekonomiku sašaurināšanos. Un, protams, arī tas, ka visus šos wild kapitālisma labumus nebūt ne visi sistēmā iesaistītie bauda, un ir vieglāk runāt par to, kāpēc miljardieru pārmērības ir slikti, un ne tik viegli par to, ka ne visiem ir vajadzīgs parketnieks, lai pievestu bērnu pie skolas durvīm, lai cik tas būtu patīkamāk, kā dīlot ar ikdienas praktiskiem sūdiem.

Un vēl viena lieta, kas mūs ierobežo tiekties pēc utopiskiem sabiedrības modeļiem, ir mums tepat blakus. Diemžēl arī karš ir ekonomiskās kapacitātes sacensība. Jebkas liels un varens ir iespējams tikai ar milzīgām kolektīvām pūlēm, vai tā būtu Las Vegasas sfēra, vai militārā rūpniecība, kas spēj atturēt tādas progresīvas valstis kā Krievija no agresijas. Faktiski sanāk, ka mēs mūsu brīvību nosacīgi iemainam pret drošību, un mietpilsoniskais grind ir maksa par to. Nu, ja vien tev nav nenormāli paveicies, un kāds cits šo grind veic tavā vietā.

Kopumā ir jāsecina, ka tehniskās un organizatoriskās pārmaiņas pasaulē notiek straujāk, kā mēs tām tiekam līdzi sociāli. Mēs jau esam iemācījušies gribēt augsti tehnoloģiskas raķetes un smadzeņu operācijas, bet risinājumus sociālām problēmām joprojām meklējam kaut kādā 19. gadsimtā. Lieki teikt, ka ieliec cilvēkus 21. gadsimtā, mēģini tos pārvaldīt ar 19. gadsimta morāli, un tu nonāksi gan ekonomiskā, gan sociālā grāvī. Būtu jau kruta, ja cilvēce kopumā būtu malziet progresīvāka, un vairāk izmantotu svas bioloģiskās priekšrocības. Es saprotu, ka orkas mūs te nolēmušas bulijot okeānā, bet tādā globālā mērogā neviena cita suga mūs tā nopietni nav iecerējusi dominēt, un mēs te paši ņemamies ap sevis radītām problēmām.

gudrs - piekrīt man un aktīvi aģitē manu viedokli

dumjš - oponē un strīdās pretī

inteliģents - artikulēti pārstāv manu fronti bez lamuvārdiem

debils - apsaukājas un ņirgājas par man tuvākajiem konceptiem

nečîkstiet, tas varbūt ir pēdējais sniegs. varbūt pat vispār. cerams, ka nē. koki jau zaļojas, tādā ziņā vispār nav ko čīkstēt, jo nenovēršamais ir nenovēršams. kaut tas nebūtu pēdējais sniegs. dzīvē vai miera laikos. lai miera laiki nebeidzas. Ukrainā vakar nogalināti 6 bērni. kamēr mēs varam vaidēt, cik slikti laika apstākļi. vai ka sūdīgi romantiskajā sfērā vai tml., nemaz nerunàjot, ka nesanāk nopirkt kaut kādu lietu. esam ja ne laimīgi, tad vismaz mazliet priecīgi savā mierīgajā nelaikā. par nelaiķiem vēl par agru kļūt, tā gan visi domā.
vispār domāju vienskaitļa 1. personā

Mīļš paldies par viedokli.

ja vajag kkur tuvāk Elejā, sāku mīties ar ričuku. savādāk jau jūtu, kā dirsa sāk augt. un salīdzinoši ir tik mellow, domas ir lēnas un sapņainas, ne kā ar auto, kad manī mostas Andras, gribas visus saplosīt, tai sk. riteņbraucējus KO PISIES PA ŠOSEJAS VIDU DZĪVOT APNICIS?!

Happiness is an ethical imperative.

Don't mind the AI, bet man jāsaka, ka man patīk šis jaunais Igorrr gabals. Es teiktu, ka diezgan catchy.

Rīt pirmo reizi dzīvē jāuzskrien stirnu bukā. Sola izcilu laiciņu +2 grādi un slapju sniegu. Aiziet!

ko kremlis iegūst, sakūdot aptaurētos bāleliņus sisties par pro-trans / anti-trans tiesībām?

izklausās, ka sienāži sisina, bet gan jau kaut kādi stabi, vadi, elektrība.

nē, laikam galvā, jo skaņa turpinās, ienākot no āra istabā. varbūt asinsspiediens, kā jau kādas riska grupas iespējamam pārstāvim.

kas tie tādi - nacisti?

vai Jūs nemīlat tās padlas, kuras gada velnišķīgākajā dienā izvaļī no blakusteritorijas, aizšķērsojot jums ceļu, tad brauc uz 2 km/h un atstāj jūs pie sarkanā? es milu, MCAAAAAAAA!!!!!!!!!!!!!!!!!!1

https://www.facebook.com/reel/1144312597245581 gabi, labi

labi.
bet mūzikas ziņā visskaistākā tomēr ir vijole. skaņu skaņa. protams, ja vien nemākulīgi nečīgā. un vijole lauku kapellās arī ne pārāk.

kad man bija 4 gadi, vēlējos vijoli spēlēt, raudāju: "gribu spēlēt vijolīti, gribu spēlēt vijolīti!", bet mamma atšuva, sakot, ka neesot naudas, un tētis vispār to uzzināja, kad man jau bija 40 gadu.

šobrīd pa LR3 vijolē V. Sareika, tālab atcerējos savu vijolismu. bet nu labi, nav man nemaz muzikālās dzirdes, bet gan jau iemācītos kapellas līmenī. varētu bērēs pelnīt naudu.

Kopsh S saaka martaa iet daarzinjaa, vinju ir sakodushi 3 dazhaadi autistiski beerni. Nonverbal 3 un 4 gadnieki! Plecaa, sejaa un rokaa..+ viens iemetis ar speelju mashiiniinu pa galvu.

I dread what school in UK will be like.

man ir svarīgi zināt izrādes garumu - vai es varu tik ilgi palikt un izturēt.
pat tad, kad nekas nesāp, un vēl vairāk - kad sāp.
bet ja to norāda nepareizi, kā nupat Zviedrijā bija - izrāde bija 2 x garāka, es to sāku heitot.

rakšu sev bedri, kurā žāvēt augļus, sevišķi prūnes, pēc tam, kad būšu pabeigusi rakt, es tur iegulšos un izžāvēšos par prūni. pēc desmit dienām Begemots, nesaprotot, kur esmu palikusi, noņems bedrei vāku, lai skatam pavērtos mani sažuvušie kauli. es turpināšu dzīvot cilvēka dzīvi, lai gan patiesībā būšu sažuvis auglis.

ak dievs! kraken zī klāt!

Kādēļ es pirms desmit gadiem neinvestēju zeltā?

kokainā virziena smaržas ir tricky - pusmilimetrs pa labi vai pa kreisi, un tās kļūst par nepārprotami "vīriešu smaržām". un tomēr, still my favorite.

Patīk arī labi nobalansētas vieglas rožu smaržas. Jaunākās loves: Byredo "Young rose" (ideāla dāvana mazām jaunkundzēm) un Byredo "Rose of no man's land"

spīd saulīte!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

Es diezgan bieži dzirdu, ka cilvēkus satrauc mana kategoriskā attieksmes pret reliģiju. Tas man šķiet jocīgi, jo manuprāt šī attieksme mani padara par labāku, nevis sliktāku cilvēku. Manī netrūkst empātijas un pieņemšanas tikai tāpēc, ka man tās īsti nav pret cilvēkiem, kuriem empātijas un pieņemšanas trūkums jau ir iestrādāts vērtību sistēmā. Bet šo nekritiski reliģisko cilvēku vagoniņā var droši piemest cilvēkus, kuri uzskata, ka bērni ir jebkura cilvēka bezkompromisa svētība. Tai pat laikā es zinu, kā reizēm izklausās bezbērnu kustības argumenti un viedokļi - trust me, I'm not that. Abas šīs tēmas man ir pieparkotas melnrakstos, un es tagad neizplūdīšu detaļās. Bet vēl bez neapzinātas dzīvošanas un grūtībām uzņemties atbildību, ko mēs katrs lielākā vai mazākā mērā noteikti varam pārmest arī sev, laikam mani disturbē tas, ka abas augstāk minētās pārliecības glorificē ciešanas. Tā vietā lai meklētu veidus, kā tās mazināt, un kā ar tām dīlot, tiek vienkārši pateikts - tas ir labi un vajadzīgi. Var jau būt, ka tas ir priekšnoteikums tam, lai veidotos empātija, bet es diezgan skaidri zinu, ka es esmu daudz labāks cilvēks un spējīgāks palīdzēt citiem tagad, kad visi traumu un ciešanu kambari ir iztīrīti.

Esmu spērusi soli atpakaļ. Nemaz ar to nelepojos. Bet ja Jūs zinātu, cik tas ir grūti..

ziņojums no putnu frontes - šovakar debesis gājputnu pilnas. visu vakaru sasaucas, klaigā.
ir priecīgi būt zem putnu debesīm.

Atzīstas! Kurš nolika ziemas drēbes antresolā?