Friends

Let me tell the tale
Of a girl who didn’t stop,
Who climbed up every mountain
Without a pause upon the top.
She’d dance until each blade of grass
Was clothed in drops of dew,
And the sun knew her by name
But the silver moon did too.
For a fear had settled in her bones;
A fear of sitting still,
That if you’re not moving forward
It must mean you never will.
So in time her dance got slower
And she looked at all she’d seen,
But found gaps inside the places
That she’d never fully been,
For she was a human doing
Human moving, human seeing,
But she’d never taken time
To simply be a human being.


2015 Erin Hanson

es atceros, kaads bija tviteris 2009 gadaa.... visai liidziigs klabam aizvien shai baltaa dienaa. tagad visur ir tikai naratiivi un viedoklji un viss ir kljuvis paaraak sarezgiiti.

jau kādas trīs nedēļas nevaru aiziet gulēt agrāk par trijiem un pamosties agrāk par diviem. bet jūtos okei.
galvā pārāk maz teksta, smadzenēm nav ar ko strādāt, turklāt visiem tagad ir dzimenes, smadzenes tjipa deģenerējas no alkohola, bet varbūt līdzsvars rodas no stimulējošām sarunām, kuru saturu diemžēl neatceros, jo esmu aizmirsusi ieradumu pierakstīt to, kas notiek, kas ir labākais veids, kā vingrināt savas smadzenes paturēt atmiņā notikušo.
es gan vainoju pie tā emocionāli smagus pārdzīvojumus šogad, kuru dēļ neapzināti izvēlos peldēt laikam cauri, sevi pie tā nepierakstot klāt. esmu klātesoša tagad, ar to pagaidām pietiek.

Man ir prātā šāda atmiņa, tā ir kā neliela aina, gandrīz vai kā video manā prātā -- uz letes stāv mūsu baltais, kantainas kompjūtera monitors ( ko visi vienmēr sauca par “datoru”, un tikai pamatskolas informātikā es pirmo reizi uzzināju, ka patiesībā dators ir tā rūcošā, kantainā kaste pie kājām, kas datoru ieslēdz), mēs ar patēvu sēžam uz t. sauc. “bāra krēsliem” (man šķiet, ka uz tiem pat varēja griezties uz riņķi, bet varbūt es to tagad izdomāju – scenogrāfijas labad pieņemsim, ka tie bija augsti bāra krēsli ar apaļiem mākslīgās ādas sēdekļiem sarkanā krāsā, uz kuriem varēja griezties uz riņķi). Viņš man rāda “mājaslapu”, ko ir man uztaisījis – “backgrounds” tai ir ietonēts gaiši zilā, un vienīgais, kas tajā ir, ir uzraksts “ELĪNA”. Uzraksts ir liels, tas aizņem lielāko tiesu ekrāna. Burti ir izteiksmīgi un stilizēti, apaļām kontūrām, kā uztūkuši iegarienie klaunu baloni, no kuriem tie izsien suņus un citus dzīvniekus. Tas nav uzraksts, uz kura var uzklikšķināt vai kura mērķis ir nodot kādu ziņojumu, kas mudinātu uz darbību vai dotu kādas zināšanas. Tā ir apsveikuma kartīte, zīmējums, dāvana. Manā prātā aizvien ir šis atmiņu kadrs, bet es vairs to neredzu pavisam skaidri – tāpēc neatminos pavisam precīzi, bet ap katru no šiem burtiem lidinājās vai pie tā pamatnes sēdēja eņģelīši (skat. attēlā). Varbūt tie nebija eņģelīši, bet kaķēni. Es neatceros, bet tur notika kaut kāda rosība, kaut kam pat mainījās krāsas – es to pielīdzinātu agrīnā tumblr estētikai (kad, taisot savu lapu varēja tai uzlikt fona mūziku, likt kursoram šaut zvaigžņu lietu un visus tekstus rakstīt gliterotā vordartā).

Man bija apmēram pieci gadi, kad es sāku regulāri spēlēt “Lingo”, “Karogs” un “Minesweeper”. Tajā vecumā es jau labi mācēju lasīt, tāpēc Lingo man bija aizraujošs pretinieks. Atskatoties uz to, kā es piegāju spēlei “karogs”, es izjūtu savādu mierinājumu un mīlestību pret sevi: pirmās pāris spēles izmēģinājusi dažādas stratēģijas un zaudējusi, es drīz nonācu pie risinājuma, kas mani apmierināja: spēles sākumā, kad tika dota iespēja izkārtot savu figūriņu izvietojumu, es iebīdīju karogu pašā dziļākajā stūrī, savukārt lauciņus virs, blakus un, drošības pēc, pa diognāli, aizpildīju ar mīnām. Tagad, kad man nebija riska zaudēt, spēle man kļuva interesanta – es varēju izmēģināt dažādas taktikas un ceļus, lai atrastu pretinieka karogu pēc iespējas ātrāk, neriskējot ar to, ka pretinieks manu karogu atrastu ātrāk. Es neredzēju tam jēgu, jo neuztvēru datoru par nopietnu pretinieku, un tā uzvara man šķita tukša un bezjēdzīga. Turklāt mani sajūsmināja atklājums, ka varu tik muļķīgi vienkāršā veidā apkāst pretinieku.
Minesweeper es uzspēlēju pāris reizes, un tad vairs ne reizi mūžā. Tur nebija nekādas loģikas, es nespēju atrast nekādu patternu, tāpēc norakstīju šo spēli kā pilnīgi bezjēdzīgu un līdz šai pat dienai neredzu prikolu.

galvā domas: var tās pierakstīt; fun, retrospektīvi, analītiski
galvā pārāk daudz domas: riktīgi sūdīgi, neprāts, paranoja, neiroze -- ja izdodas piefokusēties, var parakstīt
galvā klusums: miers, ķermeni interesē ēdiens un sekss, bet kā lai sevi izklaidē??? no tukšuma pozīcijas grūti rakstīt, jo nešķiet, ka esmu kaut kam piesaistīta -- tāds zen miers bet vienlaikus cilvēciska garlaicība

vot

nē nu
jā

pirms 21 gada cibā rakstu:

Decembris 4., 2004

00:18
baigais vārds kapsula. kapi + sula.
bet visp. man sajūta tāda it kā es kapsulā dzīvotu


neticēsiet, bet arī tieši šodien domāju par vārdu "kapsula", jo dzēru gabapentīnu un domāju: "re, dzeltens kapsula!"

Katoļi > Katolicisms > Cathulu > Kathulicisms = Kathuļi 

Peedeejaa laikaa acis guljot ir tik sausas kaa kaut kas ljoti sauss, vienkaarshi sausas. Taa ka acis pieliip pie plakstinjiem.
Dazhreiz man shkjiet, ka beerni mani vienkaarshi izsuuc sausu.

Un man negarsho uudens, tikai kafija un mans shkjiistoshaa C vitamiina dzeeriens no riitiem.

mugurā iemetās kkāda krika.
1.x mūžā tik sūdīgi, knapi varu pakustēties.
laikam dzimšanas dienas mēnesī cilvēkiem mēdz būt slikti.
knapi zābakus novilku, knapi sunim siksniņu uzliku, knapi no gultas piecēlos.
visu knapi.

Iespaidojoties no tās Twenty One Pilots dziesmas, sākām skatīties Arcane, un trīs dienās gandrīz piebeidzām pirmo sezonu. Tas izrādās ir seriāls, nevis datorspēle, bet varbūt abi. Sižets šķiet diezgan vienkāršs, tai pat laikā dinamisks, un es neesmu pamanījis caurumus. Manai gaumei varbūt par daudz kautiņu, bet tas baigi netraucē. Neesmu liels animācijas fans, un tāpēc šī ir pirmā animācija, kurā es esmu redzējis seksa ainu. Ne grafisku, bet tomēr. Ilgi domāju, bet Bojack es neieskaitītu šinī sarakstā. Sezonas noslēgumu esam iepauzējuši, bet it kā ir vēl otrā sezona. Internetos raksta, ka tā joprojām ir laba, bet tomēr nestāv tuvu pirmajai sezonai.

Nesaistīti, bet nedaudz arī saistīti, es nesaprotu tos Rotten Tomatos reitingus. Seriāli, kas man šķiet ok pēc apraksta un treilera ir diezgan slikti novērtēti, kamēr tie, kuriem sižets pēc apraksta šķiet baltiem diegiem šūts, ir augstu novērtēti. No redzētajiem Apple TV bengeris Slow Horses manuprāt ir fine, bet ne tuvu tāds šedevrs, kādu sola reitingi. Viens personāžs mani kaitina jau no pirmās sezonas, bet kļūst tikai sliktāk, un es pēdējās sezonas laikā ļoti cerēju, ka kāds viņu tur nogalinās, lai viņš neievelkas nākamajā sezonā. Anyhow, man ļoti pietrūkst kaut kāda Letterboxa seriāliem.

Vakar biju uz darbnīcu pēc foķika un apciemoju L viņas jaunajā Hospitāļu ielas dzīvoklī. Taisījām wrapus un skatījāmies La bestia en mi. Mums ļoti patīk Kerija, nja, kā viņa šķoba to savu seju.
Jelgavas studijā vēl pirmspēdējie otas triepieni manai tulpju kannai. Mājās biju plkst 12.00.

p s: jums tur Rīgā vajag tuneli no Merķeļa ielas līdz stacijai, plīz.

sapnī redzēju zilo sažuvušo plūmi (jā, man tāda ir, neprasiet), kurai gleznoju katru krociņu.

izrādās, ka ir jau 3. decembra diena, nevis otrā

2004. g. 2. dec. cibā arī pierakstīju sapni:

12:14
sapnī biju tai Pareizticīgo baznīcā, kas uz Brīvības ielas. nosaukumu nezinu, bet parasti uz durvīm tur raxtīts "hram atkrit" vai "hram zakrit". jau 2.x sapnī to redzu. iepriekšējo reizi, kad redzēju, tur bija lauku sēta un nikni suņi. pagājušo nakt - ļoti gaišs un vecas segas svētbilžu vietā.. mācītājs dikti laipns, likās kā velns.

pirms 20 gadiem šajā dienā rakstu:

02:01
paglaudu cibai galvu. nedrīkst taču draugu pamest tāpēc, ka klibs.

tas laikam rucisisms
čerez žopu

tikko sapnī man piezvanīja caur pūdernīcu. pat ne caur spogulīti, bet caur pūderi, kas bija māla gabaliņi

Es atkal pabiju big corp ofisā, un atkal esmu norāvis nelielu kultūršoku.

Big corp jau kādu laiku izskatās pēc lidostas, bet šī sajūta ar katru reizi kļūst tikai spēcīgāka. Es biju parunāties par darbiņu, satikt jaunos kolēģus sejā, un man bija iespēja paklausīties arī viņu small talk. Tā nu viņi dzīvo jau gadiem kādā no Baltijas valstīm, drusku straglo ar vietējām valodām, jo vietējiem šķiet ērtāk ar viņiem komunicēt angliski, strādā savus ofisa darbiņus, ved bērnus uz pulciņiem, brauc atvaļinājumos pie saviem radiem, un visdrīzāk nevienai Veidemanei vai Dombravam acīs nekrīt, atšķirībā no jauniešiem ar ēdiena piegādes somām. Kāpēc viņu ir tik daudz tieši big corp es nezinu, bet nojauta saka, ka vietēji nespētu un negribētu aizpildīt šīs korporatīvās pozīcijas. Kaut kādā ziņā tas varbūt nav pat slikti, ja visa pasaule nekļūst par viendabīgu masu.

Vienu brīdi saruna aizvirzījās banālā kultūras atšķirību virzienā. Kamēr viņi atkārtoja tās frāzes, ka ir dzirdētas jau pirms divdesmit gadiem, es iedomājos, ka starpība starp vidējo latvieti un vidējo turku globālā kontekstā ir mazāka kā atšķirība starp diviem dažādiem latviešiem. Vidējam big corp darbiniekiem ir ko pastāstīt par restorāniem, pārkingu, gadžetiem, ceļojumiem un mākslīgo intelektu, tikmēr es savā nodabā domāju par to, cik ļoti jocīgi būs apmeklēt darba balli, kuras programmā ir “iet paēst un aiziet uz kādu dzērienu”, zinot to, kas tik par mani neatklāsies, mēģinot pielāgoties šīm abām aizraujošajām izklaidēm. Kaut kādu īpatnēju iemeslu dēļ man ir specifiskas zināšanas, kas ir vajadzīgas big corp, bet ārpus šī kapitālistiskā darījuma es jūtos kā viens pats iemaldījies svešā ballē. Man, protams, ir arī maz kopīga ar džeku no Jelgavas, kas strādā ģimenes zemnieku saimniecībā, un viņa acīs es drīzāk līdzinos big corp planktonam, un kaut kādā mērā viņam ir taisnība, bet piezūmojot tuvāk, es īsti neiederos nevienā no šīm kompānijām, tai pat laikā veiksmīgi varētu feikot piederību abām šīm grupām. Un runājot par feikošanu, man reizēm ir sajūta, ka es dzīvē nodarbjos ar nepareizām lietām. Un ar “dzīvē” es domāju tās lietas, kas man nodrošina komfortu pirkt filmiņu fotoaparātus, un braukt skrūvēt no paletēm huiņu.

Meanwhile mēs mājās esam pievērsušies saturam par cyberpunk, un lai gan mums nav izredzes piedzīvot lidojošas mašīnas un runājošus robotus (fingers crossed), grūti nepamanīt subtle līdzību starp distopiju un realitāti.

ar blīkšķi ievēlos atpakaļ realitātē.
ir ļoti viegli būt vienam. pat varbūt ne tā.. ir ļoti viegli, kad tev neko nepārmet un nepieprasa.

tas ir absurds, ka atvadoties draudzene saka paldies, ka uz viņu nekliedzu, jo bija kļūmītes, dārgas, ar bagāžu; navigācijas gļuki utt.

Barselona ir kontrastu pilsēta. Ne tikai vide, arī cilvēki. vienojošais ir tas, ka visi smaida un ir laipni (izņemot 1%), bet neviens nav komunikabls.

mums nebija labākās vietas, jo biļetes tika iegādātas par vēlu (augusta sākumā, lol), taču divas dullas latvietes iekustināja savā sektorā bariņu spāņu! Mensons ir brīnišķīgs!

uztaisīju onigiri.
ONIGIRI!
veseli trīs i

kā varētu garšot marinētas plūmes?
un olas?

tik daudz garšu, kuras neesmu vēl sagaršojusi

kortizola ugunskurs

La bestia en mí?

Distant descendant of a frog.

produktīva ned nogale - nogleznoju trīs Soroijas, paskicēju, gandrīz pabeidzu ūdens garu. lbrp mp nx kkfct ghj kjiunlllooooppp pii piii wiii wii csssst galva skaidra un fokusēta, laikam tas kokaīns...