Friends

ak dievs lūdz piedod nekad nekad vairs nelietošu alkoholu, tas ir tik šausmīgi PALĪDZĪBAS! 😭😭😭😭😭😭 Sauc ātros! 911!

Velna grava. Oh, Gosh, gandrīz iegāzos. Bet tomēr ne ;) Paveemt gan pras ās. Ds sv LV

Megalopolis ir diezgan fenomenāla filma. Man bija bail un es biju ieintriģēts apmēram vinādos apmēros, bet tā kā ziņkāre māca ne mani vienu, vakar tomēr noskatījāmies šo šedevru. Jāsaka gan, ka es no Kopolas esmu redzējis Drakulu, Apocalypse Now un varbūt vienu no Krusttēviem, tāpēc man nabūs daudz piemēru, kam nostādīt blakus Megalopolis, bet kaut kur spektrā starp mūsdienu Kannu laureātiem un jaunāko Supermenu, šis bija īpašs trips. Es nedaudz brīnījos, kā viņš šim ir dabūjis naudu, un tad mani apgaismoja, ka tā ir bijusi viņa paša nauda, un tas daudz ko izskaidro. Man šis viss atgādināja Arņa Rītupa dīvainības Rīgas Laika pēdējā gadā. Es domāju, ka mācība no tā ir tāda, ka reizēm vajag pasēdēt uz savām dzīves atklāsmēm, pirms atstāt kaut ko paliekošu. Ir gana daudz talantīgu cilvēku, kas māk izstāstīt citu stāstus, un man tas šķiet lielākais no talantiem. Bet arī tajos gadījumos, kas cilvēki paši sevi atkailina, piemēram, kino mākslā, ir vērts atcerēties, ka runāt par sevi, un runāt par lietām, ko tu saproti, ne obligāti ir viens un tas pats.

šogad vēl 27 darba dienas

Just one of those days where all your dreams are dead and you are cutting vegetables in the kitchen for a stupid stir fry while kids scream at you and an evil piece of garlickly bell pepper lands in your 5pm survival coffee of the day, so now your coffee tastes like garlic, and you question God's existence again like a fallen sinner.

strādāju no gultas. gultā visi hospitāļi.

Nopeldēju kilometru šorīt 29 minūtēs 19 sekundēs. 😎

Es iztēlojos ainu, kur tēvs paziņo: “Ģimene, es gribēju tikai pateikt, lai visi zina, ka šovasar notika dažādas lietas, kas mums visiem radīja stresu, bet mēs esam izdarījuši vairākas lietas, lai tiktu pāri dažādiem šķēršļiem, un tas ir stiprinājis mūsu ģimeni, un mēs varēsim šo svētku sezonu sagaidīt labā noskaņojumā.” Varbūt tas ir pareizi un vajadzīgi, bet es būtu pusaudzis šādā situācijā, un man tas liktos diezgan cringe, drošvien galvenokārt tāpēc, cik samāksloti tas izklausās. Īstās šausmas sāktos tad, kad kāds nolemtu iesaistīties šajā performatīvajā diskusijā, un vēlētos papildināt jau izskanējušo ar kaut ko tik pat plakanu un stulbu.

Lieta, ko es nesaprotu, ir vajadzība pēc līdzīgiem e-pastiem korporatīvajā vidē. Es apmēram saprotu dad issues, un kāpēc cilvēki, kas nav pieraduši ar citiem izrunāt lietas, izklausās tik jocīgi, un arī saprotu iemeslus, kāpēc viņi mēģina iebrist šinī viņiem nepazīstamajā teritorijā. Vai menedžeri no hierarhijas augšgala izjūt šo pašu dad aicinājumu, kad sacer un reaģē uz šādiem e-pastiem? Neviena no iespējamām atbildēm mani nedara pārāk mierīgu. Pirmkārt, darba attiecības ir totāli kaut kas cits. Ir, protams, Japāna, vai kāda maza bulciņu ceptuve mūsu kultūrtelpā, kura gatavojas svētku dienām, bet viņi nesūta e-pastus simtiem darbinieku. Bet ja tas nenāk no patronizējošām pozīcijām, tad es īsti nesaprotu šo vajadzību pēc diskusijas dažu cilvēku starpā anonīmas publikas priekšā. Un kur viņi ir iemācījušies, ka tas būtu jādara, vai ka tas strādā? Ir kaut viens pētījums? Vai varbūt viņi bērnībā ir redzējuši kādu politiķa uzrunu tautai, un izdomāja, kad viņi izaugs, viņi darīs tāpat, pilnīgi ignorējot kontekstu.

P.S. Es zinu, ka daudzi cilvēki skatās filmas aktieru dēļ. Es bērnībā arī skatījos Van Dammes filmas, un jebko ar Sandru Buloku. Bet šai parādībai var būt arī citas blaknes, kas varbūt neienāk prātā uzreiz. Tu varētu nebūt gribējis atstāt komentāru: “God, I love Kevin Spacey.” Esmu drošs, ka tur nebija nekādas problēmas, ka tas tika rakstīts, bet tur nu viņš joprojām ir, un šobrīd izskatās diezgan dīvaini.

Vakar noskaidrojās, ka es neesmu galīgi bezcerīgs alternatīvajos Melomanjakos. Parastie ir fun, bet es diezgan pamatoti esmu kļuvis par plānu “D”. Tanī, protams, zināmu lomu spēlē manas īpašās attiecības ar vārdiem un nosaukumiem. Šinī alternatīvajā komandā es esmu tieši tik noderīgs, lai aizpildītu dažus specifiskus robus, jeb kā uzaicinājušais cilvēks izteicās, pildu Gen X lomu. Un fakts, ka es šobrīd galvenokārt klausos tikai EDM tam netraucē, jo visu jauno klausās (bārdainie) jaunieši.

*2. diena nozīmē, ka mana vispārējā erudīcija arī nav pārāk slikta, un es otro reizi biju arī uz Prāta Spēlēm.

īlons sola, ka varēsim sevi augšuplādēt teslabotos pēc 20 gadiem. kā jums šķiet, kurš cibiņš tik ilgi izvilks un kurš ne?

Pirms brīža bija vidēji stipra zemestrīce un evakuācija no biroja ēkas.

Indulis un Ārija <3

Jeb, kā kāda bērna balss aizmugurējā rindā teica

"Tā baltā meitene
Un tas latvietis
Viņi ies kopā."

īsti nesaprotu frāzi: āķis lūpā

Whenever i love a book or story or movie i question whether physical life is but an excuse for a life in fantasy.

Nothing in reality stirrs one's spirit like whatever lives in ones mind, or is transferred by other fantastic minds.

Vienmeer, kad man atkal uzmaacas depresiivaa apaatijas vobla, mana pirmaa doma nav iet skriet vai eest avokado, bet gan arvien atcereeties, ka mirt veel nav iisti jeegas, jo veel ir tik daudz gramatu ko izlasiit un filmu ko noskatiities. Lai arii pati esiiba ir corrupt, skaudra un mokosha, it facilitates consciousness where unlimited pure fantasy can thrive.

"Tīklā. TTT leģendas dzimšana" ir filma par to, kā viens zīdainītis paliek aptuveni trīs mēnešus vecs gadus četrus – 1957. gada Brazīlijas čempionātā viņš jau ir ieņemts, bet 1961. gadā, kad Gagarins uzlido kosmosā, viņš joprojām ir maziņš. Taču filmas beigās notiek kaut kāda svarīga spēle Parīzē par godu fašisma sagrāves 30-gadei, pēc kā es spriežu, ka unikālais zīdainītis spēja nemainīt vecumu vēl gadus 15. Starp citu, visu šo laiku arī Skaidrītei Budovskai ir sešpadsmit.

My cup.

Soctīkli ir vieta, kur pamatā ar humoru izlavierēt cauri visādām sarežģītām tēmām. Tas ir kā uzēst kaut ko saldu pa virsu pretīgām zālēm. Pati par sevi tā nav slikta stratēģija, bet cilvēku emocionālais spektrs ir mazliet plašāks, un sēžot uz viena veida saturu, vienā brīdī var sākt šķebināt. Bet soctīklos var atrast arī LTV saturu, un ik pa laikam es ieraugu kaut ko zem virsraksta “Dzīvei nav melnraksta”. Šodien redzēju fragmentu no stāsta par mannā putriņu ar sviestiņu, un jāsaka, ka ir diezgan spēcīgi. Man arī ir daži savi pieredzēti vardarbības stāsti, kuri nav pārāk grafiski, bet ar visādām no bērnības atmiņā iedegušām detaļām. Absolūti saprotu, kā dažas asociatīvas lietas spēj sniegt mierinājumu vai trigerēt diskomfortu. Es nezinu, kam ienāca prātā šāds projekt, es televīziju īsti nepatērēju, bet visu cieņu.

māsīca mani izdzēsa no radu saraksta, jo esmu par SK. un vispār esmu farmatizēta. un V.V.Freiberga arī esot ķirzaka. lol

Ok, sorry Jesus for being immature and bitter, bet..

Aaaargh, besii already visas taas bagaataas social media mammas on Lila Rose show, kas ljechii virsuu sievieteem, par to ka vinjas negrib 4+ kids.

Es piemeeram labpraat visu laiku buutu staavoklii un breastfeeding like a hippie sunshine bitch with chickens and goats, ja man buutu NAUDA!

Visas taas loses neierubaas, ka tas nav jautaajums par branchiem vai loss of dink priviledges. It's literally about survival of you and your kids, when all the money you ever have disappears in rent, bills and food. Aizmirst par izklideem vai jautraam beernu aktivitaateem. Muusu izklaides piemeeram ir bezmeerkjiigi braukaat pa muusu rajonu, jo kkur apstaaties noziimee teereet naudu. Muusu beernu izgliitojoshaas aktivitaates ir televizors un spotify, kameer es ciinos ar maajas vaakjiishanu un eediena gatavoshanu all by myself forever.

Senaak, kad cilveeki veel dziivoja kopaa, esiibai neko nevajadzeeja, kaa kopaa buushanu un mazliet eediena, un bija jautri un heaven on earth. Bet muusdienu toksiskajaa izolaacijaa, kur pat siltumu ziemaa tu knapi atljaujies, you can't have 4+ mouths to feed and keep out of constant danger.

Jaa vinjas visas ir kristietes un pilniibaa atdodaas Jeezum, bet pretty quite surprisingly ignorant.

Protams, maybe I'm just an uppity psycho, un vinjas adresee ekskluziivi bagaataas middle and upper class sievietes, nevis taadas pelnrushkjes kaa es.

Nesenā Smiltēna atvainošanās par Līdakas izteicieniem ieies lielajā politisko atvainošanos grāmatā. Netfliksā ir “Explained” epizode par atvainošanos, un tur ir daži piemēri. Bet pēc būtības šī epizode parādīja, ka konkrēti politiķi ir kā mazi zēni, un viņiem pašiem nav savu morālo principu, un kad mamma neskatās, uz āru iznāk viņu patiesā būtība. Ne jau man lāpīt pasauli, un audzināt katru infantilo pusmūža vīrieti, bet šie diemžēl izliekas par sabiedrības sirdsapziņu, un uzskata, ka viņiem ir tiesības uz likumdošanas varu, un šādu cilvēku atrašanās šādās pozīcijās manā skatījumā ir sliktāka par vērtību atšķirībām starp dažādiem politiskiem spēkiem.

Smiltēns vispār ir atsevišķa stāsta vērts. Es neesmu iedziļinājies Apvainotā Saraksta politiskajos uzstādījumos, bet esmu dzirdējis, ka šo iesauku viņi ir nopelnījuši ļoti pamatoti, un jau šie divi indivīdi liek šo politisko apvienību pieskaitīt tai grupā, kur jau atrodas Šlesers ar Rosļikovu. Izskatās, ka konkrēti šis zēns ir nolēmis vienaudžu cieņu izpelnīties ar izrādīšanos pasākumos, kuriem ir sabiedriska rezonanse, bet maz satura – vai tie būtu slaveni tiktokeri, vai Latvijas sportistu uzvaru svinības. Esmu diezgan drošs, ka šī pāraugušā bēbja gadījumā tās nav polittehnoloģijas, bet gan patiesa pārliecība, ka tā ir politiskās karjeras misija – apspēlēt politiskos oponentus popularitātes konkursā. Gan jau kaut kur fonā ir cilvēki ar ekseļiem un sabiedriskām aptaujām, bet dikti šaubos, ka pašam Siltēnam no tiem ir kāda nojēga. Domāju, ka viņš ir izgājis pilnā: “Hello, fellow kids!”

Vēls vakars, skan The Pet Shop Boys - grupa, kuru atklāju/izjutu pēc Melnās Spermas Ģertrūdes ielas teātrī. Es vairs neatceros sižetu, bet atceros emocijas. Jaudīgi.
Gribas smēķēt. Gribas klusēt un kliegt reize.
Muižas spokainais, neskaitāmos īpašumos sadalītais, pārsvarā gauži slikti uzturētais, komplekss tinas veļu laika miglā un liek uzdot jautāumu, kā te reiz izskatījās, pirms gadiem 100, kad šīvakara klusie ciemiņi nebūt nebija ne klusi, ne ciemiņi.
Durvis ar skatu uz krauju.
Es staigāju pa lapām piebirušo, padomju sieta žogiem izvaroto muižas teritoriju un sapņoju vaļā acīm.
Realitāte sit skaudri, bet šeit no tās var paslēpties. Miglā. Vēja nav un laiks šķiet apstājies. Liekas, ka var ieskatīties jebkurā logā tā, it kā īpašnieku nebūtu uz vietas un nebūtu jābaidās, ka viņi pārnāks.
Laikam tā jutās okupanti, ienākot izsūtīto mājās, es nodomāju.

Esmu tikai ēna, es nozudīšu, pametot aci uz senajām pilsdrupām un pazūdot lejā kraujā, lai krietnu brīdi vēlāk iznirtu gravas otrā pusē. Manis te nav, vai es te biju? Kas zina, kas zina. Paliek vien cigaretes dūmi, kas pamazām sajaucas ar miglu, līdz kļūst par daļu no tās. Tāpat kā tu un es.

Tas pelēkais Nekas, kas nāk un aprij pasauli, tikai es domāju, ka šoreiz Atreju nav ne mazāko izredžu apturēt Neko. Nekas šoreiz nenāk no tālienes, tā prāta migla kas mūs pārņem un piepilda, līdz paliek vien Nekas. Kad mācījos pamatskolā, bez šaubīšanās varēju nosaukt vismaz 30 telefona numuru. Tagad? Precīzi 3 tādus, kam vēl ir adresāti (no kuriem viens ir manējais) un treknu čupiņu tādu, kuriem vairs nav. Vecvecāki, pirmās mīlestības. Skumjas, bet pēc katra pilnīgi dažādu iemeslu dēļ. Pēc vieniem - par zaudēto laiku, ko nepavadīju kopā. Pēc otriem - par zaudēto laiku, ko pavadīju kopā.

Nekas vārās un mutuļo, tas briest, un ik pa brīdim šķiet, ka labāk un vieglāk būtu ļauties. Grūst šo pasauli bezdibenī, zinot, ka neviens bezdibenis nav bez dibena, un, tāpat kā atvarā ierauta, pasaule kaut kur jau izpeldēs. Kāda, kur un kad? To mēs nezinām. To nepateiks zīlnieces, pie kurām policisti ejot, lai palīdz atrast slīkoņus. To nepateiks sektants, kas instagramīgajā reklāmā aicinās pavadīt vairāk laika ar dievu. Smieklīgi jau, ka no mums abiem, viņš sātanam tic krietni vairāk, kā es.

Mūs biedēja ar pasaules pagrimumu, kurā valdīšot sekss, narkotikas un rokenrols. Mani biedē pasaules pagriumus, kurā nebūs nekā no tā - nedz vieglprātīgā kailuma, nedz vieglā kaifa, nedz dziesmu un deju. Būs tikai asinis. Daudz asiņu. Manu, tavējo, svešu. Melna sperma un zaļas asinis.
Kāpēc zaļa, Tu, zaķīt, prasi? Jo rokenrola leģenda tā dziedāja - Sarkana, sarkana asins; pēc stundas tikai zeme, pēc divām puķes un zāle, pēc trijām atkal ir dzīva. Un zaļā taču esot dzīvības krāsa. Tāpēc asinis ir zaļas - jo tās ir sarkanas. Iņ un jaņ, pretmeti un kontrasti un vienotība caur tiem. Nekas nav pilnīgs, pirms nav savijies ar savu pretmetu, tā teica skolotāji augstu kalnos, un mēs viņiem ticam. Noteikti tās nav lielākās muļķības no visām, kam ticam.

Ja reiz mēs paši iemidzinājām Falkoru, vai mums ir tiesības cerēt, ka tas vēl atlidos? Vai arī mums ir pienāums cerēt, ka tas vēl atlidos? Pienākums mūsu pēcnācēju vārdā. Pienākums pret tiem, kam pelēks nav krāsa.

Paceļu acis. Migla ir izklīdusi. Cilvēki to ir apēduši. Var sākties jauns cēliens ar Neko.

Es iedegšu svecīti par tiem, kas klusi no Tīreļpurva ciemos nāk. Iededz arī tu. Varbūt par mums kādreiz kāds to iedegs tāpat.

Frankenstein though..

Es atceros, ka uni laikos izlasiiju graamatu un biju mesmerised, un jaunaa filma ir concise captivation.

Manaa mazajaa sirsninjaa, tieshi Frankenshteins tik skaudri iemieso eksistenciaalismu.

"Iemeslu izstāties no konvencijas neredz Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks. "Dati ir nepielūdzami. Mēs redzam, ka arī konvencijā norādītais, ka īpaši zēnu, vīriešu izglītošana un attieksmes maiņa sabiedrībā – tas ir tas, ko nosaka šī konvencija attiecībā uz vardarbības novēršanu. Nu tas sakrīt ar datiem, tomēr 85% un pat vairāk varmākas ir vīrieši. Mēs esam spiesti to atzīt. To pierāda dati," uzsvēra Ruks."

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/09.11.2025-likumi-groziti-sliktak-ar-attieksmes-mainu-ko-latvija-izdarijusi-stambulas-konvencijas-prasibu-del.a621765/