Friends

pirms pāris nedēļām ganos redzēju Selfu. staļļa saimnieces veco ķēvi. viņa nomira pagājšpavasar. viņa stāvēja pavisam netālu no vārtiem, atsevišķi no visiem pārējiem zirgiem, pagriezusi pret mani savu, ar nevienu citu nesajaucamo, lauko pieri un mūžsenās acis.

šovakar, braucot mājās, skaļi un šķībi auroju līdzi Mārtinam "It's a question of lust, it's a question of trust, It's a question of not letting what we've built up crumble to dust" un kādu brīdi dzirdēju, kā tikpat skaļi un šķībi, bet matēti, kopā ar mani auro kāda vīrieša balss. Volvo dēmons droši vien.

hazard reported ahead. hazard reported ahead. hazard reported ahead. hazard reported ahead. hazard reported ahead.
kaut kas ļoti pūkains un brūns un ļoti notriekts. diezgan liels. paldies veizam par brīdinājumu. piebremzēju un paspēju palaist pār lielceļu tādu pašu pūkainu un brūnganu. un ļoti dzīvu. bet vienu. "Usūrijas jenotsuns veido monogāmus pārus uz mūžu".

pabraucu garām Smiltenes aplim. lai varētu pa tukšu un taisnu šoseju, bez radariem, pārsniedzot ātrumu, aurot līdzi Mārtinam un Deivam. aurojām līdz Grundzālei. tur apgriezos, atkal uzņēmu ātrumu, parādījās paziņojums "dzinējam samazināta veiktspēja", motoram zuda jauda, sāka raustīties gaismas, panelī uzmirgoja visādas lampiņas un īsi pirms apstājos malā - nobloķējās arī stūre. kopā ar Deivu auroju "will I always be here??????????". vairākas reizes griezu aizdedzi, bet motors izdvesa lapsas smiekliem līdzīgas skaņas un neleca.

pieleca. pa tukšu un taisnu šoseju, bez radariem, pārsniedzot ātrumu, auroju līdzi Deivam "I rush for you, I rush for you, I rush for you" un braucu mājās.

nebraucu mājās. man nav kur steigties. braucu uz Niedrāju. stirnu dibeni ceļmalā spīd kā Marsa mēneši - Foboss un Deimoss. mežā neganta vētra. viss šalc un čīkst un vaid un gārdz. mākoņi - kā labradoru armijas saplosīta spilvenu krava un trīsuļojošas zvaigznītes, kā lauskas no burkas, kuru vakar nesašķaidīju.

papsītis mēģināja iemācīt zoli. neko nesapratu. paliku jaņos. tā to sauc?

paliku jaņos. hazard reported ahead. Will I always be here? Will you let the morning come soon? 112112112

vai sāpinot kādu citu Tavas sāpes paliek mazākas? vai Tavas sāpes paliek mazākas, ja Tu ienīsti manas auzu pārslas?

pārdzēros kafiju. veselas piecas šodien. triceklis, receklis, galerts.

hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead. dzinējam samazināta veiktspēja. hazard reported ahead.
ahead. ahead. ahead. behead.
Will I always be here?

The Tower.

"tumsā pie ugunskura klausīties stāstus" pēdējā iterācija, man šķiet, ir diapozitīvu skatīšanās un stāsti, kas pavada katru attēlu. cits nekas nestāv līdzi.

govs, tikko kādam uzgleznoju Z-sv dāvanu - lapsu sniegā.

Noskatījos It's a Wonderful life un
Shop around the corner, kas, izrādās, ir You've got mail pamatnē? AK DIEVS KĀ ES TO NEZINĀJU?!

pie abām raudāju.Džeimss Sķuarts mans jaunais vecais mīļākais aktieriiis!


"George Bailey: What do you want? You want the moon? Just say the word and I'll throw a lasso around it and pull it down. Hey. That's a pretty good idea. I'll give you the moon, Mary.
Mary: I'll take it. Then what?
George Bailey: Well, then you can swallow it (!!!), and it'll all dissolve, see... and the moonbeams would shoot out of your fingers (!!!) and your toes and the ends of your hair (!!!!!!!!)

montecristo, sapņo vien.

emociju pohas

Šlesers ir harizmas caurums

un tad vnk ņem un izrotā olivje salātus ar no burkāna izgrieztām rozītēm.

Priecīgus Ziemassvētkus mīļie cibinji!!!! hou hou hoooou!!!

man vnm, garām ejot, ir paticis skatīties svešos logos, uz sekundes simtdaļu iedomāties, kas tur dzīvo, ko domā, kā jūt? tagad man patīk naktī iziet ārā, uzpīpēt, ar dūmiem gaisā palaist visas savas šīsdienas rūpes un skatīties uz saviem īres dzīvokļa logiem un iztēloties, cik laimīga ģimene tur dzīvo, vai vientuļnieki?

Rīt dzd.
Zsv ir labi. Nav dzd depresa. Jo ir Ziemsvētki.
Pati sevi nolieku 2. plānā.

Ir ljoti jauki shogad nebraukt Ziemassveetkos uz Latviju. Ir jauki, laikam, satikt gjimeni, bet ir arii jauki bumbuleet maajaas bez vismazaakaa spiediena buut performingly festive.

Muusu pashreizeejais Ziemasveetku plaans, ir eest pieticiigi, pabraukaat ar mashiinu, apdaavinaat beernus, skatiities telljuku un sajuusminaaties par sajuutu, ka nekur nav jaabuut un nekas nav jaadara.

Mans vieniigais nelielais stress ir maasa ar viiru, kuri 25. buus ciemos, un piekopj striktu halalu - what even is that, it takes me back to my vegan days when I was a nuisance to everyone. Es domajau mees vienkaarshi uztaisiisim kaut kaadu lielopgaljas gabalu no vieteejaa asian butchers uz Seven Sisters Road un kaut kaadus riisus ar daarzenjiem, hope it does the trick. And i will not feel bad ja mans rasols paliks viss man pashai!

As for Jesus, jo vairaak es censhos, jo vairaak man ir massive resistance to church and religious gatherings. Like, gariigums parasti tiek nodibinaats cilveeka praataa ljoti individuaali, so jebkura cita staigaashana uz iestaadeem ir purely social purposes, and some people are just not social. Es veel aizvien half-heartedly gaidu, kad Jeezus kaut kad kaut kaa paraadisiies vienkaarshi manaa istaba aun pateiks "girl, dont worry - i'm real, and everything is fine, we got you, just keep doing what you're doing."

ārā saulīte un zilas debestiņas un es klausos Hildegardi Bingenu un ir ļoti skaisti. + prokrastrinēju atskaiti, kam jābūt gatavai 29.12. un gribu iziet ārā.
visādi citādi -
pagājusī nedēļa bija diezgan intense, bet lielos vilcienos -
* bijām uz Auksto ledeņu pirmizdrāzīti cirkā. man so so, bet es arī neko baigi negaidīju - gāju zocializēties un apmierināt ziņkāri pēc visa ko biju dzirdējusi no komandas. trausla kundzīte gados, kas sēdēja blakus, pēc izrādes piecēlās, iebāza savu seju manējā un noteica "ja šis ir cirks, es esmu Anglijas karaliene". pēc tam bija forša KVFR ballīte/Kl dzd, kurā uzstājās brīnišķa grupa - Grupa tramvajs.
* dabūju pirmo ZSV dāvānu - Hildegardes Bingenas "Ordo Virtutum" - ļoti krāšņs izdevums.
* nākamā diena bija ļoti gara un nogurdinoša - darbiņā bija tirdziņš un pēc tam danču vakars, kurā dažas kompānijas uzvedās diezgan nekultūrāli.
* saulgriežu saulrietā iegremdējos Niedrājā. pirms tam izcīnot mega kauju ar sevi (par to cik ļoti negribas), toties pēc tam - instantly sajūtoties MEGA LABĀK.
* vakar bija darbinieku ZSV, kuros varēja "taisīt" sev traukus ar visādiem smukiem dekoliņiem. tas bija tik jauki un nomierinoši, varētu vairākas dienas no vietas to darīt.
* Volvo brīžam met paziņojumu, ka dzinējam samazināta veiktspēja un negrib kustēt uz priekšu.
* VKB pirmo reizi dabūja piķi KKF NVO atbalsta konkursā. priekšniece ir sniegusi gadiem. forši! vienīgi vairāk nekā 2x mazāk kā prasījām un mēs neprasījām daudz.

taga atliek pārdzīvot ZSV pasēdēšanu maratonu. un UZRAKSTĪT ATSKAITI.

Mani nakts murgi ir pacēlušies jaunā abstrakcijas līmenī. Es pamodos, un vairs nevarēju aizmigt no sapņa, kur kāds random ļaundaris vajāja random bērnu, kuram mēģināja palīdzēt kāda random sieviete. Pamodos es tajā brīdī, kad sievietei un bērnam diez ko labi neveicās ar bēgšanu, un ļaundaris sāka dauzīt ārā stiklus telpai, kurā bērns ar sievieti bija paslēpušies. Man uz šo situāciju bija kaut kāda perspektīva, bet pēc visa spriežot nulle klātbūtnes. Kaut kāds pats savu murgu dokumentālists, kurš atrodas kameras šai pusē, un nespēj iejaukties. Varētu jau nodarboties ar sevis pseidošrinkošanu, un meklēt sevi bērnā, sievietē vai ļaundarī, bet man ir sajūta, ka tā ir tīra apziņas plūsma par to, ka dzīvē eksistē sliktie spēlētāji, un viņi dara lietas, kas nav ok, un es nespēju salāpīt visu pasauli. Nav nekas tāds groundbreaking, bet tāpat kaitina, ka tas traucē normāli izgulēties.

Man negribētos savā cibā ierobežot iespēju nepazīstamiem cilvēkiem man iebilst, jo man primāri interesē kāda viedokli saprast, ja tur, protams, ir ko saprast, bet šī ir arī mana telpa, kuru man nav intereses pārvērst par publisko izgāztuvi. Mani ir ļoti grūti nokaitināt, bet es redzu, ka šī mana īpašība ir kaitējusi šai vietai. Man šķiet, ka es beigšu tolerēt arī tos, kas uz šejieni nāk tikai savā manjakālajā fāzē, lai gan ir gana adekvāti vai vienaldzīgi pret manu personu pārējā laikā. Es ne no viena nesagaidu spēju uz paškritiku, bet cilvēki ar hronisku empātijas trūkumu šeit nebūs velkomēti.

nokavēju savu cibas dzd, kas bija 19. dec. 2002.

neko nerakstīju.

pēc tam nākamais:

Janvāris 24., 2003

16:15
cilveeki man zvana, suuta faxus un veestules pa pastu, raxta e-mailus un jautaa, kaalab gan es neko neieraxtu dienasgraamataa. Nezinu. Man ir sajuuta, ka kaads man seko.

Tā kā man te komentāros bija mēģinājumi lauzt šķēpus par dzīvnieku tiesībām, lai gan ieraksts bija par ko citu, nedaudz arī par tām dzīvnieku tiesībām.

Es vienreiz antivegānu grupā lasīju diskusiju par rakstu, ka Latvijā bija uzieta ferma ar novājinātiem mājlopiem, kuri pie tam vēl arī dzīvoja lielā netīrībā. Ne pirmais, ne pēdējais šāds gadījums. Taču gaļas cienītāji bija diezgan sašutuši par šādu izturēšanos pret dzīvniekiem, un dažādās formās paustais vēstījums bija aptuveni vienāds – lai gan es ēdu gaļu, šis gan ir nepieņemami. Nekā pārsteidzoša, varbūt vienīgi personīga apņemšanās veikt fizisku vardarbību pret fermas īpašnieku bija nedaudz negaidīta. Katrā ziņā visas tipiskās dusmas, kas parasti tiek adresētas vegāniem, tika vērstas pret šo hipotētisko zemnieku.

Tas, ko es ar šo piemēru gribēju pateikt, ka mēs visi nenonākam pie vienādiem secinājumiem, kā cīnīties pret bezjēdzīgu cietsirdību pret dzīvniekiem, jo mēs operējam ar dažāda apjoma informāciju, apzinātības un pašrefleksijas līmeni, bet vairums tomēr apzinās, ka pat pārtikā lietojamam dzīvniekam nevajadzētu nodarīt ciešanas. Kaut kādā ziņā arī mūsu likumdošana liecina par kolektīvo vienprātību šajā jautājumā. Līdz ar to tā sabiedrības daļa, kas bez ironijas ir gatava attieksmi pret govi vienādot ar attieksmi pret gurķi, ir diezgan margināla. Nav jau tā, ka mūsu sabiedrība būtu izkāvusi zādzības, izvarošanas un slepkavības, bet tas nenozīmē, ka šīs parādības tiek uzskatītas par normālām. Un mans spekulatīvais apgalvojums ir tāds, ka ja pietiekami daudz cilvēku spētu pārskatīt savu attieksmi pret šo tradīciju, kur tradīcija ļoti bieži ir vienkārši plāksteris, ko uzlīmēt pa virsu ingorancei, mums potenciālu vegānu patiesībā būtu daudz vairāk, un tā nebūt nebūtu margināla grupa.

Ar to visu es nemēģinu apgalvot, ka tas ir neizbēgams nākotnes scenārijs, jo mēs īsti nezinām, kas notiks ar šo pasauli jau pēc desmit gadiem, bet daži pēdējie cilvēces attīstības gadsimti liecina par diezgan nepārprotamu empātijas pieaugumu pret citām būtnēm. Un nesen es dzirdēju viena pētnieka apgalvojumu, kurš principā pauda to pašu, ko es jau domāju, tikai ar lielāku eksperta autoritāti, ka vegānisms jau patiesībā ir mūsdienu parādība, kas izriet no tā, kā mēs esam izmanījuši pārtikas ieguves veidus. Mēs vai nu mainīsim savus paradumus, vai piespiedīsim tos mainīt tiem, kas tiešā veidā gūst labumu no dzīvnieku turēšanas, un sabiedriskais konsensus tomēr ir tāds, ka dzīvnieks ir jūtoša būtne, un tai ir tiesības būt pasargātai no bezjēdzīgām ciešanām.

manā sirdī joprojām dzīvo septiņi Bērnu pasaules skatloga rūķīši. un garā, siltā roka pie kuras turējos. neatceros, kurš no vecākiem tas bija. bet šī atmiņa uzvirmo katros Ziemassvētkos. lai dzīvo rūķi un skatlogu dekorācijas, un cilvēks, kurš tās izgatavoja! interesanti, kā viņu sauc. jā, taisi virtenīti.

vot, ziema. nevaru noturēt acis. sapņos nevaru noturēt acis. vai nu ēd trīsreiz dienā un laicīgi ej gulēt tātad riktīgi iespringsti, vai nodarbojies ar radīšanu, atdod sevi tāpat kā mātes atdod savas miesas gabalus sīcim. kad es neēdu, es rakstu labāk, vnk empīrisks fakts.

ar meitenēm (mentenēm) aizgājām uz Ziemassvētku šovu. "beidzot mēs baudam kultūru nevis tik mājā tupam un dzeram," es viņām saku. šovs bija par manu tēmu - par sapņiem. skursteņslauķim Ziemassvētku gars piešķīra spēju piepildīt sapņus, tad katrs priekšnesums bija kāds piepildīts sapnis. bija gan Francija, gan Operas spoks, gan gospeļkoris, gan Šēra, gan Fredijs Merkurijs, jā, pats skursteņslauķis dziedāja kā eņģelis Fredijs, ļoti kvalitatīvi priekšnesumi. jutos kā Fēliksa Krula Parīzē.
man patika tas moments, ka mums trijām priekšā bija tieši trīs tukšas vietas, tā, ka labāk varējām redzēt priekšnesumu. bet vislielākais prieks, protams, ka viena otrai atradām laiku, tas silda sirdi.

starp citu, tā sagadījies, ka visas trīs grāmatas, kuras šobrīd lasu, norisinās Francijā - gan Montekristo, gan Fēlikss, gan arī vampīri šobrīd tusē Francijā. Kā teica Linčs - galu beigās viss vienmēr ir saistīts, nav pat nekas tīši jāsavieno (es pārfrāzēju).

Mani vienmeer paarsteidz, cik clueless viirieshi ir par to kaa sievietes juutaas. Bet varbuut taa vnk ir vienaldziiba, kas protams arii mazliet tomeer paarsteidz.

Varbuut jushanaas in itself nav nekas superior, vai taads, kam buutu jaapieveersh uzmaniiba. Jo let's face it, runa vienmeer iet par negative emotion.

Vientuliiba cilveekos ir gruuta un sarezhgjiita emocija, ko noteikti arii var kaut kaa stoiciski apstraadaat. Bet vienkaarshi zheel, ka kaut kas taads vispaar jaadomaa. Bet kas gan ir cilveeks, ja ne skaudrs bezgaliigs vientulis no nebuutiibas nebuutiibaa.

Jo vairāk internets piegādā Deivida Linča dzīves filozofijas citātus, jo lielāka plaisa veidojas starp to tēlu, kas man pusaudža gados ir izveidojusies par viņu no Tvinpīkas laikiem, un to priekšstatus, kas arvien vairāk nostiprinās šobrīd. Es pat teiktu, ka viņš varētu būt iedvesomjošākais kino režisors kino vēsturē (nejaukt ar "ietekmīgākais" un citiem epitetiem), un kaut kad eventuāli kļūt par tādu kā Alanu Votsu. (Latviešu valoda ir tāda jocīga lieta. Kāpēc jaudas mērvienība ir "vats", bet Alans ir Vots? Tas laikam tomēr ir saistīts ar "Watt" un "Watts".)