aakk - a tāpat iet nevar? :D

Var, tikai vienai nedaudz bail laisties garā ceļā. Esmu bailule. :D
Un apkārt pietrūkst cilvēki, kuri tā "uz sitiena" varētu piekrist kādam garākam pārgājienam. :)
Uz šo vismaz kolēģes no iepriekšējās reizes ir pieteikušās ;)

Nu ok, vienatnē gan ir forši, bet nu jau es nez, esmu pieradusi pati, ka vss kompānijā ar meitu. :D

Es jau arī visu laiku viena. Bet nu pēdējā laikā kaut kādas bailes parādījušās: "A ja nu ar mani kaut kas notiek, bet nav neviena blakus, kurš kaut vai pirmo palīdzību var sniegt vai NMPD izsaukt." Nezinu, kādēļ šīs bailes ir parādījušās, jo īpaši tādēļ, ka līdz šim vienmēr viss ir bijis kārtībā.
Tāpēc patīk, ka tomēr tālākos gabalos ir kāds blakus, lai viens otru varam pieskatīt.
Ja godīgi, atceroties pagājušā gada D-K, secinu, ka kādā brīdī mūsu trijotne arī nedaudz pašķīrās - kādu padmist minūšu attālumā viens no otra, jo vienam ir vieglāk ātri, ātri iet, tad atpūsties, bet cits kā čuk-čuk-bānītis savā tempā iet bez apstājas.

bet tas jai ir vispareizākies - iet, jo jāiet :)

Kaut kā ļoti īsi sanāk. :) Sajūta, ka kaut kas ar manu motivāciju nav pareizi, ka jābūt kaut kādam LIELAM mērķim, bet.. nav. :D