| Tomēr pieteicos uz Dubulti - Kolka. Visu laiku atliku, bet šodien pieteicos (pirms tam gan pārliecinājos, ka man evakuācijas komanda ir gatavi mani evakuēt jebkurā brīdī). Es nezinu, kādēļ to gribu darīt. Man nav kaut kādas "šausmīgas" motivācijas. Nav sajūtas, ka gribu sev kaut ko pierādīt, vēl jo mazāk man kaut kas ir jāpierāda citiem. Vienīgā atbilde, kas man ir: "Jo ir jāiet". Vienalga, cik noiešu. Vienkārši jāiet. |
Tāpēc patīk, ka tomēr tālākos gabalos ir kāds blakus, lai viens otru varam pieskatīt.
Ja godīgi, atceroties pagājušā gada D-K, secinu, ka kādā brīdī mūsu trijotne arī nedaudz pašķīrās - kādu padmist minūšu attālumā viens no otra, jo vienam ir vieglāk ātri, ātri iet, tad atpūsties, bet cits kā čuk-čuk-bānītis savā tempā iet bez apstājas.