Es jau arī visu laiku viena. Bet nu pēdējā laikā kaut kādas bailes parādījušās: "A ja nu ar mani kaut kas notiek, bet nav neviena blakus, kurš kaut vai pirmo palīdzību var sniegt vai NMPD izsaukt." Nezinu, kādēļ šīs bailes ir parādījušās, jo īpaši tādēļ, ka līdz šim vienmēr viss ir bijis kārtībā.
Tāpēc patīk, ka tomēr tālākos gabalos ir kāds blakus, lai viens otru varam pieskatīt.
Ja godīgi, atceroties pagājušā gada D-K, secinu, ka kādā brīdī mūsu trijotne arī nedaudz pašķīrās - kādu padmist minūšu attālumā viens no otra, jo vienam ir vieglāk ātri, ātri iet, tad atpūsties, bet cits kā čuk-čuk-bānītis savā tempā iet bez apstājas.