:D Jo galvenais, lai cilvēks kopumā ta ir labs!

A ja tu zinātu :DD : Kāds Tomiņs bija Žurks hitrijs!!! :DDD
Es mūžīgi norāvos pēc pillas programmas, kad mani pieķēra (un parasti protams pieķēra), bet ja viņš ko savārīja (un zināja, ka skola par savārīto tāpat mammai paziņos), viņš nospēra tuvajos dārziņos puķes un nāca mājās pie mammas ar milzu puķu pušķi un VISMAZ šitādu :DDD - acu skatienu - un mamma protams izkusa un grēkus piedeva... (pati šodien atceras un smej un saka - njā - īsti godīgi nebija... bet nevarēja neizkust :D )

:D Nu, malacis, Tomiņš! :) Bet nu, piedod, Tevi nespēju ar šitādu skatienu iedomāties nākam mājās! :))))

es biju spītnieks - stāvēju, zobus sakodis, lreju caur pieri un ne par ko nebiju gatava prasīt piedošanu, par lietm, kur neuzskatju, ka esmu vainiga... :)
Toms savadak - ja ar ziediem var tikt curi nesodits - tad izmantoja iespeju :D

:) Labi, ka vēl nenovēla vainu uz Tevi :)

Protams novēla (vēl pirms gadiem pieciem vēla - tik tagad beidzot sapratne mainījusies)... Toms bija jaunāks - tātad mana atbildība pieskatīt un arī tajā, ka visu paraugu uzvedībā ņem no manīm...
tāpat, kā vainu par Elīnas kritienu tēvs vēl aizvien noveļ uz mani... vaino mani, kaut man bija tikai 11it un arī mamma bija mājās...
un vēl tagad kad nesavaldās - mēdz to atgādināt, pieminēt, pārmest...
(tā ir ta melnā puse.. na jā...)

tikai es esmu izaugusi pāri tam - vismaz Tomiņa nedarbiem :D - es vairs par to nekreņķēju un par pārmetumiem smejos... (ar E. nedaudz savādāk - bet arī cenšos - aizstumt prom, jo tur nebija mana vaina)

p.s. " par Elīnas kritienu" - neatceros, vai stāstīju, vai zini par ko runāju...
E. 1.5gadu vecumā izkrita pa logu - no 5ā stāva... :(

Nē, par šo nebiji stāstījusi gan.. Nelāgs notikums :(

mamma atstāja vēdlogu atvērtu (to, kas piecstāvenēs - to gareno līdz lejai)... mani aiztrieca mājasdarbus rakstīt (ko arī darīju), pati mazgāja veļu vannasistabā... E. tusēja pa māju no istabas uz istabu - kamēr vienā brīdī mamma ieskrēja pie manīm: kur māsa?! uz ko es: nezinu, sēžu mācos, pie tevīm tak... to skatu, ko ieraudzīju pēc mammas izmisušā kliedziena - to no otras istabas loga (kad mamma redzējusi, kas noticis, jau skrēja leja pa kāpnēm) - to dzīvē neaizmirsīšu :/
visu bērna, tīņa, jauna cilvēka mūžu sevi vainoju (un tēvs to tikai pastiprināja un turpina to darīt)... kamēr tagad saprotu: nu nebija mana vaina - man bija tikai 11 un man tika likts iet istabā mācīties (māsu pieskatīt neviens nelika, sevišķi jo: mamma pati tak bija mājās)
-
bet tas dara saprotamāku varbūt jums, kas pazīst, no malas skatoties manu vecāku attieksmi pret viņu vienmēr un tagad (un pret mani salīdzinājumā)...

Mjā... Tas tiešām daudz ko izskaidro.
Un tiešām Tavas vainas te nav... Lai arī gadījums nav patīkams.
Es jau arī bērnībā neviena nepieskatīta novēlos no trepēm - no otrā stāva līdz pirmajam. Nevienam nebija ienācis prātā, ka es varētu uzrāpties augšā un..ka novelšos lejā. Visi atskrējuši skatīties, kas sadzirdēja ritmiskus būkšķus.. ;> Bet es jau sēdēju uz priekšpēdējā pakāpiena un teicu: "katal, katal i buh..." :)
Man šķiet, ka gandrīz katrai ģimenei ir tādi vai savādāki stāsti par vienu mirkli, kad it kā tiešām uz mirkli paskaties uz citu pusi, bet bērns sastrādā kaut ko tādu, pēc kā pēc tam rokas trīc..

Tā frāze par pieaugšanu ir pareiza: pieaugi, mainījies un mainīji arī attieksmi (vai vismaz centies). Tas laikam ir briedums, ne?

tpfu tu - briedums manšķiet vienmēr ir kādus 10 gadus man priekšā ;)
ja iekš to 20it šķita, ka 30 gados būšu nobriedusi - vai 30os - mērķēju uz 40it... tad viss kas ir, esmu tikai PieBriedusi :D Nobriedusi token nē - vismaz ne tik, kā manu bērnu skolubiedru vecāki :DD

Nu, tie citi varbūt jau piedzimuši tādi sabrieduši-nobrieduši? :) Neesi tādu domu apsvērusi? Es reizēm arī uz cilvēkiem apkārt skatos un viņi šķiet tik, tik... nu, vārdu sakot ļoti. Un pašai šķiet, ka es pa gaisu vien.. :)
Bet... katram jau savs dzīves tvēriens un vēlme dzīvi vadīt vienās vai citās sliedēs.