Mjā... Tas tiešām daudz ko izskaidro.
Un tiešām Tavas vainas te nav... Lai arī gadījums nav patīkams.
Es jau arī bērnībā neviena nepieskatīta novēlos no trepēm - no otrā stāva līdz pirmajam. Nevienam nebija ienācis prātā, ka es varētu uzrāpties augšā un..ka novelšos lejā. Visi atskrējuši skatīties, kas sadzirdēja ritmiskus būkšķus.. ;> Bet es jau sēdēju uz priekšpēdējā pakāpiena un teicu: "katal, katal i buh..." :)
Man šķiet, ka gandrīz katrai ģimenei ir tādi vai savādāki stāsti par vienu mirkli, kad it kā tiešām uz mirkli paskaties uz citu pusi, bet bērns sastrādā kaut ko tādu, pēc kā pēc tam rokas trīc..