mamma atstāja vēdlogu atvērtu (to, kas piecstāvenēs - to gareno līdz lejai)... mani aiztrieca mājasdarbus rakstīt (ko arī darīju), pati mazgāja veļu vannasistabā... E. tusēja pa māju no istabas uz istabu - kamēr vienā brīdī mamma ieskrēja pie manīm: kur māsa?! uz ko es: nezinu, sēžu mācos, pie tevīm tak... to skatu, ko ieraudzīju pēc mammas izmisušā kliedziena - to no otras istabas loga (kad mamma redzējusi, kas noticis, jau skrēja leja pa kāpnēm) - to dzīvē neaizmirsīšu :/
visu bērna, tīņa, jauna cilvēka mūžu sevi vainoju (un tēvs to tikai pastiprināja un turpina to darīt)... kamēr tagad saprotu: nu nebija mana vaina - man bija tikai 11 un man tika likts iet istabā mācīties (māsu pieskatīt neviens nelika, sevišķi jo: mamma pati tak bija mājās)
-
bet tas dara saprotamāku varbūt jums, kas pazīst, no malas skatoties manu vecāku attieksmi pret viņu vienmēr un tagad (un pret mani salīdzinājumā)...