mamma atstāja vēdlogu atvērtu (to, kas piecstāvenēs - to gareno līdz lejai)... mani aiztrieca mājasdarbus rakstīt (ko arī darīju), pati mazgāja veļu vannasistabā... E. tusēja pa māju no istabas uz istabu - kamēr vienā brīdī mamma ieskrēja pie manīm: kur māsa?! uz ko es: nezinu, sēžu mācos, pie tevīm tak... to skatu, ko ieraudzīju pēc mammas izmisušā kliedziena - to no otras istabas loga (kad mamma redzējusi, kas noticis, jau skrēja leja pa kāpnēm) - to dzīvē neaizmirsīšu :/
visu bērna, tīņa, jauna cilvēka mūžu sevi vainoju (un tēvs to tikai pastiprināja un turpina to darīt)... kamēr tagad saprotu: nu nebija mana vaina - man bija tikai 11 un man tika likts iet istabā mācīties (māsu pieskatīt neviens nelika, sevišķi jo: mamma pati tak bija mājās)
-
bet tas dara saprotamāku varbūt jums, kas pazīst, no malas skatoties manu vecāku attieksmi pret viņu vienmēr un tagad (un pret mani salīdzinājumā)...

Mjā... Tas tiešām daudz ko izskaidro.
Un tiešām Tavas vainas te nav... Lai arī gadījums nav patīkams.
Es jau arī bērnībā neviena nepieskatīta novēlos no trepēm - no otrā stāva līdz pirmajam. Nevienam nebija ienācis prātā, ka es varētu uzrāpties augšā un..ka novelšos lejā. Visi atskrējuši skatīties, kas sadzirdēja ritmiskus būkšķus.. ;> Bet es jau sēdēju uz priekšpēdējā pakāpiena un teicu: "katal, katal i buh..." :)
Man šķiet, ka gandrīz katrai ģimenei ir tādi vai savādāki stāsti par vienu mirkli, kad it kā tiešām uz mirkli paskaties uz citu pusi, bet bērns sastrādā kaut ko tādu, pēc kā pēc tam rokas trīc..