Jā! Es tak to zinu, ka Tu esi LIELISKA! :)

Jā! vai ne! :D
/pat par slinku, lai pats sevi lielītu :D/

Tak citi vajadzīgi, lai Tevi lielītu ;)) Un tas ir pat vērtīgāk, nekā pašam tikai savu asti celt! :)

/es kautri paklusēšu, ko domāju, kad so teicienu lielīgi vīriešcilvēki izmanto :DDD sevišķi tādi, kas mani "pie zemes" mēģina dabūt savā uzpūtībā (un pat nepiefiksē, cik smieklīgi galugalā izpildās)/

Paldies tev :*

"pie zemes" = parādīt manu mazo sieviešcilvēciņa vietu Biznesa pasaulē, nevis nolikt šķērsām uz grīdas :DDDD

Nu, es tā arī sapratu - pazemot citu, lai pats justos varenāks (var arī teikt - pakāptiesuz svešām galvām, lai justos labāks, gudrāks, svarīgāks..) :)

:)) Nu, saku to no sirds :) Jo liekuļošana nepatīk - ja ir, tad ir, ja nav, tad nav! :)
Un Tu man tiešām ļoti patīc! Tāpēc arī nekautrējoties varu pateikt to! :))

ak vai - un tagad es nosarku pamatīgi...
un pavisam samulsu

paldies (kautrīgs kniksis)

I nav ko kautrēties!!! :))

ak vai...

;)))
http://youtu.be/9kVS2CLlEo8

a man... a man... a man bērnībā šī dziesma patika! :) Tāda melodiska, jautra un ar tāāāāādu temperamentu!! :D

a man, a man - bija mums skolā par kādu PSRS (savienības) republiku prezentācija (mutiski, vizuāli, artistiski) jātaisa - sadalīja mūs pa grupām, mūsējai iekrita Ukraina - es dabūju dziedāt :D
tā līdz sodienai dungoju :D

(es tik rtagad domāju - vells ku divdomīgu dziesmu man tā skolotaja lika dziedāt :D
/toreiz skandēju un nedomāju neko rupju :D/

Da es te zemāk par dziesmām rakstot, nodomāju tieši to pašu - ka tētis man tādas piedauzīgas dziesmas reibumā dzied :D

Tu mani pārspēj savās atmiņās :D Man NAV tāda stāsta... :( :D
A nē.. Tētis reizēm, kad iedzēris, šo dziesmu dziedāja :))) Viņam gan cita ir iereibušstāvokļa dziesma - "Riņķī griezu velēniņ`" :D, bet arī šo (Tevis ielikto) nesmadēja :D

:DDD
to velnēniņu es labprāt dzirdētu :D
-
mans tētis rupji nedziet - tik dīvaini danco :DDDD

Nē, nu nekā jau rupja nav.. Bet divdomīgi gan! :D Kā jau nerātnajās dainās parasti tas ir :D

Es atkal to dejošanu labprāt redzētu :D

Vācietis dejo krievu dejas latviesu tusiņā - jā - Tur Ir ko redzēt :DDD

Ak die`s... Tas tak ir KAUT KAS! :)

tas ir - vai nu no kaun Sarkt un Noslēpties, vai sirsnīgi smiet un atbalstīt :D
bet jā - labs - tagad lēnām sāku spēt novērtēt (mazai esot man dikti kauns bija)

Nu, man jau tieši tāpat bija! :) Laikam jau bērnībā un jaunībā gribas, lai viss ir IDEĀLI (un ideāli ir tikai tā, kā tavā personīgajā galvā ir izdomāts). Bet.. jo vecāks kļūsti, jo vairāk pieņem to, kā ir.. Un tad jau sāc novērtēt to unikālo.

toties mammis, kas mūzikas akadēmiju beidzis, dziedot pārspēj pusdzimtu visās iespējamās valodās un neķītrībās :D

Vispār zini.. reizēm es tā pie sevis nodomāju, ka mēs kaut kā vairs tā nedziedam pie galda, kā vecāki.. Cik es sevi atceros, visās ballītēs mājās i dziedāja paši, i dejoja. Ja spēlējā vēl kāds, tad pavisam labi. Viņi bija citādāki.. :)

hmmmm
/šorīt skatījām kāzu video - sevišķi to daļu, kas pēc divpadsmitiem :D
vismaz daži (ar pirkstiem uz mani un manu māsīcu (mūzikas pedagogu un citadi dullu sievišķi) nerādīsim) tradīcijas, ja pietiekami "uzsilst" Godam ievēro :DDD/
(ak vai - sarkām un balējām un smējām)

bet jā - tev taisnība... bet kas tad pie vainas, ka tā vairs nav? pasi mēs - paši tā bērnus audzunam, paši tas tradīcijas palaižam postā :/
DE kad dzīvojām, taisni mans tētis bija lielākais iniciators un dzenātājs, lai tiktu (kā tradīcijās paredzēts) svinēti Jāņi, Mārtiņi un citi letiņ tusiņi, viņš mūs kurbulēja, lai dziedam dziesmas, sevišķi tautas dziesmas... še tev bija - Vācietis, kas kādu laiku Latvijā dzīvojis (un ļoti augstu vērtē šejienes kultūru un tradīcijas) dzenāja Vācijā Latviešus, lai beidzot protas... (kauns aš)

mhm! Tas nu gan tiesa! Lai gan redzu, ka man pašai beidzot sāk gribēties rīkot tādus uz veco manieri svētkus ;) Tagad jau novērtē to, cik tas ir forši! :) Ar gadiem tak beidzot sāk nākt prātiņš :))

mēs to ļoti novērtējām, kad nebijām tuvumā (kad nebija ikdienā pašsaprotami)
un man prieks, ka tendence (tagad apkārtvērojot) ir pozitīva, augoša
/daudzi tejienieši to pat nepamana - tās ir nianses, sīkumi it kā - bet ļoti tomēr nozīmīgi :)/

Īstās un svarīgās lietas jau tik vienkārši nobēdzināt nevar. Agri vai vēlu tās atkal izpeldēs virspusē un citā kvalitātē. :)