nu jau! vai tad es slikta māte un ģimeniskuma nekāda? esmu no tiem, ko ņem līdzi mežā, jo es neapmaldos starp 3 priedēm. es drīzāk teiktu- man gēni tādi. tēvs labi orientējās.
tā pat man ir ļoti laba telpiskā domāšana un esmu izteikti eksakto zinātņu bērns. es esmu tā, kas tur karti klēpī, akd vīrs meklē ceļu kā izbraukt :D
un es neteiktu, ka man būtu bērni un ģimene, ja man to visu īsti nevaidzētu.
vienkārši ka nav ko, tad šitā muļķojās.

man arii taa shkjiet.

Neņem vērā un vēl mazāk pie sirds šitādus apgalvojumus. Es pazīstu brīnišķīgas, savā būtībā arī ļoti sievišķīgas sievietes, kuras ir ar perfektu telpisko un loģisko domāšanu, ar jaukām ģimenēm. Šīs lietas viena otru netraucē nemazākajā mērā. Bet, protams, ir ļoti dažādi cilvēki. Bet tādas vispārinātas diagnozes diez ko labi neizklausās tik un tā.

nee, nu tjip kaut kaadaas graamatas rakstiits esot, ka taa smadzenju dalja, kas atbild par telpisko domaashanu, atbild arii par gjimeniskumu.. taapeec taada koliizija esot.
vvz.
vnk man tas shkjiet kaut kaa nepareizi.

bet varbūt tieši otrādi. viņi nespēj aptvert, ak tā pati smadeņlode var strādāt ļoti labi abās jomās. tā, ka muļķības :) pierādījumu pilna pasaule.

vvz.
bet kaut kaa nedaudz par shito sacepos. bez maz vai vainas sajuuta saaka rasties, ka man ir 32 gadi un ka es nekliedzu pillaa balsii - dafai preciet mani, gribu beernus, neesmu izpildiijusi piecgades plaanu!
neuzskatu, ka, uzsaakot kaadas attieciibas uzreiz jaanosprauzh piecgades plaans par to, kaa redzu shiis attieciibas turpmaako gadu gaitaa. man gribas lai viss pats par sevi notiek. tu skaties, veero otro cilveeku, liidz saproti - gribi tu to visu, vai nee. nevis saac satikties un uzreiz pazinjo - peec gada vai diviem precamies, peec tam 3 beerni, maaja, suns. attieciibas nav biznesa plaans.
ai, nezinu.
laikam esmu sashuvusies.

pareizi domā. atteicības nav biznesa plāns.
tam nav nozīmes, cik tev gadu, ko vēlies. kad nāks, tad nāks tā visa padarīšana. cits pasteidzās, jo vecāki uzspiež un tad mokās un bērnus moka. cits ilgi meklē vai nemeklē un atrod tad, kad vismazāk gaida. katrā ziņā visam ir savs laiks un katram savādāk. lai arī man ģimene radās ļoti agri ( divdesmit gados, tas ir ļoti agri), tad es bieži domāju, vai tā maz bija pareizi. vai es maz savā trakumā neesmu pārsteigusies. bet tur jau tas āķis- viens 16 gados, cits 20, cits 30 cit 40 cits 50 gados satiek. bet cits tā arī nesatiek. tam jau nav nozīmes tikai tevī. varbūt tu satiki, bet tava otrā pusīte izrādījās tāds alkašs vai maita, ka pagāji garām neievērojot.
un tas viss nav plānojams un sadalāms tā.
ko dod, ka es samīlējos līdz ausīm un iekritu aši ģimeniskumā, ja man tagad maizei naudas nav? šai ziņā man liekās, ka mēs pat pa maz domājam. neizbaudam brīvību un nenovērtējam sevi kā "es pati".
es kādreiz dumajjā tīņgadu laikā plānoju, ka izmācīšos un tad padzīvošu viena kādā īrētā dzīvoklī un labi sākšu pelnīt un vakaros iedzeršu vīnu un lasīšu grāmatas, iešu ar draudzenēm patusēt vai vēl nez ko. tikai tad ģimeni utt. bet patiesībā izrādījās, ka es nespēju būt viena pati par sevi :D pieķēros kā āķis pie pirmā puiša, kas man pacietīgi sekoja 2 gadu garumā. un tikai ar viņa atbalstu es sāku justies vairāk nekā skuķis.
tā, ka katram ir savs veids un iemesli kā un kad rodas ģimene un sievietei agrāk vai vēlāk, bet tā rodas.
un jā.. mūsdienās tik daudzām nevar būt bērni. vai tāpēc viņām jājūtās neriktīgām? ģimene ir arī tad, kad esi daļa no vecāku ģimenes.
tā, ak ģimene skaties kā gribi ir dažāds jēdziens un dažāda pieeja un tās muļķības par gadiem utt. tas viss ir vienkārši tiem laikeim domāts, kad bija aši jāizprecina, jo pašas nestrādāja un nepelnīja naudu.
tagad tam vairs nav nozīmes. tagad vismaz var dzīvot tā, kā vēlies.
un nav jābļauj pēc ģimenes pēc tik un tik gadiem. nu nav.
piemērs. mans vīrs ir mātei vēlais bērns, JO paši satikās ļoti vēlu. satikās un sadraudzējās. drīz jau saprata, ka nevar viens bez otra. un nebija jādomā 5x vai būs vai ne īstais. viņa ir tik daudz dzīvē iespējusi. ehhh. tici man, man mazliet skauž. ar veļukiem puspsrs izbraukājusi, visu ko darījusi. viņai dzīvē ir bijis tik daudz interesanta un ģimenes rašanās bija kā neliela atelpa un atkal lai var dzīvot pilnu krūti.
un vai slikti? nekā.
nestreso. tie muļķi kas tā domā, vienkārši vēl nav ieslēguši smadzeņlodes uz mūsdienām :) ir daudz jāskatās arī laiks un sabiedrība, lai spētu ko izsecināt, nevis tikai dumjas domas domājot :))

runājot vēl par vienu tanti, kas manu bērnu apmāca pa laikam. viņai bērnu nav. ģimenes nav. ir tikai tik daudz, kā sava karjera un draugu bērni, ko mīlēt. vai viņai kas sliktāk? nekā. viņa jūtas pilnvērtīgu dzīvi nodzīvojusi un nu vecumdienās vēl iet un iet un iet un neapstājas. kolosāla.
un ja godīgi- viņā ri tik daudz sievišķīguma un miaguma, ka viņa būtu ļoti kolosāla māte. bet nu ja reiz nav.. tātad nav. bet viņa to tāpēc apraud? nekā. viņai ir cits mērķis, kam dzīvot.

nu jaa. tas arii tiesa. ir taadas kundziites! un prieks uz vinjaam skatiities ;)

huh.. nomierinaaji nedaudz.
es gan savas paardomas (kas ir liidziigas, kaa Taveejaas), paguvu uzrakstiit arii cilvim, kas shaadu tekstu nobiidiija. redzees, kaa tas tiks uztverts :> pagaidaam ne chiku, ne grabu :D
nee, nu es pilniigi Tev piekriitu par to, ka visu var paguut. man vecaaki apprecaajaas, kad mammai bija 30, bet teetim 26. piedzima braalis uzreiz. pa vidu, starp braali un mani shamie i straadaaja, i katru gadu celjoja. mamma veel ar milzu punci (mani gaidot), kopaa ar teeti aizbrauca ar auto uz moldaaviju :) shamie visu celjojuma laiku esot smeejushi par to, ka nez, vai es piedzimshu latvijaa, vai moldaavija :D es jau taads veelais beerns esmu (mammai bija jau 39). bet vienalga, mees kopaa visi veel celjojumos braucaam peec tam :) taa ka - tam nav noziimes, kaadaa vecumaa viss notiek. jo svariigaakais, kas cilvim ir galvaa un kaada ir vinja pasha attieksme pret lietaam.
var visu piecgades plaanu izpildiit 20 gadu vecumaa, un nodziivot visu atlikusho dziivi kaa seenei. un var izpildiit to veelaak un nejusties zaudeejusham neko.
ai. nezinu.
vnk pashu mani shoreiz paarsteidza, ka par shitaadaam tekstiem speeju sashuuties.

tieši tā. nav ko piebilst.
un ticu, ka sabakstīja. izdodās jau daudziem.

piezvaniija un saaka atvainoties, ja esmu kaut kaa aizskarta vai aizvainota :> un saaka skaidrot, ka nebija jau gluzhi taa viss nopietni jaauztver. un ka tas nebija ljauni domaats :>
khe.. janciigi :>

nu bet diemžēl ir jāpadomā, pirms izpļauj :)
droši vien sabijās.
varu pastāstit kā man ar vienu man īpašu draudzeni bija sarakste pirms kāda laika. viņa ar mani kopā daudz trakumu pavadīja un beigās, kad es tā pēķšni pagriezos un aizgāju pie vīra dzīvot un apprecēties un apbērnoties, viņu un otru draudzeni atstāju divas vien. tad viņu barā otrā ar aizgāja ģimenes dzīvē. bet viņa palika viena. vienas attiecības, otras. mocīšanās vien. vienreiz sākām sarunu, kāpēc viņa tā lien attiecībās, no kurām jau uzreiz redz, ka nekas labs nesanāk. viņa atbildēja- es redzu kā visas manas druadzenes apkārt ģimenē dzīvo, apbērnojas. es gribētu nebūt viena. ( par bērniem runa nebija, par ne'bušanu vienai, vientuļai). bet ar vai bez veča es tik un tā esmu vientuļa.
un tad es viņai sāku, bet zini. cik bieži es esmu vēlējusies būt tavā vietā? bērns naktis negulētas, vīrs ar savām zeķēm izsvaidītām, vīra radu ecēšanās. tas viss ir visu laiku un pūš to burbuli tikai lielāku līdz vienu dienu apstājos un vienkārši raudu, bļauju vai psihoju. protestēju pret visu. vai tu to vēlētos? tev ir karjera, tev ir brīvās attiecības, tev ir vienmēr komplimenti un nevis pašsaprotama, tev ir iespēja vakarus pavadīt ar draugiem vai vienai. braukāt ceļojumos. izbaudīt dzīvi vēl jaunai. vai tu gribētu ar mani mainīties?
tad sekoja atklāta atbilde. laikam jau nē. bet laikam vienkārši tiecos pēc tā, kā nav tieši tagad.
mēs visi kaut ko nedaudz pa laikam tiecamies, bet sekas tādas, ka izrunājāmies un viņa dzīvo bez sirdsēstiem un tiešām kolosāli pielvērtīgi. bet es samierniājos un sapratu, ka mans haoss tik daudzām sievietēm patiesībā šķiet sapnis uz ko tiekties, nenojaušot patiesību.

otra druadzene- ir bērns ir vīrs ir darbs un milzums daudz problēmu. nereti jūtos tā, it kā man patiesībā nav par ko sūdzēties. man vismaz vīrs strādā, mīl bērnu un vīra vecāki pa laikam palīdz, ja palūdzam. viņa ieskrēja tīklos tikai tāpēc, ka viņas vecāku ģimene izjuka jau viņai tīri labi atceroties vardarbību. cilvēks, kas meklēja mīļumu visur. tikai varbūt pasteidzās.

vēl novērojumi- mana māte un tēva bijusī sieva. sievietes, kuras jaunībā piespieda pārāk ātri apprecēties, apbērnoties. sekas? alkaholiķes un bērni vienaldzīgi.
nu vai tad visa dzīve jāpakārto gadiem un kaut kādām mātišķuma pazīmēm? varbūt viņas būtu kolosālas mātes, bet vēlāk. ne tik ātri.

pati atceros savu depresiju un šoku, kad piedzima dēls. tā nav joka lieta. dzīve ir jādzīvo pašām mums un nevis citiem jākoriģē vai jāiet pēc kaut kādām normām.

nee, nu man pashai prieksh sevis ir skaidrs, ka ir ljoti labi, ka man ir shis laiks pashai sev shobriid. varu skriet un doties visur. 'iztrakoties'. lai peec tam vareetu uz briidi pieseest maajaas. un tikliidz atkal varees doties - atkal doties ;)
visam savs laiks ;)
un ir jaapriecaajas par to, kas ir, nevis seedeet un ruugti raudaat par to, kas nav.

tur jau tā lieta. aizrunājos pa daudz jau :D jāiet biedzot paēst. citādi galva griežas. :D

laaabu apetiiti :)

paskatījos uz kartupeļiem un pārgāja vēlme. sēž jau kaut kur dikti augstu no dien dienā lietošanas.

mēs par šo tēmu varētu papļāpāt pie manis pie kafijas tases.....

shonedeelj, ja vien tikai nedeeljas nogalee. baigi pilna man taa nedeelja shonedeelj ;(
a ko Juus briivdienaas?

o... briivdienaas mums vienam puisim pusotrs gads paliek!!!!!!!!!!!!!!!!!!! dodies ciemos!

:))
nu, es skatiishos, kaa man viss izskataas ;)
iespeejams, ka ieradiishos ;)))