nu bet diemžēl ir jāpadomā, pirms izpļauj :)
droši vien sabijās.
varu pastāstit kā man ar vienu man īpašu draudzeni bija sarakste pirms kāda laika. viņa ar mani kopā daudz trakumu pavadīja un beigās, kad es tā pēķšni pagriezos un aizgāju pie vīra dzīvot un apprecēties un apbērnoties, viņu un otru draudzeni atstāju divas vien. tad viņu barā otrā ar aizgāja ģimenes dzīvē. bet viņa palika viena. vienas attiecības, otras. mocīšanās vien. vienreiz sākām sarunu, kāpēc viņa tā lien attiecībās, no kurām jau uzreiz redz, ka nekas labs nesanāk. viņa atbildēja- es redzu kā visas manas druadzenes apkārt ģimenē dzīvo, apbērnojas. es gribētu nebūt viena. ( par bērniem runa nebija, par ne'bušanu vienai, vientuļai). bet ar vai bez veča es tik un tā esmu vientuļa.
un tad es viņai sāku, bet zini. cik bieži es esmu vēlējusies būt tavā vietā? bērns naktis negulētas, vīrs ar savām zeķēm izsvaidītām, vīra radu ecēšanās. tas viss ir visu laiku un pūš to burbuli tikai lielāku līdz vienu dienu apstājos un vienkārši raudu, bļauju vai psihoju. protestēju pret visu. vai tu to vēlētos? tev ir karjera, tev ir brīvās attiecības, tev ir vienmēr komplimenti un nevis pašsaprotama, tev ir iespēja vakarus pavadīt ar draugiem vai vienai. braukāt ceļojumos. izbaudīt dzīvi vēl jaunai. vai tu gribētu ar mani mainīties?
tad sekoja atklāta atbilde. laikam jau nē. bet laikam vienkārši tiecos pēc tā, kā nav tieši tagad.
mēs visi kaut ko nedaudz pa laikam tiecamies, bet sekas tādas, ka izrunājāmies un viņa dzīvo bez sirdsēstiem un tiešām kolosāli pielvērtīgi. bet es samierniājos un sapratu, ka mans haoss tik daudzām sievietēm patiesībā šķiet sapnis uz ko tiekties, nenojaušot patiesību.

otra druadzene- ir bērns ir vīrs ir darbs un milzums daudz problēmu. nereti jūtos tā, it kā man patiesībā nav par ko sūdzēties. man vismaz vīrs strādā, mīl bērnu un vīra vecāki pa laikam palīdz, ja palūdzam. viņa ieskrēja tīklos tikai tāpēc, ka viņas vecāku ģimene izjuka jau viņai tīri labi atceroties vardarbību. cilvēks, kas meklēja mīļumu visur. tikai varbūt pasteidzās.

vēl novērojumi- mana māte un tēva bijusī sieva. sievietes, kuras jaunībā piespieda pārāk ātri apprecēties, apbērnoties. sekas? alkaholiķes un bērni vienaldzīgi.
nu vai tad visa dzīve jāpakārto gadiem un kaut kādām mātišķuma pazīmēm? varbūt viņas būtu kolosālas mātes, bet vēlāk. ne tik ātri.

pati atceros savu depresiju un šoku, kad piedzima dēls. tā nav joka lieta. dzīve ir jādzīvo pašām mums un nevis citiem jākoriģē vai jāiet pēc kaut kādām normām.