!

Tas ir tāpēc, ka transdženderi ar savu aizvainojumu ir panākuši, ka visa sabiedrība tagad raustās, ka tik atkal kādu neaizvaino, nepiedāvājot dzimuma maiņas iespējas katram, kur par to varētu rasties vismazākās aizdomas.

kas interesanti, tad rakstā ir totāli pamanīts gan tas, ka transgender ir OK, gan tas, ka disruption of gender roles ir OK. tb problēma ir nevis "sašaurināta etiķešu līmēšana", bet vēlme iekrāmēt cilvēkus kastītēs parastā.
kad es biju bērns un būtu gribējusi būt tomboy, šo opciju apcirta saknē, tagad, kad cilvēki kļūst zinošāki par to, ka var būt visādi, arī alternatīvas interpretācijas par to, "kas ir meitene", kļūst pieņemamākas.

baigi interesants raksts. mana bērnība gan mežonīgajos deviņdesmitajos nelielā lauku ciematiņā, bet tur tomboy bija ļoti ok (tad gan īsti nezināja par transgender)

tev nebija skolas formas ar kleitiņu, obligātie pretīgie svārciņi/kleitiņas un bikses tikai tad, kad skrien pa mežu un lauku?

90tajos formas bija varbūt kādā elitārā Rīgas skolā? Svārciņi/kleitiņas svētkiem, ikdienā pārsvarā bikses.

nēnu es savā Elitārajā Rīgas Skolā 90tajos gandrīz izlidoju pārrunās par to bikšu jautājumu, ja.

bet es vairāk par bērnību (kā nekā rakstā aprakstīta agra bērnība, b/d un pamatskola), so.

(bet, ja kas, tad mans bērns, kas ir pilnībā informēts par transgender lietām un iespēju mainīt dzimumu, savu kreņķi par to "vai es neesmu pārāk puisīga" apraksta gauži līdzīgi tam, kā es to izjutu ~tajā vecumā, tikai, atšķirībā no manis, viņai šķiet, ka ir leģitīmi par to runāt.)

ē, pardon, vai nav tā, ka tu gāji vienā skolā ar manu vīru, pāris klases augstāk? kādas skolas formas? :O

Nu ja man pamatskolā lika nēsāt skolas formu Vienkārši Tāpat Lai Arī Nevajadzēja, tad vēl jo sliktāk :D

tā skola tagad ir sapisusies ar formām, lai Būtu Zolīdāk (izcili kroplas vestes!), bet es čista vīram bērnības/jaunības foto nekādu formu neesmu manījusi :)

emmm, un? man bija forma. protams, ka tava vīra bērnības neesošie foto varētu totāli pierādīt, ka nebija.

klases foto. tikko pārjautāju, vai skolā bija forma. taisa lielas acis.

(un beibes pārsvarā bikses, mhm. es arī deviņdesmitos atceros kā bikšu laikmetu)

Honeybee negāja (sākum)skolā 80tajos, kamēr mēs te par 90tajiem?

nē, nu vispār mēs arī 80. beigās sākām iet skolā. kādu 3 gadu starpība laikam sanāk? moš trāpīja tieši uz formas pēdējiem elpas vilcieniem.

Jebkurā gadījumā, varam pieņemt, ka ārpus specifisku konformisko garu audzinošām skolām, vēlme meitenei valkāt bikses nelika apšaubīt 'meitene'. Un skuķpuikas pie vajadzības skuķpuikojās brunčos un sarafānos, joprojām esot meitenes.

nu mana meita valkā bikses, un neviens neapšauba viņas dzimuidentitāti. četrgadnieces drāmu "man nav svārki kā princesei" var actually nobeigt, parādot bildes ar Anglijas princesi, kurai ir bikses. neviena no šīm būtnēm netiek uztverta kā vīrietis. so?

Ā, tad par formastērpiem un biksēm tas bija tikai tā, nevis stāsts par tombojisma apciršanu saknē?

Ok, whatever, bērníbas atmiņas vienmēr fun.

Tavas meitas identitāti neapšauba.
Rakstā minētās meitenes identitāti regulāri apšauba. Labi domājot, bet tomēr.

Princeses piemērs kā reiz IR binārais. Pie binārā -vai nu viens, vai otrs, or ļoti jāpapūlas, lai no viena kļūtu par otru.

Pie 'puika, meitene, kaut kas cits' ar 'nebūt uzskatītam par vīrieti' vēl ir stipri par maz, lai 'tiktu uzskatīts par sievieti'. Vēl ir jābūt neuzskatītam par 'kaut ko citu'.

Pieņemot, ka šis ir tas gabaliņš, kurā es argumentēju par savu viedokli :)

Mans konkrētais piemērs:
LV situācijā laika griezumā 30 gadi manā personiskajā pieredzē ir parādījies daudz plašāks spektrs, kā ir sabiedriski akceptējami realizēt sevi kā sievieti - vari kā tombojs, vari kā princese, vari kā biznesa lēdija, whatever. (Es saprotu, ka ir stilīgi nosodīt meitenes par to, ka viņas grib būt princeses, bet nē, tā nav bināra lieta, tā ir "princese var būt tāda un arī šitāda".)
Paskatoties uz to, kā savu dzimumlomu realizē mani bērni, arī šķiet, ka viņi ja ne vienmēr jūtas Sabiedrības Pilnībā Akceptēti, vismaz meita ir spējīga artikulēt "man mēģina iestāstīt, ka visas meitenes ir tādas, wtf".
Tajā pašā laikā transpersonu akceptance arī ir augusi no "par to nerunā/nereāli stulbi joko" līdz "transpersona var atļauties izlīst no skapja, pat tad, ja neviens viņu no turienes nevelk ārā" un "nav viena Pareizā Veida, kā būt transpersonai". Un sabiedrības daļa, kurai tas nepatīk, ir spiesti savu agresiju formulēt verbāli un vēl pamatot, un subjektīvi jūtas apspiesti un nepieņemti, ja demonstrē netolerantu attieksmi (salīdzinājumā ar, teiksim, brīvību apmētāt šādus cilvēkus ar kakām).
Manā skatījumā šie abi virzieni nevis ir pretēji viens otram, bet, tieši otrādi, viens otru papildina, jo tie ir par indivīda iespējām realizēt savu dzimumlomu, lai kāda tā nebūtu, dažādos veidos.

Un, starp citu, manuprāt šis raksts tiešām ir par to, ka "mēs mākam akceptēt dažādas dzimumidentitātes, davajka no priekiem neaizmirsīsim akceptēt arī dažādas dzimumlomas", nevis pretnostatot "vai nu-vai", bet, tieši otrādi, "gan-gan". (Man kaut kā šķiet, ka ir jābūt nenormāli labam pamatojumam, lai paņemtu infu no kāda raksta - turklāt sakarīgi uzrakstīta - un interpretētu to pilnīgi pretēji autora viedoklim.)

ģeniāli! šo es atcerēšos kad man tāda drāma pienāks (es ceru, ka nepienāks)

Manā pilsētiņā ar skuķpuiku bija diezgan daudz. Un puiši mēdza pa jokam meiteņu drēbēs ģērbties uz pasākumiem, kas par izbirtību, ne? Jo to vienkārši nesaistīja ar nepiederēšanu savam cis dzimumam.

Par transdzimumu gan skolā runāja tik, kā ziņas par LV pirmajām lezbiešu laulībām un minējumiem, kura no viņām patiesībā ir vīrietis. Un trijstūru meklēšana uz apģērba meitenēm, kas pārāk draudzējas ar meitenēm.

Rakstā tas ir pamanīts, bet ir pamanīts arī, ka sabiedrība ar to diez ko labi galā netiek.

Jā, kastītēs likšana parastā, jo nekur jau tā nepazūd. Bet blakus binārām 'zaļi āboli/sarkani āboli' noliekot kastīti 'citi āboli', sarkanajās/zaļajās kastītēs daudzveidība mazinās no 'zaļš nav, tātad sarkans' uz 'nav viscaur gana pārliecinoši zaļš? Ārrrā, pie visiem citādajiem'.

Daļa sabiedrības tos citādos pieņem un mīkstina šo piederēšanas atņemšanu, bet nekur jau nepaliek lielā, stipri mazāk iecietīgā, tikai publiski pieciešošā grupa ar gruzdošo aizvainojumu, par kuru vislabāk sodīt 'citādos'.

Rotaļlietas, mazo bērnu drēbes ir daudz dzimum nodalītākas un daudz agrāk, nekā pirms 30+ gadiem, kad septiņgadīgai skuķpuikai neviens nejautātu, vai viņa ir īstajā tualetē. Tiesības uz unikālu, alternatīvu identitāti ir nedaudz lielākas, bet par to jāmaksā ar mazāku iespēju realizēt vajadzību piederēt pie normas variācijas un netikt iemestam aizraujošajā un fizisku briesmu pilnajā alternatīvajā nobraucienā.

Nu meitene, cik es saprotu, savu identitāti normāli realizē, nešķiet, ka viņai draudētu kaut kāda drausmīgā neiroze iz sērijas "akvai, es neesmu pietiekami transgender". Un man šķiet, ka iespēja realizēt multiple gender identities nekur nepazūd, kaut vai tāpēc, ka tīri tehniski vienkārši nav iespēju, piemēram, visiem džekiem realizēt dominant masculinity - un lielākā daļa no viņiem piederēs citām maskulinitātes formām, kā jau tas ir bijis dafiga ilgi.

Bet OK, pieņemot, ka mani argumenti tevi nevar pārliecināt par to, ka tev varētu nebūt taisnība - ko tad tu iesaki kā risinājumu?

Stop, pirms iebraucam auzās, kāda ir tā taisnība, ko izskatās, ka mēģinu pierādīt?

Jautājumā "Vai ir OK, ja cītīga etiķešu līmēšana noved pie ļoti sašaurinātas izpratnes 'kas ir meitene'? " ietverts pieņēmums "cītīga etiķešu līmēšana noved pie ļoti sašaurinātas izpratnes 'kas ir meitene'" (pret kuru es iebilstu)

Atpakaļ pie piemēra ar ābolu kastēm - kur ir kļūda?

JA es mēģinātu pierādīt tev, ka tur ir kļūda, tad sāktu ar to, ka vienmēr ir eksistējuši dažādi veidi, kā realizēt dzimumlomu, un nekādas ābolu kastes to nenobeidz basically tāpēc, ka iekš multiplām dzimumlomām lielākā daļa nav par "patiesībā šitais ir cits dzimums". vienkāršoti runājot, tas, ka čalis nav alfa tēviņš, nenozīmē, ka viņš automātiski ir vai tiek uztverts kā meitene, un tas, ka meitene nav caca, nenozīmē, ka viņa automātiski tiek uztverta kā vīrietis.

BET domājot par to, ka tu jau jautājumā ietver Savu Patiesību, man nav plāna mēģināt tevi pārliecināt par pretējo, ergo - pieņemot, ka tev ir taisnība, kādi ir tavi risinājumi?

Āboli ir dzimumi, ne dzimumlomas.

Spotlaits uz dzimumiem (tai skaitā gramatisko dzimti) ir tik košs un apžilbinošs, ka dzimumlomas visā to krāšņajā variācijā, pazūd un tās sāk vilkt pie, jau vairs nebinārajiem dzimumiem, par spīti tam, ka lielākā daļa lomu nekādi nav cits dzimums. A ja nu?

Risinājums īsumā: nefokusēties tik ļoti uz 0.3% populācijas skarošu problēmu, potenciāli kaitējot vismaz 10%, pie tam palielinot vardarbības risku pret sākotnējiem 0.3%?

Paga, precizēsim, tu tagad runā par kuru populāciju? Ibo "Latvija, cibas vide" un "amerikāņu rakstniece, kas dzīvo NY un kuras bērna pediatriem un skolotājiem ir laiks iejūtīgi apspriest bērna trū dzimumu" ir populācijas, kuras, emmm, gluži nepārklājas. Īsti nebūtu adekvāti runāt par to, kā realizējas pārmaiņas sabiedrībā, argumentācijā lēkājot no vienas sabiedrības uz otru (ko es admittedly daru & cenšos nedarīt).

Tendences un paraugs, uz ko tiecamies, pie tam parasti ieviešam raupjākā veidā.

Ciktāl man zināms, par šo jautājumu var jēgpilni diskutēt divos veidos
a) konkrēti definēt sabiedrību, par kuru ir runa (piemēram, Latvija vai NYC) un runāt šīs sabiedrības ietvaros, attiecīgi piesaucot piemērus no konkrētās sabierības un diskutējot par rīcības ceļiem šai sabiedrībai
b) darīt to tā, kā, šķiet, dari tu, tb "ir NYC prakses, uz kurām nomināli tiecas LV un ievieš praksē savos veidos", kas ir attīstības antropoloģijas un postkoloniālisma lauciņš. Kas ir viens no sarežģītākajiem veidiem, kā par to domāt (ajmīn man no tā galva sāp), bet ar vienu diezgan paredzamu iezīmi: lietas, kas strādā x veidā "attīstītāja" valstī, praktiski nekad šādā veidā nestrādās "attīstāmajā" valstī, t.i., pārceļot kādu "uz šito mēs tiecamies" plānu citā sabiedrībā, rezultāti nekad nebūs tik vienādi, lai varētu vienas sabiedrības pieredzi attiecināt uz citu sabiedrību un uzskatīt to pa relevantiem datiem.

Ja ir vēlme diskutēt par kkādu sabiedrības virzīšanas politiku, droši vien ir tā, kā tu saki.

Ja ir vēlme caur pārdomām/diskusiju saprast plusus un mīnusus, kā labāk rīkoties, kā formulēt domas par procesiem un jautājumiem, tad to var darīt arī citos veidos. Vai arī uzskati, ka pat sadzīviska runāšana (kā cibā) par jebko ar antropoloģiju saistītu jāatstāj tikai pro?


But when they continue to question her gender identity — and are skeptical of her response — the message they send is that a girl cannot look and act like her and still be a girl.

Vai ir OK ar mēģinājumiem validēt reti sastopamu gender-nonconforming identitāti aizskart daudz biežāku parādību - atšķirīgu gender-role identitāti, kā šeit aprakstītajā piemērā, kas lai gan norisinās citur, neizskatās neiespējama arī šeit un šobrīd.
Ja nav gluži ok(t.i šādai domāšanai un runāšanai par tēmu ir kādi mīnusi) vai tie atsver plusus? Varbūt vērts vismaz tam, kā paši domājam par tēmu, meklēt citu pieeju/uzsvarus? Kādas šīs citas pieejas varētu būt?

nu par to jau ir runa, ka, imo, izskatās diezgan neiespējami šeit un tagad. pie mums feminisms un dzimumu lomas vispār ir veidojušās ļoti atšķirīgi jau no padlaikiem, diskurss par dzimti un seksualitāti ir ļoti atšķirīgs un jeibogu es nevaru iedomāties piediatru vai skolotāju, kas šādu jautājumu paceltu šādā veidā un vēl bērna klātbūtnē.

Bet es zinu vismaz 4 pirmsskolas pedagoģes, kas labu gribēdamas, to totāli varētu izdarīt. Rīgā.

Un es pati saviem bērniem ko līdzīgu nejauši negribu izdarīt, un viņu spēļbiedriem.

nu var nedarīt :) man šķiet, ka saruna par dažādām dzimumlomām nenozīmē, ka pēc definīcijas nevar vienlaikus pastāvēt saruna par dažādām dzimumidentitātēm, ka tu saskati universālu korelāciju tur, kur tās nav.

nu tb imo problēmu "netiek gana daudz runāts par dažādām dzimumlomām" risina, nevis ignorējot/nerisinot citas problēmas, bet runājot par dažādām dzimumlomām. ko es, piemēram, daru un nejūtu kognitīvo disonansi ne savos tekstos, ne cilvēku atbildēs.

Cik dīvaini. Šie cilvēki visticamāk domā par sevi kā visai progresīviem, bet tomēr joprojām ir iestrēguši vecā domāšanas modelī, tikai pielikuši vēl vienu kastīti klāt. Un tad Viss ir jāsaliek šajās kastītēs. Un arī - diezgan daudz necieņas (paši visticamāk domā pretēji), ja viereiz jau dabūji atbildi, vēlāk regulāri tincināt ir vienkārši necieņas izrādīšana.